Numuru saraksts

Ir jāprasa vairāk no tevis, jo tu vari dot vairāk un tev ir jādod vairāk. Padomā par to!

Reiz dzirdēju, ka lielās kaujās atkārtojas īpatnējs fenomens. Kaut arī uzvara būtu nodrošināta jau iepriekš, ņemot vērā skaitlisko vairākumu un līdzekļus, vēlāk cīņas karstumā netrūkst brīžu, kuros draud sakāve kāda sektora vājuma dēļ. Tad tiek sūtītas augstākās vadības neapspriežami lēmumi un tiek nosegtas plaisas flangā, kas sagādā raizes.

– Es iedomājos par tevi un sevi. Kopā ar Dievu, kurš nezaudē cīņas, mēs vienmēr būsim uzvarētāji. Tāpēc, ja cīņā par svētumu jūti, ka nav spēka, klausies pavēles, ņem tās vērā, ļauj sev palīdzēt… jo Viņš nepieviļ.

Ir padevīgi jāpaklausa. – Taču tas jādara ar gudrību, mīlestību un atbildības izjūtu. Un tas ne-kādi nenozīmē, ka drīkst tiesāt to, kurš valda.

Veicot savu apustulātu, paklausi un nepievērs uzmanību tam, kādas dotības ir cilvēkam, kurš tev dod rīkojumus, nedz kā viņš to dara. Pretēja rīcība nav tikums. Krusti ir dažādi: no briljantiem, pērlēm, smaragdiem, emaljēti, no ziloņkaula… un arī no koka, tādi kā mūsu Kunga krusts. Tiem visiem pienākas vienāds pagodinājums, jo krusts mums stāsta par cilvēktapušā Dieva upuri. – Piemēro šo apsvērumu paklausībai, neaizmirstot, ka Viņš ar mīlestību (nešauboties!) apskāva savu Krustu un ka, pacelts tajā, Viņš mums ieguva pestīšanu. Vispirms paklausi – jo tādējādi tu apliecināsi, ka tavs nodoms ir neviltots, – un tikai pēc tam brālīgi aizrādi, ņemot vērā attiecīgos nosacījumus, un tā tu stiprināsi vienotību, šo pienākumu izpildot.

Jāpaklausa ar lūpām, sirdi un prātu. – Jāpaklausa nevis cilvēkam, bet Dievam.

Tu nemīli paklausību, ja no tiesas nemīli pašu pavēli, ja no tiesas nemīli to, ko tev pavēl.

Daudzus sarežģījumus var atrisināt uzreiz, citus – ne tik ātri. Tomēr viss nokārtosies, ja būsim uzticīgi: ja paklausīsim un izpildīsim to, kas paredzēts.

Kungs no tevis gaida ļoti konkrētu apustulātu – kā tā zveja, kad tika noķertas simt piecdesmit trīs lielas zivis (tieši tādas, nevis citas), metot tīklu pa labi no laivas. Un tu man jautā: kā tas ir iespējams, ka, apzinoties sevi par cilvēku zvejnieku, dzīvojot saskarē ar daudziem biedriem un spējot saprast, kurā virzienā man jāraida savs apustulāts, es tomēr neko nenozvejoju? … Vai man trūkst mīlestības? Vai man trūkst iekšējās dzīves? Ieklausies atbildē, kas nāk no Pētera lūpām citas brīnumainas zvejas laikā: „Mācītāj, esam strādājuši visu nakti un neko neesam noķēruši, bet Tavā vārdā es izmetīšu tīklu.“ Jēzus Kristus vārdā sāc vēlreiz. – Stiprināts. Prom šo vājumu!

Paklausi bez daudzām nevajadzīgām raizēm… Ja tu izrādi skumjas vai negribēšanu attiecībā pret to, kas no tevis tiek prasīts, tā ir liela kļūda. Taču, ja tu tā vienīgi jūties, bet neko vairāk, tad ne tikai tu neesi ne pie kā vainīgs, bet, gluži otrādi, tā var būt iespēja sevi nopietni pārvarēt, tas var būt varonīga ticības akta vainagojums. Es to neesmu izdomājis pats. Atceries? Evaņģēlijs stāsta par ģimenes tēvu, kas abiem dēliem lika izpildīt vienu un to pašu uzdevumu… Un Jēzus priecājas par to dēlu, kurš, par spīti iebildumiem, ar kuriem bija nācis klajā, izpildīja uzdoto. Viņš priecājas, jo disciplīna ir mīlestības auglis.

Lielākā daļa nepaklausības rodas no tā, ka mēs nemaz neesam „saklausījuši“ pavēli, bet tas patiesībā nozīmē, ka trūkst pazemības vai arī vēlēšanās kalpot.

Tu gribi, lai tava paklausība ir pilnīga?… Tādā gadījumā klausies kārtīgi, lai saprastu, kāda nozīmība un gars piemīt tam, ko tev liek, un, ja kaut ko nesaproti, jautā.

Paklau, kad tu reiz pārliecināsies par to, ka tev ir jāpaklausa! … Un tu neesi paklausīgs, ja tā vietā, lai izpildītu dzīves plānu, tu zaudē laiku. Ikvienai tavai minūtei ir jābūt piepildītai: darbs, mācīšanās, prozelītisms, iekšējā dzīve.