Numuru saraksts

Viņš nāca piepildīt Dieva, sava Tēva, gribu

Ja es jums saku, ka tagad Jēzus turpina meklēt mājvietu mūsu sirdī, es nemaz neattālinos no visīstākās patiesības. Mums jāprasa Viņam piedošana par savu personīgo aklumu, par savu nepateicību. Mums jāprasa žēlastība nekad vairs Viņam neaizvērt mūsu dvēseles durvis.

Kungs neslēpj no mums, ka šī Dieva gribai pakļautā paklausība pieprasa atteikšanos un ziedošanos, jo Mīlestība neprasa tiesības, bet grib kalpot. Kungs ir pirmais, kurš nostaigāja šo ceļu. Kā tu paklausīji, Jēzu? Usque ad mortem, mortem autem crucis (Fil 2,8): līdz nāvei un līdz nāvei uz krusta. Ir jāiziet no sevis, jāsarežģī sava dzīve, tā jāpazaudē aiz mīlestības pret Dievu un dvēselēm. Lūk, tu gribēji dzīvot un tu gribēji, lai tev nekas nenotiek, bet Dievs izlēma savādāk. Ir divas gribas: tavai jātiek labotai, lai tā identificētos ar Dieva gribu, un nevis Dieva gribai jāsaliecas, lai tā pielāgotos tavējai (Sv. Augustīns, Enarrationes in psalmos, 31, 2, 26 (PL 36,274)).

Esmu redzējis ar prieku daudzas dvēseles riskējam ar savu dzīvību – kā tu Kungs, usque ad mortem –, lai veiktu to, ko Dieva griba viņām prasīja: viņas savu dedzību un profesionālo darbu veltīja kalpošanai Baznīcai, visu cilvēku labumam.

Mācīsimies klausīt, mācīsimies kalpot: nav lielākas cieņas par vēlmi brīvprātīgi nodoties kalpošanai citiem. Tad, kad mēs jūtam sevī mutuļojam augstprātību, šo lepnību, kas mums sevī liek saskatīt pārcilvēku, tieši tad jāsaka nē, jāsaka tas, ka mūsu vienīgajai uzvarai jābūt pazemības uzvarai. Tieši tā mēs identificēsimies ar Kristu uz krusta, nevis sakaitināti, satraukti vai negribīgi, bet priecīgi: jo šis sevis aizmiršanas prieks ir vislabākais mīlestības pierādījums.

Atgādināt kristietim, ka viņa dzīvei vienīgā jēga ir paklausīt Dieva gribai, nenozīmē nošķirt viņu no citiem cilvēkiem. Bet pretēji, daudzos gadījumos no Kunga saņemtais bauslis ir mīlēt citam citu kā Viņš mūs ir mīlējis (sal. Jņ 13,34-35), dzīvojot pie citiem un kā citi, nododoties kalpošanai Kungam pasaulē, lai visas dvēseles labāk iepazīstinātu ar Dieva mīlestību, lai viņām pateiktu, ka pavērās zemes dievišķie ceļi.

Kungam nepietika mums tikai pateikt, ka Viņš mūs mīl: Viņš to ir parādījis savos darbos. Neaizmirsīsim, ka Jēzus iemiesojās, lai mūs mācītu, lai mēs iemācītos dzīvot Dieva bērnu dzīvi. Atminieties šo evaņģēlista svētā Lūkasa preambulu Apustuļu darbos: primum quidem sermonem feci de omnibus, O Theophile, quae coepit Iesus facere et docere (Apd 1,1): es tev runāju par visu ievērojamo, ko Jēzus ir darījis un mācījis. Viņš ir nācis, lai mācītu, bet darbojoties. Viņš ir nācis mācīt ar savu paraugu, būdams Mācītājs un piemērs ar savu uzvedību.

Tagad Bērna Jēzus priekšā mēs varam turpināt savas personīgās sirdsapziņas izmeklēšanu: vai mēs esam nolēmuši rīkoties tā, lai mūsu dzīve cilvēkiem, mūsu brāļiem un mums līdzīgajiem, būtu piemērs un mācība? Vai mēs esam nolēmuši būt par otru Kristu? Nepietiek to pateikt tikai ar vārdiem. Tu – es to vaicāju ikvienam no jums un es to vaicāju pats sev – tu, kurš kā kristietis esi aicināts kļūt par otru Kristu, vai esi pelnījis, ka par tevi saka arī – tu esi nācis facere et docere, darīt lietas kā Dieva bērns, uzmanīgs pret sava Tēva gribu, lai tādējādi spētu mudināt visas dvēseles piedalīties visā tajā, kas pestīšanā ir labs, cēls, dievišķs un cilvēcisks. Vai tu savā ikdienas dzīvē pasaulē jau dzīvo Kristus dzīvi?

Īstenot Dieva darbus nav skaista vārdu spēle, bet aicinājums aiz Mīlestības atdot visus savus spēkus. Ir jānomirst pašam sev, lai atdzimtu jaunai dzīvei. Jo tieši tā Jēzus paklausīja līdz nāvei uz Krusta, mortem autem crucis. Propter quod et Deus exaltavit illum (Fil 2,8-9). Un tādēļ Dievs Viņu paaugstināja. Ja mēs paklausām Dieva gribai, arī Krusts būs Augšāmcelšanās, paaugstināšana. Mūsos piepildīsies katrs Kristus dzīves posms: citi varēs apliecināt, ka esam dzīvojuši, cenšoties būt labi Dieva bērni, ka mēs pavadījām laiku virs zemes, darot labu, neskatoties uz mūsu vājumu un personīgajām kļūdām, lai cik daudz to būtu.

Un kad nāks nāve, kas nepielūdzami nāks, mēs to sagaidīsim ar prieku, kā esmu redzējis tik daudzus svētus cilvēkus to gaidām viņu ikdienas dzīvē. Ar prieku, jo ja mēs esam atdarinājuši Kristu, darot labu – paklausot un nesot krustu, neskatoties uz mūsu nepilnībām, mēs augšāmcelsimies kā Kristus: surrexit Dominus vere (Lk 24,34).!, kurš patiešām ir augšāmcēlies.

Jēzus, kurš kļuva par bērnu, meditējiet to, uzvarēja nāvi. Ar savu pašpazemināšanos, ar savu vienkāršību, ar savu paklausību: ar radību ikdienas un parastās dzīves svētdarīšanu, Dieva Dēls ir kļuvis par uzvarētāju.

Lūk, kāds bija Jēzus Kristus triumfs. Šādā veidā Viņš mūs pacēla savā, Dieva bērnu līmenī, nokāpjot mūsu, cilvēku bērnu līmenī.

Svētais Matejs, atstāstot šos notikumus savā Evaņģēlijā, nebeidz izcelt uzticību, kas bija Jāzepam, kurš nevilcinoties pildīja Dieva pavēles, lai gan dažreiz to jēga viņam varēja šķist neskaidra vai arī viņš nesaskatīja saikni ar citiem dievišķajiem plāniem.

Garīgie autori un Baznīcas Tēvi daudzreiz ir izcēluši viņa ticības pamatīgumu. Atsaucoties uz eņģeļa vārdiem, kas pavēl Jāzepam bēgt no Hēroda un patverties Ēģiptē (sal. Mt 2,13), Jānis Hrizostoms komentē: Šie vārdi Jāzepu nemaz neizbrīnīja, viņš neizsaucās: tas viss ir ļoti neskaidrs! Pavisam nesen Tu pats pasludināji, ka Viņš izglābs savu tautu, un tagad, lūk, Viņš nav spējīgs izglābt pats sevi un mums jābēg. Doties ceļā un izturēt garu ceļojumu: tas nav tas, ko Tu man biji solījis. Jāzeps šādi nedomā, jo viņš ir uzticīgs cilvēks. Viņš arī nevaicā par brīdi, kad būs jāatgriežas, kaut arī eņģelis viņam to neprecizēja, kad teica: paliec tur – Ēģiptē –, kamēr es tev teikšu. Un Jāzeps nesarežģī lietas, viņš paklausa, tic un ar prieku panes visus pārbaudījumus (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 8, 3 (PG 57, 85)).

Svētā Jāzepa ticība nesvārstās, viņa paklausība aizvien ir stingra un tūlītēja. Lai labāk izprastu mācību, ko mums šeit dod svētais Patriarhs, būtu labi pārdomāt, cik viņa ticība ir darbīga, un viņa paklausība maz līdzinās tai, kāda ir cilvēkam, kas ļauj notikumiem valdīt pār sevi. Jo kristīgā ticība radikālā veidā ir pretrunā ar konformismu vai iekšējo pasivitāti un apātiju.

Jāzeps sevi pilnībā ieliek Dieva rokās, bet viņš vienmēr mēģina saprast notikumu jēgu: tā viņš varēja saņemt no Dieva to, kas ir patiesa gudrība, Dieva darbu izpratnes dāvanu. Šādi viņš pamazām iemācījās, ka pārdabiskajiem nodomiem piemīt dievišķa loģika, kas dažreiz ir pretrunā ar cilvēku plāniem.

Dažādos savas dzīves brīžos, Patriarhs neatsakās domāt; viņš arī nenoveļ savu atbildību uz citiem; tieši pretēji, lai kalpotu savai ticībai, viņš liek lietā visu savu cilvēcisko pieredzi. Kad viņš atgriežas no Ēģiptes, uzzinot, ka sava tēva Hēroda vietā Jūdejā valda Arhelaus, viņš baidījās doties turp (Mt 2,22). Viņš ir iemācījies rīkoties pēc dievišķā nodoma, un, kā apstiprinājumu tam, ka viņa nojaustais ir tas, ko Dievs grib no viņa, viņš saņem norādījumu doties uz Galileju.

Tāda bija svētā Jāzepa ticība: absolūta, uzticīga, viengabalaina. Tā atklājas saprātīgā paklausībā un efektīvā pakļāvībā Dieva gribai. Un ar ticību, cerību, mīlestību. Viņa ticība saplūst ar mīlestību: ar Dieva mīlestību, kas piepildīja Ābrahamam, Jēkabam un Mozum dotos apsolījumus; ar savu laulātā drauga pieķeršanos Marijai, savu tēva sirsnību pret Jēzu. Ticība un mīlestība cerībā uz lielo misiju, ko Dievs arī ar viņa, Galilejas galdnieka, palīdzību uzsāka pasaulē: cilvēku pestīšanu.