Numuru saraksts

Atļaujiet man atgriezties pie Jēzus dzīves vienkāršības, ko tik daudzas reizes esmu licis jums pārdomāt. Šie Kunga dzīves apslēptie gadi nav bez nozīmes: tie arī nav vienkārša sagatavošanās nākamajiem, atklātās dzīves gadiem. Kopš 1928. gada es skaidri sapratu, ka Dievs vēlās, lai kristieši par piemēru ņemtu Kunga dzīvi visā pilnībā. Es īpaši sapratu Viņa apslēpto dzīvi, ikdienas darba dzīvi cilvēku vidū: Kungs grib, lai daudzas dvēseles atrastu savu ceļu šajos klusajos dzīves gados bez spožuma. Paklausīt Dieva gribai tātad vienmēr nozīmē iziet no sava egoisma, bet tas galvenokārt vispirms nenozīmē attālināties no cilvēku dzīves ikdienas apstākļiem, no tiem, ar kuriem mums ir vienāds ģimenes stāvoklis, profesija, stāvoklis sabiedrībā.

Es sapņoju, un sapnis ir kļuvis par īstenību, par veselu Dieva dēlu pulku, kuri svētdara sevi savā parastu pilsoņu dzīvē, dalās citu cilvēku dedzībā, ideālos un pūliņos. Man ir nepieciešams izkliegt viņiem šo dievišķo patiesību: ja jūs paliekat pasaulē, tas ir ne jau tādēļ, ka Dievs jūs aizmirsis, ne jau tādēļ, ka Kungs jūs nav aicinājis. Viņš jūs ir mudinājis turpināt jūsu ceļu aktivitāšu un zemes rūpju vidū, jo Viņš jums ir licis saprast, ka jūsu cilvēciskais aicinājums, jūsu profesija, jūsu pozitīvās īpašības ne tikai nav svešas Viņa dievišķajiem nodomiem, bet ir tikušas svētdarītas kā Tēvam ļoti patīkama dāvana.

Par to mēs jau daudz esam runājuši citos gadījumos, bet ļaujiet man no jauna uzsvērt Jāzepa, kurš nenorobežojās no saviem līdzpilsoņiem, nedz arī cēla ap sevi nevajadzīgas barjeras, dzīves dabiskumu un vienkāršību.

Tādēļ, lai gan tas varbūt dažos brīžos vai zināmās situācijās būtu noderīgi, man parasti nepatīk runāt par katoļu strādniekiem, katoļu inženieriem vai katoļu mediķiem, it kā runa būtu par kādu paveidu sugas iekšienē, it kā katoļi veidotu kādu no citiem atšķirtu mazu grupiņu. Jo tas nozīmē radīt iespaidu, ka starp kristiešiem un pārējo cilvēces daļu, ir plaisa. Es respektēju pretēju viedokli, bet es uzskatu, ka precīzāk būtu runāt par strādniekiem, kas ir katoļi, vai par katoļiem, kas ir strādnieki; inženieriem, kas ir katoļi, vai katoļiem, kas ir inženieri. Jo cilvēks, kam ir ticība un kurš strādā intelektuālu, tehnisku vai fizisku darbu, ir un jūtas vienots ar citiem, saviem līdzgaitniekiem, ar tādiem pašiem pienākumiem un tiesībām, ar to pašu vēlmi pilnveidoties, ar tām pašām slāpēm cīnīties pret tām pašām problēmām un rast risinājumu.

Katolis, kas pieņems to visu, pratīs no savas ikdienas dzīves izveidot ticības, cerības un mīlestības liecību, parastu un vienkāršu liecību, kam nav nepieciešamas pārspīlētas izpausmes. Tādējādi ar savas dzīves integritāti viņš izcels Baznīcas pastāvīgo klātbūtni pasaulē, tādēļ ka visi katoļi paši ir Baznīca, jo ar pilnām tiesībām viņi ir vienīgās Dieva tautas locekļi.

Daži varbūt vaicās, kā, kādā veidā viņi var šo Kristus pazīšanu nodot citiem. Es pateikšu: ar dabiskumu, ar vienkāršību, dzīvojot pasaulē tieši tā, kā jūs to darāt, nodevušies savai profesijai un rūpēm par ģimeni, līdzdarbojoties visās cēlajās cilvēku ilgās, cienot ikviena cilvēka likumīgo brīvību.

Lūk, jau gandrīz trīsdesmit gadi, kā Kungs manā sirdī ielika dedzīgo vēlmi šo mācību darīt saprotamu cilvēkiem ar visdažādāko dzīvesveidu, situāciju un nodarbošanos.- ikdienas dzīve var būt svēta un piepildīta ar Dievu, Kungs mūs aicina svētdarīt mūsu ikdienas darbus, jo arī tajā atrodama kristīgā pilnība. Padomāsim par to vēlreiz, kamēr kontemplējam Dievmātes dzīvi.

Neaizmirsīsim, ka gandrīz visas viņas izdzīvotās dienas šeit virs zemes aizritēja līdzīgā veidā kā miljoniem citu sieviešu dienas, kas pašas nododas rūpēm par ģimeni, savu bērnu audzināšanai, ģimenes pavarda darbiem. Marija visu līdz pat mazākajam sīkumam svētdarīja, visu, ko citi kļūdaini uzskata par nenozīmīgu un nevērtīgu - ikdienas darbu, uzmanību pret tiem cilvēkiem, ko mīlam, sarunas vai vecāku un draugu apciemojumus. Svētīgā ikdienas dzīve, kas var būt tik ļoti pilna ar Dieva mīlestību!

Jo, lūk, kas izskaidro Marijas dzīvi - viņas mīlestība. Tā ir mīlestība, kas iet līdz galam, līdz pilnīgai sevis aizmiršanai, apmierināta atrasties tur, kur viņa ir, tur, kur Dievs viņu vēlējās, pilnībā piepildot dievišķo gribu. Tādēļ pat visnenozīmīgākā viņas rīcība nekad nav banāla, bet tieši pretēji, atklājas satura pilna. Marija, mūsu Māte, mums ir piemērs un ceļš. Mums jāmēģina būt kā viņai, tieši tajos konkrētajos apstākļos, kādos Dievs ir vēlējies, lai mēs dzīvojam.

Tā rīkojoties, mēs apkārtējiem sniedzam liecību par vienkāršu un normālu dzīvi, ar visiem cilvēka dabai raksturīgajiem ierobežojumiem un trūkumiem, bet konsekventu dzīvi. Un, redzot, ka mēs esam viņu līdzinieki visās lietās, citi vēlēsies mums jautāt: „Kā izskaidrojams jūsu prieks? No kurienes jums spēks, lai cīnītos ar egoismu un tieksmi uz ērtībām? Kas jums iemāca šo izpratni, šo atklātības pilno saskaņu, šo kalpošanas garu un sevis atdevi citiem?”

Tas tad arī ir brīdis, lai viņiem atklātu kristīgās dzīves dievišķo noslēpumu, viņiem stāstītu par Dievu, Kristu, Svēto Garu, Mariju. Šis ir brīdis, lai ar mūsu nabaga vārdiem nodotu tālāk Dieva mīlestības neprātu, ko žēlastība ielējusi mūsu sirdīs.

Atdarināt Mariju

Mūsu Māte ir paraugs, kā atbildēt žēlastībai, un, ja mēs kontemplēsim viņas dzīvi, Kungs mūs apgaismos, lai mēs prastu dievišķot mūsu ikdienas dzīvi. Visa gada garumā svinot mariāniskos svētkus, un arī itin bieži ikdienā mēs, kristieši, daudzreiz domājam par Jaunavu Mariju. Ja mēs izmantosim šos brīžus, lai pārdomātu, kā mūsu Māte pildītu mūsu pienākumus, mēs maz pamazām mācīsimies no Viņas un kļūsim līdzīgi Viņai, kā bērni līdzinās savai mātei.

Vispirms atdarināsim viņas mīlestību. Mīlestība neaprobežojas ar izjūtām: tai jāizpaužas vārdos un vispirms jau darbos. Jaunava Marija ne tikai izteica fiat, bet katrā brīdī pildīja savu ciešo un neatsaucamo lēmumu. Arī mums jārīkojas tāpat: kad Dieva mīlestība mūs mudina un mēs atklājam, ko Viņš vēlas, mums jāuzņemas būt patiešām uzticīgiem un lojāliem. Jo ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesu valstībā (Mt 7,21).

Mums jāatdarina Marijas dabiskā un pārdabiskā elegance. Viņa pestīšanas vēsturē ir priviliģēta radība: viņā Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums (Jņ 1,14). Viņa bija smalkuma pilns liecinieks, kas palika nepamanīta; viņa nevēlējās saņemt slavinājumus, jo viņa nekāroja slavu sev pašai. Marija ir sava Dēla bērnības noslēpumu lieciniece, parastu noslēpumu lieciniece, ja tā var izteikties: lielo brīnumu stundā, pūļiem uzgavilējot, viņa pazūd. Marija nav klātesoša Jeruzalemē, kad Kristus iejāj uz ēzelīša un tiek daudzināts par Karali. Bet mēs viņu atrodam pie Krusta, kad visi citi no Viņa aizbēg. Šī izturēšanās ir ar dabisku diženuma, dziļuma un viņas dvēseles svētuma piegaršu.

Papūlēsimies mācīties no Viņas piemēra paklausību Dievam, paklausību, kurā harmoniski sajaucas verdzība un kundzība. Pie Marijas nekas neatgādina šo neprātīgo jaunavu attieksmi, kuras, lai arī paklausa, bet pat nepadomā. Dievmāte uzmanīgi ieklausās tajā, ko Dievs no viņas vēlas; viņa meditē to, ko nesaprot; viņa vaicā par to, ko nezina. Un pēc tam ar visu savu būtību viņa pilda dievišķo gribu: – Es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! (Lk 1,38). – Kāds brīnums! Svētā Marija, mūsu piemērs it visā, mums tagad māca, ka paklausība Dievam nav verdzisks iztapīgums, ka tā neverdzina mūsu sirdsapziņu. Tieši pretēji, tā mūs no iekšienes aicina atklāt Dieva bērnu godības brīvību (sal. Rom 8,21).