Numuru saraksts

Izkop savā dvēselē un sirdī, prātā un gribā uzticēšanās un paļāvības garu mīlestības pilnajai Debesu Tēva gribai… – Tas ir priekšnoteikums, lai dzimtu iekšējais miers, pēc kā tu tik ļoti tiecies.

Kā gan lai tevī būtu miers, ja, pretojoties žēlastības „uzrāvieniem“, tu ļaujies, ka tevi sev līdzi rauj tavas kaislības, kuras tu pat necenties savaldīt? Debesis velk augšup, bet tu (vienīgi tu pats, nemeklē attaisnojumus!) – lejup… – Un tādā veidā tu sevi plēs pušu.

Kā miers, tā karš ir mūsos pašos. Nav iespējams nonākt līdz triumfam, līdz mieram, ja pietrūkst lojalitātes un apņēmības uzvarēt cīņā.

Lūk, līdzeklis pret tavām raizēm: būt pacietīgam, ar godīgiem nolūkiem un uzlūkot lietas no pārdabiskās perspektīvas.

Dievs ir ar tevi! Tātad nekavējoties dzen prom bailes un gara satraukumu… Izvairies no šīm reakcijām, tiklīdz tās parādās, jo tās der tikai tam, lai pavairotu kārdinājumus un palielinātu briesmas.

Pat ja viss jūk un brūk, pat ja notikumi risinās pretēji tam, kā bija paredzēts, ar neaprakstāmām likstām, – ko gan tas līdzēs, ja ļausies uztraukumam? Turklāt atceries paļāvības pilno pravieša lūgšanu: „Kungs ir mūsu tiesnesis, Kungs ir mūsu likumdevējs, Kungs ir mūsu ķēniņš, Viņš ir tas, kas mūs izglābs.“

– Ar dedzību lūdzies to ik dienas, lai pielāgotu savu rīcību providences iecerēm, jo Dieva apredzība valda pār mums mūsu labumam.

Ja, neatraujot skatienu no Dieva, tu pratīsi saglabāt mieru dažādās raizēs, ja pratīsi aizmirst par sīkumiem, kurnēšanu un skaudību, tu sev aiztaupīsi tik daudz tā spēka izšķiešanas, kas tev būs vajadzīgs, lai efektīvi strādātu, kalpojot cilvēkiem.

Kāds draugs mums vaļsirdīgi atklāja, ka viņš nekad negarlaikojas, jo nekad nav viens – nekad nav bez mūsu Drauga.

– Iestājās vakars, valdīja blīvs klusums… Tu ievēroji, cik ļoti dzīva ir Dieva klātbūtne… Un kādu mieru var iemantot, pieņemot šo patiesību!

Skanīgs kāda brāļa sveiciens ceļotāju vidē tev atgādināja, ka pasaules godīgie ceļi ir atvērti Kristum. Lūk, vienīgais, kā trūkst: ka mēs steigtos šajos ceļos, apņēmības pilni gūt uzvaru. Jā, Dievs radīja pasauli saviem bērniem, lai viņi to apdzīvotu un svētdarītu. Ko tad tu gaidi?

Tu esi neaprakstāmi laimīgs. Reizēm, redzēdams kādu Dieva bērnu, kas atstāj savu Tēvu, sava miera un prieka dziļumos tu izjūti mīlestības sāpes un smeldzi, tomēr bez sarūgtinājuma, bez uztraukuma.

– Lai nu tā būtu, bet… Liksim lietā visus cilvēciskos un pārdabiskos līdzekļus, lai šis cilvēks attopas…, un pilnīgi paļausimies uz Jēzu Kristu! Tādā veidā ūdeņi vienmēr atriežas savā gultnē.

Kad tu patiešām paļausies uz Kungu, tu iemācīsies būt apmierināts ar jebko, kas notiek, un nezaudēt mieru, ja darbi neizdodas tā, kā tu biji iecerējis, kaut arī tu pieliki visus spēkus un izmantoji piemērotus līdzekļus… Jo viss būs „izdevies“ tā, kā Dievam tas bija vajadzīgs.

Tev joprojām gadās ko sajaukt un pieļaut kļūdas. Un tev sāp! Tajā pašā laikā tu dzīvo ar tādu prieku, kas, šķiet, tevi varētu uzspridzināt. Tieši tāpēc, ka tev sāp – ka ir mīlestības sāpes –, tavas neveiksmes vairs nelaupa tev mieru.