Numuru saraksts

Cilvēka atbilde

Šajā Dieva žēlsirdības gaisotnē tad arī norit kristieša eksistence. Šajā kontekstā tiek pielietotas pūles, lai mēs rīkotos kā Tēva dēli. Un kādi ir galvenie līdzekļi, kas palīdz nostiprināties aicinājumam? Šodien es tev minēšu divus, kas ir kā dzīvi kristīgās rīcības pamatvirzieni: iekšējā dzīve un doktrinālā izglītošanās – dziļa mūsu ticības pazīšana.

Vispirms iekšējā dzīve: vēl tik maz cilvēku izprot šo vārdu! Kad viņi dzird runājam par iekšējo dzīvi, viņi domā par tempļa tumsu, varbūt pat par dažu sakristiju retināto gaisu. Kopš vairāk nekā gadsimta ceturtdaļas es saku, ka tas nav tas. Es runāju par parasto kristiešu iekšējo dzīvi, par tiem, ko parasti var sastapt uz ielas, ārpus telpām, un kas uz ielas, darbā, savā ģimenē, savos vaļas brīžos visas dienas garumā paliek vērsti uz Jēzu Kristu. Kas cits tas būtu, ja ne pastāvīga lūgšanas dzīve? Vai nav patiesība, ka tu esi sapratis, ka tev jābūt par lūgšanas dvēseli, kam ir tādas attiecības ar Dievu, kas tevi dievišķo? Lūk, kristīgā ticība – tāda, kā lūgšanas dvēseles to vienmēr izpratušas: par Dievu kļūst tas, raksta Aleksandrijas Klements, kurš vēlas tās pašas lietas, ko Dievs (Aleksandrijas Klements, Paedagogus, 3, 1, 1, 5, (PG, 8, 556)).

Sākumā tas tev kaut ko maksās, jo ir jāpieliek pūles, lai pievērstos Kungam, lai Viņam pateiktos par Viņa tēvišķo un konkrēto žēlsirdību pret mums. Bet pamazām Dieva mīlestība kļūst jūtamāka – pat ja runa nav par sajūtām – kā ķetnas atstāts skrāpējums dvēselē. Tas ir Kristus, kurš ar mīlestību mums dzenās pakaļ: lūk, Es stāvu pie durvīm un klauvēju (Atkl 3,20). Kā klājas tavai lūgšanas dzīvei? Vai neizjūti nepieciešamību dienas laikā mierīgāk sarunāties ar Viņu? Vai Tu Viņam nesaki: vēlāk es Tev pastāstīšu, vēlāk es par to ar Tevi parunāšu?

Brīžos, ko mēs īpaši veltījam šai sarunai ar Kungu, mūsu sirds paplašinās, mūsu griba nostiprinās, mūsu prāts, kam palīdz žēlastība, piepilda cilvēciskās realitātes ar pārdabiskajām. Tā augļi būs tava skaidra un precīza apņemšanās, lai uzlabotu savu uzvedību, visiem cilvēkiem parādītu mīlestības pilnu smalkjūtību un pilnībā, ar labu sportistu degsmi, nodotos kristīgajai cīņai, ko raksturo mīlestība un miers.

Lūgšana kļūst pastāvīga kā sirds vai pulsa pukstēšana. Nav kontemplatīvās dzīves bez šīs Dieva klātbūtnes apziņas, un bez kontemplatīvās dzīves strādāt Kristus dēļ īpaši nekam neder, jo pūles, ko pieliek tie, kas būvē, ir veltīgas, ja Dievs nebalsta māju (sal. Ps 126,1).

Kristieša riskantā drošība

Qui habitat in adiutorio Altissimi, in protectione Dei coeli commorabitur (Ps 90,1 (Mises introits)), dzīvot Dieva aizsardzībā, dzīvot ar Dievu – tāda ir kristieša riskantā drošība. Mums jābūt patiešām pārliecinātiem, ka Dievs mūs dzird, ka Viņš ieklausās mūsos: tad mūsu sirds piepildīsies ar mieru. Tomēr dzīvot ar Dievu, tas neapšaubāmi ir risks, jo Kungs nevēlas dalīties: Viņš vēlas visu. Mazliet vairāk tuvoties Viņam nozīmē būt gatavam no jauna atgriezties, laboties, būt gatavam uzmanīgāk ieklausīties Viņa dotajās iedvesmās, svētajās vēlmēs, kam Viņš liek ieplūst mūsu dvēselēs un tās piepildīt.

Kopš mūsu pirmā apzinātā lēmuma visā pilnībā dzīvot Kristus mācību mēs noteikti esam stipri vien gājuši uz priekšu uzticības ceļā Viņa Vārdam. Un tomēr vai nav taisnība, ka paliek vēl daudz darāmā? Vai nav taisnība, ka mūsos paliek vispirms jau daudz lepnības? Bez jebkādām šaubām mums ir vajadzīga jauna atgriešanās, vēl pilnīgāka uzticība, vēl dziļāka pazemība, lai Kristus mūsos pieaugtu, mūsu egoismam ejot mazumā, jo illum oportet crescere, me autem minui (Jņ 3,30). – Viņam jāaug, bet man jāiet mazumā.

Mēs nevaram palikt uz vietas. Mums jāiet uz priekšu, uz mērķi, ko mums norādījis svētais Pāvils: ja es dzīvoju, tad vairs ne es, bet Kristus dzīvo manī (Gal 2,20). Šī līdzināšanās Kristum – un tai vajadzīgs svētums – ir augsta un cildena tiekšanās. Bet, ja mēs vēlamies būt saskaņā ar dievišķo dzīvi, kam Dievs licis dzimt mūsu dvēselē ar kristību, tad cita ceļa nav. Doties uz priekšu nozīmē pieaugt svētumā; doties atpakaļ nozīmē atteikties no kristīgās dzīves normālas attīstības. Jo šī Dieva mīlestības uguns ir jāuztur, iesakņojoties mūsu dvēselē, tai ar katru dienu jākļūst spēcīgākai. Bet uguns paliek dzīva, sadedzinot aizvien jaunus elementus. Tādēļ, ja tā nekļūst lielāka, tā pamazām izdziest.

Atminieties šos svētā Augustīna vārdus: Ja tu saki: nu jau pietiek, – tu esi pazudis. Vienmēr tiecies pēc kā vairāk, bez mitas ej uz priekšu, pastāvīgi attīsties. Nepaliec vienā vietā, neatkāpies, nenomaldies (Sv. Augustīns, Sermo 169, 15 (PL, 38, 926)).

Pašlaik Gavēnis mūs nolicis fundamentālu jautājumu priekšā: vai es pieaugu uzticībā Kristum? Ilgās pēc svētuma? Apustuliskajā dāsnumā savā ikdienas dzīvē, savā ikdienas darbā kolēģu vidū?

Lai katrs sev atbild uz šiem jautājumiem, un viņš redzēs, cik ļoti ir vajadzīga šī jaunā pārveidošanās, lai Kristus dzīvotu mūsos, lai Viņa tēls skaidri atspoguļotos mūsu uzvedībā.

Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ikdienas ņem savu krustu un seko man (Lk 9,23). To mums Jēzus saka no jauna, ausī, kā tuvam cilvēkam: ikdienas krusts. Ne tikai – piebilst svētais Hieronims – vajāšanu laikos vai tad, kad iespējama moceklība, bet katrā situācijā: darbā, domās, vārdos atteiksimies no tā, kas bijām agrāk, un apliecināsim to, kas esam tagad, jo mēs esam dzimuši no jauna Kristū (Sv. Hieronīms, Epistola 121, 3 (PL 22, 1013)).

Patiesībā šīs pārdomas nav nekas cits, kā atbalss tām, kas nāk no apustuļa Pāvila: Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas augļi ir labais, taisnīgais un patiesais. Pārbaudiet to, kas Dievam patīk (Ef 5,8-10).

Atgriešanās notiek vienā mirklī. Svēttapšana – visa mūža garumā. Dievišķā mīlestības sēkla, ko Dievs ielicis mūsu dvēselē, tiecas pieaugt, parādīt sevi darbos, nest augļus, kas katrā brīdī atbilst tam, kas ir patīkams Kungam. Tam ir nepieciešama gatavība katrā jaunā mūsu dzīves situācijā atsākt, no jauna atrast pirmās atgriešanās gaismu, impulsu. Lūk, iemesls, kādēļ mums tam jāgatavojas ar pamatīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, prasot Kungam Viņa palīdzību, lai labāk Viņu pazītu un labāk pazītu sevi. Lai no jauna atgrieztos, mums cita ceļa nav.

Tātad mums vajadzīga ticība, kas neļauj zaudēt drosmi, kas neļauj apstāties pie tīri cilvēciskiem aprēķiniem. Lai pārvarētu šķēršļus, mums jāsāk strādāt, pilnībā nododoties darbam, lai paši mūsu pūliņi ļautu pavērt jaunus ceļus. Līdzeklis pret visām grūtībām ir personiskais svētums, pašatdeve Kungam.

Būt svētiem nozīmē dzīvot tā, kā mūsu debesu Tēvs ir paredzējis, ka mēs dzīvotu. Jūs man teiksiet, ka tas ir grūti. Taisnība, ideāls ir ļoti augsts. Bet vienlaikus tas ir viegli: rokas stiepiena attālumā. Kad cilvēks saslimst, dažreiz gadās, ka nevar atrast piemērotās zāles. Bet pārdabiskajā līmenī tā negadās. Zāles vienmēr ir tuvu: tas ir Jēzus Kristus, klātesošs svētajā Euharistijā un kurš pie tā visa caur citiem sevis iedibinātajiem sakramentiem mums dod savu žēlastību.

Atkārtosim vārdos un darbos: Kungs, es Tev uzticos; man pietiek ar Tavu parasto apredzību, Tavu ikdienas palīdzību. Mums nav iemesla prasīt Dievam lielus brīnumus. Toties mums jālūdz Viņam vairot mūsu ticību, apgaismot mūsu prātu, stiprināt mūsu gribu. Jēzus vienmēr paliek mums līdzās un vienmēr rīkojas atbilstoši savai būtībai.

Jau kopš saviem pirmajiem sprediķiem es jums ieteicu sargāties no neīstas dievišķošanās. Nesatraucies, ja tu sevi atklāj tādu, kāds tu esi: veidots no māla. Neuztraucies. Tāpēc ka tu un es, mēs esam Dieva bērni – lūk labā dievišķošana – dievišķā aicinājuma izraudzīti no pašas mūžības: Tēvs Jēzū Kristū mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un neaptraipīti Viņa priekšā (Ef 1,4). Mēs, kas īpašā veidā piederam Dievam, neskatoties uz mūsu nabaga personiskajiem trūkumiem, esam Viņa rīki, mēs būsim iedarbīgi, ja neizlaidīsim no acīm mūsu personisko vājumu. Kārdinājumi mums sniedz apziņu par mūsu personisko vājumu.

Ja jūs jūtaties grūtsirdīgi, varbūt kādreiz pat īpaši nospiesti, sastopoties ar savu niecību, tas ir brīdis, lai sevi pilnībā, paklausīgi ieliktu Dieva rokās. Stāsta, kā reiz kāds ubags nācis pretī Aleksandram Lielajam un viņam lūdzis žēlastības dāvanu. Aleksandrs apstājies un pavēlēja viņu iecelt par piecu pilsētu kungu. Nabags apjucis un pārsteigts izsaucies: tik daudz es neprasīju! Un Aleksandrs viņam atbildēja: Tu prasīji pēc tā, kas esi tu, es tev dodu pēc tā, kas esmu es.

Pat brīžos, kad visdziļāk izjūtam savus ierobežojumus, mēs varam un mums jāpagriež skatiens uz Dievu Tēvu, uz Dievu Dēlu un uz Dievu Svēto Garu, atceroties, ka mēs piedalāmies dievišķajā dzīvē. Nekad nav pietiekama iemesla, lai raudzītos atpakaļ (sal. Lk 9,62): Kungs ir mums līdzās. Mums jābūt uzticīgiem, lojāli jāpilda savi pienākumi, atrodot Jēzū mīlestību un uzmundrinājumu, kas mums palīdzēs saprast citu kļūdas un pārvarēt mūsu pašu kļūdas. Tad visi šie tavi, mani un visu cilvēku grūtsirdības brīži arī būs par Kristus Valstības pamatu.

Atzīsim mūsu slimības, bet arī apliecināsim Dieva varu. Optimismam, priekam, ciešai pārliecībai, ka Kungs vēlās mūs izmantot, jāvada visu mūsu kristīgo dzīvi. Ja mēs sevi uzskatām par daļu no Svētās Baznīcas, ja jūtamies Pētera nesatricināmās klints un Svētā Gara darbības atbalstīti, tad mēs izlemsim pildīt mūsu mazo ik brīža uzdevumu: katru dienu nedaudz sēt. Un raža pārpildīs mūsu klētis.