Numuru saraksts

Tu jautāji, vai man ir krusts. Un es tev atbildēju, ka jā, ka mums vienmēr ir krusts. – Taču tas ir godības pilns krusts, dievišķais zīmogs, Dieva bērnu stāvokļa autentiskuma garantija. Tāpēc ar krustu vienmēr dzīvojam laimīgi.

Neesiet šaurā ceļa dvēseles, neesiet nenobrieduši un tuvredzīgi vīrieši un sievietes, kas nespēj aptvert mūsu, Dieva bērnu, pārdabisko kristīgo apvārsni. Lai jums ir Dievs un drosme!

Pateicies Kungam par nemitīgo tēvišķo un mātišķo gādību, ar kādu Viņš pret tevi izturas. Tu, kas vienmēr sapņoji par lieliem piedzīvojumiem, esi iesaistīts brīnišķīgā darbā… kas tevi aizvedīs uz svētumu. Es uzstāju: pateicies par to Dievam ar apustulisku dzīvi.

Es tev norakstu fragmentu no kādas vēstules: „Man patīk evaņģēliskā pazemība, taču manī izraisa sašutumu tas, ka daži kristieši ir neapzināti ierāvušies sevī kā tādas aitas un tādējādi liek Baznīcai zaudēt prestižu. Droši vien par viņiem domāja tas ateistu rakstnieks, kad sacīja, ka kristīgā morāle ir vergu morāle.“ Tik tiešām, mēs esam kalpi. Kalpi, kas paaugstināti līdz Dieva bērnu līmenim un kas nevēlas uzvesties kā kaislību vergi.

Labam Dieva bērnam ir jābūt ļoti cilvēcīgam. Taču ne tik ļoti, lai nolaistos līdz prastumam un sliktai audzināšanai.

Dieva bērns nevar šķirot klases, jo viņu interesē visu cilvēku problēmas… Un viņš cenšas tās atrisināt, liekot lietā mūsu Pestītāja taisnīgumu un mīlestību. Apustulis to jau norādīja, rakstot, ka Kungs neuzlūko personas, un es nevilcinājos to izteikt šādā veidā – ir tikai viena rase, tā ir Dieva bērnu rase!

Ar savu kristīga pilsoņa uzvedību parādi cilvēkiem, kāda ir atšķirība starp bēdīgu un priecīgu dzīvošanu, starp justies biklam un justies drosmīgam, starp piesardzīgu, divkosīgu… liekulīgu rīcību un vienkārša, viengabalaina cilvēka rīcību. Vienā vārdā – parādi, kāda atšķirība starp to, kurš ir pasaulīgs, un to, kurš ir Dieva bērns.

No attāluma šķiet, ka debesis un zeme saplūst tur, pie horizonta. Neaizmirsti, ka vieta, kur patiešām satiekas zeme un debesis, ir tava – Dieva bērna – sirds.

Apustulis rakstīja arī, ka „nav starpības starp pagānu un jūdu, starp apgraizīto un neapgraizīto, starp barbaru un skitu, starp vergu un brīvo, bet gan Kristus ir viss un visos“. Šie vārdi šodien ir tikpat noderīgi kā iepriekš. Kunga priekšā nav atšķirības pēc tautības, rases, klases, stāvokļa… Katrs no mums ir atdzimis Kristū, lai kļūtu par jaunu radību, Dieva bērnu. Mēs visi esam brāļi, un mums ir jāuzvedas kā tādiem!

Iekšējs miers, nosvērtība, nelokāma griba, dziļa ticība un dedzīga dievbijība – lūk, īpašības, kurām noteikti jāpiemīt Dieva bērnam.

Mēs esam Dieva bērni! Šis stāvoklis mūs paceļ gluži jaunā līmenī – mēs neesam tikai cilvēki, kas cits citu pacieš. Ieklausies mūsu Kungā: „Vos autem dixi amicos!“ Mēs esam Viņa draugi, kas tāpat kā Viņš ar prieku atdod savu dzīvi cits par citu gan liktenīgā stundā, gan ikdienas sadzīvē.

Dievs no mums, saviem bērniem, vēlas, lai mēs būtu kā triecienvienība. – Mēs nevaram palikt gaidot. Mūsu pienākums ir cīnīties tur, kur mēs atrodamies, kā armijai, kas gatava cīņai.