Numuru saraksts

Labais Gans, labais pavadonis

Ja aicinājums nāk pirmajā vietā, ja tā ir zvaigzne, kas sākusi mirdzēt, lai mums rādītu virzienu mūsu personiskajā Dieva mīlestības ceļā, tad nebūtu loģiski šaubīties, ja dažkārt mēs to neredzam. Kādos mūsu iekšējās dzīves brīžos var gadīties, gandrīz vienmēr mūsu vainas dēļ, ka zvaigzne pazūd, kā tas notika Austrumu gudro ceļojumā. Mēs jau zinām sava aicinājuma dievišķo spožumu un esam pārliecināti par tā galīgo raksturu, bet var gadīties, ka, ejot mūsu dzīves ceļu, mēs radām necaurredzamu putekļu – mūsu vājību – mākoni, kas neļauj gaismai iziet cauri.

Kas tad būtu jādara? Jāiet šo svēto vīru pēdās, jāprasa. Herods izmantoja gudrību, lai rīkotos netaisnīgi; Austrumu gudrie to izmantoja, lai darītu to, kas ir labs. Bet mums, kristiešiem, nav vajadzīgs izjautāt Herodu vai šīs zemes gudros. Kristus dāvājis savai Baznīcai savas doktrīnas drošību, Sakramentu žēlastības straumi; Viņš tā paredzēja, lai būtu personas, kas mums rādītu virzienu, kas mūs vadītu, kas mums pastāvīgi atgādinātu, kāds ir ceļš. Mūsu rīcībā ir bezgalīgu gudrības dārgumu krājums: Dieva Vārds, kas tiek glabāts Baznīcā; Kristus žēlastība, kas tiek dāvāta Sakramentos; liecība un piemērs, ko sniedz tie, kas taisnīgi dzīvo mums līdzās un kas ar savu dzīvi spējuši veidot uzticības ceļu Dievam.

Ļaujiet man jums dot kādu padomu: ja jums gadītos pazaudēt gaismas skaidrību, meklējiet vienmēr palīdzību pie Labā Gana. Bet kas ir Labais Gans? Tas, kas ienāk pa durvīm, kas ir uzticība Baznīcas mācībai; tas, kas nerīkojas kā algādzis, kas, redzot tuvojamies vilku, pamet avis un aizbēg; un vilks tās aiznes un izklīdina ganāmpulku (sal. Jņ 10,1-21). Ņemiet vērā, ka dievišķais Vārds nav veltīgs. Kristus uzstājība ir praktisks pierādījums tam, ka mūsu dvēselei nepieciešams labs pavadonis. Vai jūs neredzat, ar kādu mīlestību Viņš runā par ganiem un avīm, par aploku un ganāmpulku?

Ja nebūtu sliktu ganu, raksta sv. Augustīns, Viņš nebūtu precizējis un runājis par labo ganu. Kas ir algādzis? Tas, kas redz vilku un aizbēg. Tas, kas meklē savu godību, nevis Kristus; Tas, kas gara brīvībā neuzdrošinās nosodīt grēciniekus. Vilks sagrābj kādu avi aiz kakla, velns mudina ticīgo pārkāpt laulību. Un tu klusē, tu neko nenosodi. Tu esi algādzis; tu redzēji vilku nākam, un tu aizbēgi. Viņš varbūt teiks: nē, esmu šeit, neesmu aizbēdzis. Un es atbildu: nē, tu aizbēgi, jo tu klusēji, un tu klusēji, jo tev bija bail (Svētais Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 46, 8 (PL 35, 1732)).

Kristus līgavas svētums vienmēr atklājies – tāpat kā tas turpina atklāties mūsdienās – ar lielu labo ganu daudzumu. Bet kristīgā ticība, kas mums māca būt vienkāršiem, nepadara mūs naivus. Pastāv algādži, kas klusē, un ir arī tādi, kas izsaka vārdus, kas nenāk no Kristus. Tādēļ, ja Kungs pieļauj to, ka mēs paliekam tumsā pat sīkās lietās, ja mēs jūtam, ka mūsu ticība nav stingra, steigsimies pie labā gana. Pie tā, kas, izmantojot savas tiesības, ienāk pa durvīm, pie tā, kas, dāvājot savu dzīvību citu labā, vēlas ar saviem vārdiem un savu uzvedību būt par dvēseli, kas mīl Dievu: iespējams, viņš ir arī grēcinieks, bet viņam vienmēr ir paļāvība uz Kristus piedošanu un žēlsirdību.

Ja jūsu sirdsapziņa jums pārmet kādu vainu – pat ja tā jums nešķiet smaga –, ja jums ir šaubas, ejiet saņemt Gandarīšanas sakramentu. Dodieties pie priestera, kas jūs garīgi vada, kas spēj jums pieprasīt stipru ticību, iejūtīgu dvēseli, īstu kristīgu stiprumu. Baznīcā ikviens ir pilnīgi brīvs izsūdzēt grēkus pie jebkura priestera, ja vien viņam ir attiecīgās atļaujas; bet kristietis, kam ir skaidra dzīve, brīvprātīgi dosies pie tā, ko viņš atzīst par labo ganu, kurš var viņam palīdzēt pacelt acis, lai atkal redzētu augšā Kunga zvaigzni.

Ganītāju atbildība

Dieva Baznīcā visu pienākums ir pastāvīga apņēmība būt vienmēr uzticīgākiem Kristus doktrīnai. Neviens nav izņēmums. Ja gani personiski nerūpētos iegūt sirdsapziņas smalkumu, uzticīgu cieņu pret dogmatiku un morāli, kas veido ticības mantojumu un kopīgu mantojumu, viņi patiešām piepildītu Ezehiēla pravietiskos vārdus: Cilvēka bērns, vērs savus pravietojumus pret Izraēļa ganiem, saki šiem ganiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Bēdas Izraēļa ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Vai ganiem nebija avis ganīt? Jūs viņu pienu gan dzerat, ar viņu vilnu ģērbjaties… Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi (Ez 34,2-4).

Tie ir spēcīgi pārmetumi, bet vēl smagāks ir Dievam sagādātais apvainojums, kad, saņemot uzdevumu rūpēties par visu ticīgo garīgo labumu, tie nodara pāri dvēselēm, nesniedzot dzidro kristības ūdeni, kas atjauno dvēseli; mierinošo Iestiprināšanas eļļu, kas dvēseli stiprina; atstājot dvēseles bez tiesas, kas piedod, un bez uztura, kas dāvā mūžīgo dzīvi.

Kad kaut kas tāds var notikt? Tad, kad tiek atmesta šī miera cīņa, par kuru es jau runāju. Tas, kurš necīnās, pakļauj sevi vienai vai otrai no šīm verdzības formām, kas prot pieķēdēt mūsu miesas sirdis: tīri laicīgas lietu izpratnes verdzība, kvēlu ilgu pēc laicīgās varas vai goda verdzība, godkārības verdzība, naudas verdzība, pakļaušanās jutekliskumam…

Ja kādreiz Dievs šādu pārbaudījumu pieļauj un jums jāsaduras ar šī vārda necienīgiem ganiem, neesiet sašutuši. Kristus Baznīcai ir solījis savu nemaldīgo un drošo atbalstu, bet Viņš negarantē visu to cilvēku uzticību, kas pieder Baznīcai. Viņiem netrūkst pāri plūstošas un dāsnās žēlastības, ja vien viņi dara to mazumiņu, ko Dievs viņiem prasa – lielu uzmanību, lai ar Dieva žēlastības palīdzību neatlaidīgi atvairītu šķēršļus ceļā uz svētumu. Pat tas, kurš šķietami ir augstu stāvošs, Dieva acīs var būt ļoti zemu, ja vien viņš necīnās. Es zinu tavus darbus, tavu uzvedību; jo tevi gan sauc par dzīvu, bet tu esi miris. Esi nomodā un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatrodu tavus darbus pilnvērtīgus Sava Dieva priekšā. Paturi atmiņā, ko saņēmi un dzirdēji, un glabā un gandari (Atkl 3,1-3).

Šie apustuļa Jāņa pamudinājumi pirmajā gadsimtā ir domāti Sardas baznīcas vadītājiem. Ne jau tikai ar šodienu daži gani riskē pazaudēt atbildības sajūtu. Tādas parādības bija redzamas arī apustuļu laikos, tajā pašā gadsimtā, kad virs zemes dzīvoja mūsu Kungs Jēzus Kristus. Jo neviens nav drošībā, ja atsakās cīnīties pret sevi pašu. Neviens nevar sevi izglābt viens pats. Baznīcā mums visiem ir vajadzīgi šie konkrētie līdzekļi, kas mūs spēcina: pazemība, kas noskaņo pieņemt palīdzību un padomu; mortifikācijas, kas gatavo mūsu sirdi, lai tajā valdītu Kristus; drošās un pastāvīgās doktrīnas mācīšanās, kas palīdz saglabāt sevī ticību un to izplatīt.

Iepazīstināt ar Kristu

Visi dzīves notikumi – gan katra atsevišķa eksistence, gan savā ziņā arī vēstures lielās krustceles – man šķiet kā Dieva mesti aicinājumi cilvēkiem, lai viņi satiktos ar patiesību. Un mums – kristiešiem – tās ir daudzas sniegtās iespējas vārdos un darbos ar žēlastības palīdzību sludināt Garu, kam mēs piederam (sal. Lk 9,55).

Katrai kristiešu paaudzei jāizpērk, jāsvētdara savs laiks; tādēļ vajadzīgs, lai viņi izprastu citu cilvēku, savu līdzinieku, centienus un dalītos tajos, lai, pielietojot runas dāvanu, viņiem mācītu atbildēt uz Svētā Gara darbību, uz dievišķās Sirds pastāvīgo bagātību izliešanos. Mums kristiešiem šajās dienās un šai pasaulei, kā daļa mēs esam un kurā dzīvojam, pienākas sludināt šo Evaņģēlija cik seno, tik jauno vēsti.

Nav taisnība, ka visi mūsu laikmeta cilvēki, tā vispār un pilnīgi visi kopā, būtu aizvērti vai paliktu vienaldzīgi pret to, ko kristīgā ticība māca par cilvēka likteni un būtību; nav taisnība, ka visi mūslaiku cilvēki nodarbojas tikai ar zemes lietām un viņiem nav interese skatīties uz debesīm. Tiesa, noslēgtu ideoloģiju netrūkst un cilvēku, kas tās atbalsta, arī ne. Tomēr mūsu laikmetā ir arī lieli nodomi un maziska izturēšanās, varonīga rīcība un gļēvums, entuziasms un vilšanās; ir cilvēki, kas sapņo par jaunu, taisnīgāku un cilvēcīgāku pasauli, un ir citi, kas varbūt vīlušies par savu pirmo ideālu neizdošanos patveras personiska miera egoistiskos meklējumos vai paliek maldos iegremdēti.

Līdz visiem šiem vīriešiem un visām sievietēm, lai kur viņi neatrastos – pacilājuma brīžos vai krīzēs un zaudējumos – mums jāpalīdz nogādāt svētā Pētera svinīgo un skaidro vēsti, kas sekoja dienās pēc Vasarsvētkiem: Jēzus ir stūrakmens, Pestītājs, mūsu dzīves viss, jo ārpus Viņa nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti (Apd 4,12).