Numuru saraksts

Vecāki galvenokārt audzina ar savu pašu uzvedību. Tas, ko dēli un meitas gaida no sava tēva vai mātes, nav vienīgi plašākas zināšanas kā viņējās vai vairāk vai mazāk labi padomi, bet kaut kas daudz augstāks: liecība par dzīves vērtību un jēgu, konkrētā eksistencē iemiesota un apstiprināta dažādos apstākļos un situācijās, kas gadu gaitā seko cita citai.

Ja man būtu vecākiem jādod padoms, es liktu uzsvaru, lūk, uz ko: lai jūsu bērni redz – viņi visu redz jau pavisam maziņi un viņi, nekļūdieties tajā, spriež par to, ka jūs cenšaties dzīvot saskaņā ar savu ticību un ka Dievs nav vienīgi uz jūsu lūpām, bet arī jūsu darbos. Lai viņi redz, ka jūs cenšaties būt patiesi un lojāli, ka jūs viens otru un viņus patiesi mīlat.

Šādi jūs visiedarbīgāk līdzdarbosities, lai viņus padarītu par patiesiem kristiešiem, godīgiem vīriešiem un sievietēm, spējīgiem ar atvērtu garu stāties pretī situācijām, ko viņi savā dzīvē piedzīvos, kalpot saviem līdzpilsoņiem un piedalīties lielo cilvēces problēmu risināšanā, spējīgiem nest Kristus liecību tur, kur viņi nokļūs.

Ieklausieties savos bērnos, veltiet viņiem laiku, kas ir jūsējais, aplieciniet viņiem uzticību, ticiet visam, ko viņi jums teiks, pat ja viņiem sanāk jūs maldināt. Nebīstieties no viņu dumpjiem, jo jūs paši viņu vecumā bijāt vairāk vai mazāk dumpīgi; paejiet viņiem pusi ceļa, kas jūs šķir, pretī un lūdzieties par viņiem. Ir droši − ja jūs rīkosieties šādā veidā – tas nozīmē kā kristieši –, tie būs viņu vecāki, pie kā pavisam dabiski, apmierinot savu pamatoto ziņkāri, vērsīsies jūsu bērni un nevis pie kāda bezkaunīga vai brutāla drauga. Jūsu uzticīgā un draudzīgā attieksme pret jūsu bērniem veicinās viņu atklātību pret jums. Pat ja ņemam vērā neizbēgamos strīdus un mazsvarīgās nesaprašanās, lūk, kas ir ģimenes miers, kristīgā dzīve.

Kā lai es to aprakstu – sev vaicā kāds pirmo gadsimtu rakstnieks – šīs Baznīcas savienotās laulības laimi, ko savstarpējā atdeve apstiprina, svētība apzīmogo, eņģeļi sludina un Dievs Tēvs uzskata par svinētu?… Abi laulātie ir kā brāļi, viens otram kalps, bet tā, lai starp viņiem nebūtu nekādas atšķiršanas ne miesā, ne garā. Jo viņi patiešām ir divi vienā pašā miesā un tur, kur ir viena pati miesa, jābūt vienam pašam garam. Kristus priecājās, raugoties uz šīm ģimenēm, un Viņš tām sūta savu mieru. Tur, kur atrodas divi, tur ir arī Viņš, un tur, kur ir Viņš, nevar būt nekā ļauna (Tertuliāns, Ad uxorem, 1, 2, 9 (PL 1, 1302)).

Bet, ja no Jēzus Jāzeps bija iemācījies dzīvot dievišķā veidā, tad es atļaušos teikt, ka cilvēciskā līmenī tas bija viņš, kurš Dieva Dēlam iemācīja daudzas lietas. Man ne īpaši patīk svētajam Jāzepam dažreiz piemērotais audžutēva apzīmējums, jo tas liek domāt, ka Jāzepa un Jēzus attiecības bija aukstas un virspusējas. Protams, mūsu ticība saka to, ka viņš nebija miesīgais tēvs, bet tā nav vienīgā tēvišķība, kas pastāv.

Mums ne tikai Jāzepam ir jādod tēva vārds, – lasām svētā Augustīna sprediķī – bet mums viņam tas jādod vēl vairāk nekā jebkuram citam. Un viņš piebilst: kādā veidā viņš bija tēvs? Viņa tēvišķība bija vēl jo dziļāka, jo tā bija šķīsta. Daži domāja, ka viņš bija mūsu Kunga Jēzus Kristus tēvs tādā pašā veidā, kā citi, kas savus bērnus rada pēc miesas un pieņem viņus ne tikai kā savas garīgās mīlestības augļus. No šejienes arī svētā Lūkasa vārdi: kā jau domāja, viņš bija Jēzus tēvs. Kāpēc viņš saka – tikai domāja? Tādēļ, ka cilvēka domas un spriedums balstās uz to, kas parasti mēdz notikt pie cilvēkiem. Jā, Kungs nav dzimis no Jāzepa sēklas, un tomēr viņa dievbijības un mīlestības dēļ Jāzepam bija dēls no Jaunavas Marijas, kas bija Dieva Dēls (Sv. Augustīns, Sermo 51, 20 (PL 38, 351)).

Jāzeps mīlēja Jēzu kā tēvs savu dēlu un rūpējās par Viņu, dodot Viņam labāko, kas bija pašam. Jāzeps rūpējās par šo Bērnu, kā viņam bija pavēlēts, un, nododot Viņam savu prasmi, no Jēzus izveidoja amatnieku. Tādēļ Nācaretes kaimiņi, runājot par Jēzu, Viņu dēvēja par faber vai faber filius (Mk 6,3; Mt 13,55), amatnieku vai amatnieka dēlu. Ar Jāzepu Jēzus bija strādājis viņa darbnīcā. Kādam bija jābūt Jāzepam un kā žēlastībai bija jādarbojas viņā, lai viņš būtu spējīgs līdz galam veikt šo uzdevumu – cilvēciskajā līmenī audzināt Dieva Dēlu?

Savās rakstura iezīmēs, savā darbā un runas veidā, Jēzum vajadzēja līdzināties Jāzepam. Savā reālismā, novērošanas spējā, veidā, kā apsēsties pie galda un dalīties maizē, vēlmē konkrēti izklāstīt mācību, par piemēru ņemot lietas no ikdienas dzīves, atainojas tas, kāda bija Jēzus bērnība un jaunība, kādas tātad bija viņa attiecības ar Jāzepu.

Nav iespējams neatzīt noslēpuma diženumu. Šis Jēzus – cilvēks, kurš runā ar konkrēta Izraēlas reģiona akcentu, kurš līdzinās amatniekam vārdā Jāzeps, patiešām ir Dieva Dēls. Un kurš gan var kaut ko iemācīt Dievam? Tomēr Viņš patiešām ir cilvēks un dzīvo normālu dzīvi: vispirms bērns, tad jauns cilvēks, kurš palīdz Jāzepa darbnīcā, un visbeidzot nobriedis vīrietis gadu pilnbriedā: Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem (Lk 2,52).