Numuru saraksts

Kad Ziemassvētki ir klāt, man patīk kontemplēt Bērna Jēzus attēlojumus. Šie attēli, kas mums rāda Kunga pazemošanos, man atgādina, ka Dievs mūs sauc, ka Visuvarenais ir gribējis atklāties nevarīgs, ka Viņš ir gribējis, lai cilvēki Viņam būtu vajadzīgi. Jau no Betlēmes šūpuļa Jēzus saka man un tev, ka mēs Viņam esam vajadzīgi. Viņš mūs skubina dzīvot bezkompromisu kristīgo dzīvi, ziedošanās, darba un prieka dzīvi.

Nekad mēs neiegūsim īsti labu garastāvokli, ja mēs patiesi neatdarinām Jēzu, ja mēs neesam pazemīgi kā Viņš. Es no jauna uzsvēršu: vai jūs esat saskatījuši, kur slēpjas Dieva diženums? Silītē, autiņos, grotā. Mūsu dzīves pestījošā iedarbība var tikt īstenota tikai ar pazemību, beidzot domāt par sevi un jūtot pienākumu palīdzēt citiem.

Bieži gadās, ka pat labas dvēseles rada sev personiskās problēmas, kas var kļūt par nopietnām raizēm, bet kam pilnībā trūkst objektīva pamata. Šo problēmu cēlonis sakņojas sevis pazīšanas trūkumā, kas ved pie lepnības: vēlmes kļūt par pārējo uzmanības un cieņas centru, tieksme radīt labu iespaidu, nesamierināšanās darīt labu un palikt nepamanītam, raizes par savu personīgo drošību. Tieši tā daudzas dvēseles, kas varētu just brīnišķīgu mieru, kas varētu baudīt milzīgu prieku, lepnības un uzpūtības dēļ kļūst nelaimīgas un neauglīgas.

Kristus bija sirds pazemīgs (sal. Mt 11,29). Visas savas dzīves laikā Viņš negribēja nekādas priekšrocības, nekādas privilēģijas. Viņš sāka ar to, ka deviņus mēnešus kā visi cilvēki visdabiskākajā iespējamajā veidā pavadīja savas Mātes klēpī. Kungs pārāk labi zināja, ka cilvēcei steidzami Viņš ir vajadzīgs. Viņš tātad alka nākt virs zemes, lai glābtu dvēseles, bet Viņš nesteidzināja laiku. Viņš nāca savā stundā, kā nāk virs zemes pārējie cilvēki. No savas ieņemšanas līdz dzimšanai neviens cits, izņemot svēto Jāzepu un svēto Elizabeti, nepamanīja šo brīnumu: Dievu, kurš nāk mājot pie cilvēkiem.

Bez tam Ziemassvētkus ieskauj apbrīnojama vienkāršība: Kungs nāk bez ārišķības, neviena nepazīts. Virs zemes vienīgi Marija un Jāzeps piedalās dievišķajā piedzīvojumā. Tad vēl ir eņģeļu brīdinātie gani. Un vēlāk Austrumu gudrie. Lūk, šādi īstenojas transcendentais notikums, kurā debesis un zeme, Dievs un cilvēks savienojas.

Kā ir iespējams, ka mums ir tik cietas sirdis, ka pierodam pie šīm ainām? Dievs pazemojas, lai mēs varētu Viņam tuvoties, lai mēs varētu atbildēt uz Viņa mīlestību ar savu mīlestību, lai mūsu brīvība padotos ne tikai Viņa varas grandiozās izpausmes, bet arī Viņa pazemības brīnuma priekšā.

Bērna, kurš ir Dievs, lielums: Viņa Tēvs ir Dievs, kurš radījis debesis un zemi un, lūk, Viņš silītē, quia non erat eis locus in diversorio, (Lk 2,7). jo virs zemes nebija citas vietas visas radības Kungam.

Kā jau visi kristiešu svētki arī šodien svinamie vispirms ir miera svētki. Palmu svētdiena ļoti senā simbolismā atsauc atmiņā ainu no Radīšanas grāmatas. Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku un, lūk, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noass tūlīt noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši (Rad 8,10-11). Šodien mēs pieminam, ka derība starp Dievu un viņa tautu tiek Kristū nostiprināta un iedibināta, jo Viņš ir mūsu miers (Ef 2,14). Šajā brīnišķīgajā savienībā –‘jaunā’ un ‘vecā’ atkal apvienošanā, kas raksturīga mūsu svētās Katoliskās Baznīcas liturģijai, šodien mēs lasām šos priekpilnos vārdus: visi ļaudis, nesot olīvu zarus, izgāja pretī Kungam, dziedādami un sacīdami: Hosanna augstumos (Antifona palmu procesijas laikā).

Mūsu dvēselēs Jēzum veltītie saucieni pievienojas tiem, kas sveica Viņa piedzimšanu Betlēmē. Svētais Lūkass stāsta: Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes ceļā. Un kad Viņš jau tuvojās Olīvkalna nogāzei, viss mācekļu pulks sāka priecīgi skaļā balsī godināt Dievu par visiem brīnumiem, ko viņi bija redzējuši, sacīdami: svētīgs Ķēniņš, kas nāk tā Kunga vārdā! Miers debesīs un gods augstībā! (Lk 19,36-38).

Miers virs zemes

Miers debesīs: pax in coelo. Bet paraudzīsimies arī uz pasauli: kādēļ pasaulē nav miera? Nē, nav miera, ir tikai miera šķietamība, baiļu radīts līdzsvars, trausli kompromisi. Arī Baznīcā nav miera, Kristus Līgavas balto tērpu saplosa iekšējas domstarpības. Daudzās sirdīs nav miera. Tās veltīgi meklē kā kompensēt sirds nemieru ar pastāvīgu rosīšanos, ar sīkmanīgu pieķeršanos zemes labumiem, kas nenes apmierinājumu, jo vienmēr atstāj skumju rūgto piegaršu.

Palmu zari, raksta svētais Augustīns, ir godināšanas simbols, tāpēc ka tie reprezentē uzvaru. Mirstot Krustā, Kungs gatavojas uzvarēt. Zem Krusta zīmes Viņš dodas uz priekšu, uz uzvaru pār velnu, Nāves valdnieku (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium Tractatus, 51, 2, (PL 35, 1764)). Kristus ir mūsu miers, jo Viņš uzvarēja - uzvarēja, jo smagā cīņā cīnījās pret cilvēka sirdī uzkrāto ļaunumu.

Kristus, kas ir mūsu miers, ir arī mūsu Ceļš (Jņ 14,6). Ja mēs vēlamies iegūt mieru, mums jāiet Viņa pēdās. Miers ir kara, cīņas, iekšējā askētiskā cīniņa sekas, kas ikvienam kristietim jāizcīna pret visu to, kas viņa dzīvē nenāk no Dieva: lepnību, jutekliskumu, egoismu, virspusību, sirds šaurību. Nebūs jēgas skaļā balsī pieprasīt ārēju mieru, ja sirdsapziņā, dvēseles dziļumos, tā nav, jo no sirds iziet ļaunās domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi (Mt 15,19).

Šodien un vakar

Palmu svētdienas liturģija kristiešiem liek dziedāt šo dziedājumu: Jūs, vārti, paceliet savas palodas un topiet augstākas, jūs, mūžsenās durvis, lai ieiet var godības karalis (Palmu zaru izdalīšanas antifona). Tas, kurš ieslēdzies sava egoisma cietoksnī, neiznāks uz kaujas lauka. Tomēr, ja viņš atvērs sava cietokšņa durvis un ļaus ienākt miera Karalim, viņi kopīgi dosies cīņā pret zemisko, kas aptumšo mūsu acis un sirdsapziņu padara nejūtīgu.

Jūs, vārti, paceliet savas palodas… Šis aicinājums uz cīņu kristietībā nav nekas jauns. Tā ir mūžīga patiesība. Bez cīņas nav uzvaras, bez uzvaras nav miera, bez miera cilvēciskais prieks ir tikai šķietams, neīsts un neauglīgs prieks. Tas nemudina sniegt citiem cilvēkiem palīdzīgu roku, neīsteno mīlestību un taisnīgumu, piedošanu un žēlsirdību, nekalpo Dievam.

Pašlaik, gan Baznīcas iekšienē, gan ārpus tās, kā kāpņu augšpusē, tā apakšā daudzi šķiet atteikušies no cīņas – šī personiskā kara pret noslēgtiem kompromisiem –, lai, nometot ieročus un pametot mantas, padotos kalpībai, kas degradē dvēseli. Tās briesmas vienmēr apdraudēs visus kristiešus.

Tādēļ mums neatlaidīgi jāvēršas pie Svētās Trīsvienības, lai tā par visiem apžēlotos. Runājot par to, es trīcu no domas vien par Dieva taisnību. Es vēršos pie Viņa žēlsirdības, līdzjūtības, lai Viņš neskatītos uz mūsu grēkiem, bet uz Kristus un viņa Mātes, kas ir arī mūsu Māte, uz Patriarha svētā Jāzepa, kas Viņam bija Tēva vietā, un visu svēto nopelniem.

Kristietis var dzīvot ar pārliecību, ka, ja viņš grib cīnīties, Dievs viņu paņems aiz labās rokas, kā to lasām šo svētku Misē. Jēzus, kas ieiet Jeruzalemē uz nabaga ēzelīša, ir miera Ķēniņš, kas mums saka: debesvalstība cieš spēku, un tie, kas pielieto spēku, iegūst to (Mt 11,12). Šis spēks neizpaužas varmācībā pret citiem –tas ir stiprums, kas vajadzīgs, lai cīnītos pret savām pašu vājībām un trūkumiem; tā ir drosme, kas mums neļauj maskēt savu personīgo neuzticību; tā ir uzdrīkstēšanās, kas mums liek apliecināt savu ticību pat tad, kad apkārtējā vide ir noskaņota pretēji.

Šodien tāpat kā vakar no kristieša tiek sagaidīta varonība un, ja vajadzīgs – varonība pat lielās lietās. Arī varonība – un tā tas ir parasti – ikdienas mazajos cīniņos. Kad ar Mīlestību pastāvīgi cīnās šajā ārēji necilajā veidā, Kungs kā mīlošs gans vienmēr ir klātesošs saviem bērniem: Es pats būšu savu avju gans un es pats tās apguldīšu, saka Dievs tas Kungs. Nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu… Un tie droši dzīvos savā zemē un atzīs, ka Es esmu Kungs, kad es saraušu viņu jūgu sakas un atsvabināšu tos no viņu kalpinātāju rokas (Ez 34,15-16; 27).

Agrāk pieminējām Naimas notikumus. Tagad varētu uzskaitīt vēl citus, jo Evaņģēlijs pārplūst ar šādām ainām. Šie stāsti ir aizkustinājuši cilvēku sirdis un turpinās to darīt, jo tie ne tikai runā par kāda cilvēka patiesu līdzjūtības žestu pret sev līdzīgajiem, bet tie pamatā atklāj Kunga neizmērojamo mīlestību. Jēzus Sirds ir Iemiesotā Dieva – Dieva ar mums, Emanuēla – Sirds.

Baznīca, vienota ar Kristu, dzimst no ievainotas Sirds (Svētku Vesperu himna). No šīs caurdurtās Sirds, mums nāk Dzīvība. Kā lai, kaut vai garāmejot, nepieminam šeit sakramentus, caur kuriem Dievs darbojas mūsos un mūs dara līdzdalīgus Kristus pestījošajā spēkā? Kā lai ar īpašu pateicību nepieminam Vissvētāko Euharistijas Sakramentu, Golgātas svēto Upuri un tā pastāvīgo bez asiņu atjaunošanos mūsu Misē? Jēzus atdod sevi mums par barību; un tādēļ, ka Jēzus ir nācis pie mums, viss ir izmainījies, un mēs saņemam spēkus – Svētā Gara palīdzību – kas piepilda mūsu dvēseli, vada mūsu rīcību un mūsu veidu, kā domāt un just. Kristus Sirds kristietim ir miera avots.

Sevis pilnīgā atdošana, ko no mums pieprasa Kungs, nebalstās tikai uz mūsu vēlmēm vai uz mūsu pašu spēkiem, tik bieži nepietiekamiem, bezspēcīgiem. Tas vispirms balstās uz žēlastībām, ko mums ieguvusi Kristus, Cilvēktapušā Dieva, Sirds. Lūk, kādēļ, nezaudējot drosmi un nepagurstot, mēs varam un mums vajag iet neatlaidīgi uz priekšu šajā iekšējā, Debesu Tēva bērniem raksturīgajā dzīvē. Man patīk parādīt, kā kristietis savā ikdienas un parastajā eksistencē, visvienkāršākajos sīkumos, dienas normālajos apstākļos liek lietā ticību, cerību un mīlestību, kur atrodama dievišķās palīdzības atbalstītas dvēseles uzvedības būtība, un kā, iedzīvinot šos teologālos tikumus, viņš rod prieku, spēku un iekšēju mieru.

Lūk, kādi ir Kristus miera augļi - miera, ko mums atnesa Viņa Svētā Sirds. Jo, atkārtosim to vēlreiz, Jēzus mīlestība pret cilvēkiem ir dievišķā noslēpuma – Dēla mīlestības pret Tēvu un Svēto Garu – neizdibināms aspekts. Svētais Gars, šī mīlestības saikne starp Tēvu un Dēlu, Vārdā atrod cilvēka Sirdi.

Nav iespējams runāt par šīm mūsu ticības pamatrealitātēm, neizjūtot mūsu prāta ierobežojumus un neapzinoties Atklāsmes diženumu. Bet, ja mēs pilnībā nespējam izprast šīs patiesības, pat ja to priekšā mūsu prāts paliek kā mēms, mēs tām pazemīgi un cieši ticam; mēs labi zinām, balstoties Kristus liecībā, ka tās pastāv. Ka mīlestība no Trīsvienības iekšienes caur Jēzus Sirds Mīlestību izlejas uz visiem cilvēkiem.

Tātad dzīvot Jēzus sirdī, būt dziļi vienotiem ar Viņu nozīmē kļūt par Dieva mājokli. „Kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs” (Jņ 14,21), mums ir teicis Kungs. Kristus un Tēvs Svētajā Garā nāk mūsu dvēselē, lai tur ierīkotu savu mājokli (sal. Jņ 14,23).

Kad mēs izprotam, lai cik niecīgi arī tas nebūtu, šīs pamatpatiesības, mūsu attieksme mainās. Mums ir izsalkums pēc Dieva un mēs varam padarīt par savējiem šos psalma vārdus: Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens (sal. Ps 62,2 (atrodams šīsdienas svētku Laudēs)). Un Jēzus, kurš pats izraisīja šīs alkas, nāk mums pretī, lai pateiktu: „Kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer!” (Jņ 7,37). Viņš mums dāvā savu Sirdi, lai mēs tajā rastu atpūtu un spēku. Ja mēs pieņemam Viņa aicinājumu, mēs piedzīvosim Viņa vārdu patiesīgumu: mūsu izsalkums un slāpes pieaugs tādā mērā, ka mēs vēlētos, lai Dievs mūsu sirdī iekārtotu Savas atpūtas vietu un neattālinātu no mums Savu siltumu un Savu gaismu.

Ignem veni mittere in terram, et quid volo nisi ut accendatur? Es atnācu uguni mest uz zemes, un ko gan es vēlos? Kaut tā jau degtu! (Lk 12,49 (atrodams pirmo Vesperu Ad Magnificat antifonā)). Mēs nedaudz pietuvojāmies šai Dieva Mīlestības ugunij; lai tās ietekme satricina mūsu dzīves, liekot mums izjust vēlmi nodot tālāk dievišķo uguni no viena zemes gala līdz otram, to izplatot pie tiem, kas ir ap mums, lai arī viņi atklātu Kristus mieru un kopā ar to – svētlaimi. Kristietim, kurš dzīvo vienots ar Kristus Sirdi, nevar būt cits mērķis kā miers sabiedrībā, miers Baznīcā, miers viņa dvēselē, Dieva miers, kas piepildīsies, kad Viņa Valstība atnāks pie mums.

Marija, Regina pacis, Miera Karaliene, tu, kam bija ticība, tu, kas ticēji eņģeļa apsolījuma piepildījumam, palīdzi mums pieaugt ticībā, būt noturīgiem cerībā, iekļūt Mīlestības dziļumos. Jo tieši to šodien, kad Viņš mums atklāj savu Vissvēto Sirdi, no mums sagaida tavs Dēls.