Numuru saraksts

Mēs centāmies apkopot un izskaidrot dažas šīm ģimenēm, kurās atmirdz Kristus gaisma, piemītošās īpašības un kas šī iemesla dēļ – es to atkārtoju – ir gaišas un priecīgas, vecāku starpā valdošā harmonija tiek nodota bērniem, visai ģimenei un apkārtesošajiem. Tādējādi katrā patiesi kristīgā ģimenē zināmā mērā tiek atkārtots Baznīcas, kas ir Dieva izredzēta un sūtīta kā pasaules ceļrādis, noslēpums.

Uz ikvienu kristieti, lai kas viņš būtu – priesteris vai lajs, precējies vai neprecējies –, ir pilnībā attiecināmi šie apustuļa vārdi, ko lasām vēstulē Svētās Ģimenes svētkos: Dieva izredzētie, svētie un mīlētie (Kol 3,12). Lūk, kas mēs visi esam, katrs savā vietā pasaulē: Dieva izredzēti vīrieši un sievietes, lai liecinātu par Kristu un lai līdz visiem, kas mums ir apkārt, nonāktu prieks, zinot, ka esam Dieva bērni. Un tas − neskatoties uz mūsu kļūdām un cenšoties cīnīties pret tām.

Ir ļoti svarīgi, lai laulības aicinājuma nozīme vienmēr būtu klātesoša kā katehēzē un sludināšanā, arī to apziņā, kurus Dievs ir gribējis redzēt ejam šo ceļu, jo tas ir īsti un patiesi, ka viņi ir aicināti piedalīties Dieva plānā cilvēku pestīšanai.

Tāpēc droši vien kristīgiem laulātajiem nevar piedāvāt labāku ģimenes piemēru par to no apustuļu laiku ģimenēm: simtnieku Kornēliju, kurš bija pakļāvīgs Dieva gribai un kura mājā notika Baznīcas atvēršana pagāniem (Apd 10,24-48), Akvilu un Priskillu, kuri kristietību izplatīja Korintā un Efezā un kas līdzdarbojās svētā Pāvila (Apd 18,1-26). apustulātā, un Tabitu, kas ar savu mīlestību palīdzēja Jopes trūcīgajiem (Apd 9,36). Neaizmirsīsim arī visas tās jūdu un pagānu, grieķu un romiešu ģimenes, kur iesakņojās Kunga pirmo mācekļu sludināšana.

Ģimenes, kas dzīvoja no Kristus un palīdzēja iepazīt Kristu. Mazas kristīgas kopienas, kas bija kā evaņģēliskās vēsts izplatīšanas centri. Ģimenes, līdzīgas citām to laiku ģimenēm, bet jauna gara pārņemtas, kurš izplatījās arī pie tiem, kas pazina un satikās ar viņām. Lūk, kādi bija pirmie kristieši un kādiem jābūt mums, šodienas kristiešiem: miera un prieka sējējiem, tā miera un prieka, ko mums atnesis Kristus.

Kristus nāve mūs aicina uz kristīgās dzīves pilnību

Mēs tikko no jauna izdzīvojām Golgātas drāmu, ko es atļaušos nosaukt par pirmo un primāro Jēzus Kristus svinēto Misi. Dievs Tēvs savu Dēlu nodod nāvei. Jēzus, vienīgais Dēls, apskauj koku, uz kura viņu nogalinās, un Tēvs pieņem Viņa upuri: kā Krusta auglis Svētais Gars izlejas pār cilvēci (sal. Rom 3,24 un sekojošie; Ebr 10,5 un sekojošie; Jņ 7,39).

Ciešanu traģēdijā mūsu pašu dzīve, kā arī visas cilvēces vēsture izpildās pilnīgā veidā. Klusā Nedēļa nevar aprobežoties tikai ar vienkāršām atmiņām, jo tā ir Jēzus Kristus noslēpuma apcere, kas turpinās mūsu dvēselēs; kristietis ir spiests būt par alter Christus, ipse Christus, par otru Kristu, par pašu Kristu. Ar kristību mēs visi esam iecelti par mūsu pašu eksistences priesteriem, lai caur Jēzu Kristu nestu Dievam patīkamus garīgus upurus (1 Pēt 2,5), un, lai katra mūsu rīcība tiktu veikta paklausības garā Dieva gribai, tādējādi uz mūžiem turpinot Cilvēktapušā Dieva misiju.

Kontrasta dēļ šī realitāte mūs uzved uz pārdomām par mūsu nelaimēm, mūsu personiskajām kļūdām. Šīm pārdomām nevajadzētu mums laupīt drosmi, nedz arī radīt to skepses pilno attieksmi, kas raksturīga tam, kurš atteicies no lielajiem projektiem. Jo Kungs mūs grib tādus, kādi mēs esam, līdzdalīgus Viņa dzīvē, cīnītājus par savu svēttapšanu. Svētums, – cik gan bieži mēs šo vārdu izrunājam tā, it kā tas būtu tukša skaņa. Daudziem tas ir nesasniedzams ideāls, askēzes temats un nevis konkrēts mērķis, dzīva realitāte. Pirmie kristieši, kas savstarpēji tik vienkārši un tik bieži lietoja vārdu svēts, tā nedomāja: visi svētie jūs sveicina (Rom 16,15), sveiciniet ikvienu svēto Kristū Jēzū (Flp 4,21).

Tagad, atrodoties Golgātas priekšā, kad Jēzus jau ir miris, bet Viņa uzvaras godība vēl nav atklājusies, mums ir laba iespēja izvērtēt mūsu kristīgās dzīves un svētuma vēlmes, lai ar ticības aktu mēs vērstos pret mūsu vājībām un paļāvībā uz Dieva spēku apņemtos ielaist mīlestību mūsu ikdienas nodarbēs. Grēka pieredzei mūs jāved uz nožēlu, uz nobriedušāku un dziļāku apņemšanos būt uzticīgiem, patiesi pielīdzināties Kristum un, lai ko tas maksātu, neatlaidīgi iet uz priekšu, šajā priesteriskajā misijā, ko Viņš bez izņēmuma uzticējis visiem mācekļiem un kas mums liek būt par pasaules sāli un gaismu (sal. Mt 5,13-14).

Lūgšanas dzīve

Lūgšana savas dzīvības Dievam (Ps 41,9). Ja Dievs mums ir dzīvība, tad nav jābrīnās, ka mūsu kristīgajai eksistencei jābūt lūgšanas cauraustai. Bet neiedomājieties, ka lūgšana ir kaut kas, ko izpilda un pēcāk pamet. Kam prāts saistās pie tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību (Ps 1,2). No rīta es domāju par tevi (sal. Ps 62,7). un vakarā mana lūgšana paceļas pie tevis kā vīraks (sal. Ps 140,2). Visa diena var būt lūgšanas laiks; no vakara līdz rītam un no rīta līdz vakaram. Vēl vairāk, – kā to atgādina Svētie Raksti, arī miegam ir jābūt par lūgšanu (At 6,6 un 7)

Atminieties, ko evaņģēliji mums saka par Jēzu. Dažreiz Viņš pavadīja veselu nakti sarunājoties ar savu Tēvu. Cik ļoti pirmie mācekļi iemīlējās lūdzošā Jēzus tēlā! Raugoties uz šo Skolotāja pastāvīgo attieksmi viņi tam jautā: – Domine, doce nos orare (Lk 11,1). Kungs, māci mums šādi lūgties.

Svētais Pāvils visur izplatīja Jēzus dzīvo piemēru: oratione instantes (Rom 12,12), – esiet pastāvīgi lūgšanā, viņš raksta. Un svētais Lūkass pirmo ticīgo rīcību raksturo ar vienu iezīmi: Viņi visi vienprātīgi pavadīja laiku lūgšanā (Apd 1,14).

Labs kristieša rūdījums ar žēlastības palīdzību izveidojas lūgšanas smēdē. Bet lūgšana, kas mūs uztur, neizpaužas kādā vienā veidā, jo tā ir dzīvība. Sirds parasti tiecas runāt vārdos, tajās balsī izteiktajās lūgšanās, ko pats Dievs mums iemācījis – Tēvs mūsu, vai arī ko mācījuši eņģeļi – Ave Maria. Citreiz mēs izmantojam laikā apstiprinātas lūgšanas, pateicoties kurām miljoniem ticības brāļu pauž savu dievbijību: liturģiskās – lex orandi –, vai tās, kas radušās iemīlējušās sirds aizrautībā, kā daudzās mariāniskās antifonas – Sub tuum praesidium…, Memorare…, Salve Regina…

Citos brīžos pietiks ar diviem vai trīs izteicieniem, kas kā bultas dosies pretī Kungam. Tā saucamās šautru lūgšanas, ko apgūstam, uzmanīgi lasot Kristus dzīvi: Domine, si vis, potes me mundare (Mt 8,2). Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani dziedināt; Domine, tu omnia nosti, tu scis quia amo te (Jņ 21,17). Kungs, Tu visu zini, Tu zini, ka es Tevi mīlu; Credo, Domine, sed adiuva incredulitatem meam (Mk 9,23). Kungs, es ticu, palīdzi manai neticībai, stiprini manu ticību; Domine, non sum dignus (Mt 8,8). Kungs, es neesmu cienīgs!; Dominus meus et Deus meus! (Jņ 20,28). mans Kungs un mans Dievs!… Vai citas īsas un sirsnīgas frāzes, kas ar dedzību izplūst no dvēseles dziļumiem un atbilst kādai konkrētai situācijai.

Mūsu lūgšanas dzīvei arī jābalstās uz brīžiem, ko katru dienu veltām vienīgi attiecību veidošanai ar Dievu; dialogs bez vārdiska trokšņa, ikreiz, kad vien iespējams – Tabernākula priekšā, lai pateiktos Kungam – Viņš ir tik ļoti Viens! – šajos divdesmit gaidīšanas gadsimtos. Klusā lūgšana sastāv no šī dialoga ar Dievu, no sirds uz sirdi, kurā piedalās visa dvēsele: saprāts un iztēle, atmiņa un griba. Tā ir apcere, kas mūsu nabaga cilvēciskajai dzīvei, mūsu ikdienas dzīvei, piešķir pārdabisku vērtību.

Pateicoties šiem apceres brīžiem, balsī izteiktajām lūgšanām un šautru lūgsnām, mēs pratīsim dabiski un bez ārišķības padarīt savu dienu par nemitīgu Dieva slavēšanu. Mēs paliksim Viņa klātienē kā iemīlējušies, kas nevar vien beigt domāt par cilvēku, ko viņi mīl, un visa mūsu rīcība, pat visniecīgākā, būs garīgi iedarbīga.

Tādēļ tad, kad kristietis uzsāk šo, pastāvīgo attiecību ar Kungu, ceļu – un tas ir domāts visiem, nevis tikai izredzētajiem, – iekšējā dzīve pieaug, kļūst droša un stipra; un cilvēks nostiprinās šajā cīņā, kas vienlaikus ir piemīlīga un prasīga, lai pilnībā īstenotu Dieva gribu.

Ar lūgšanas dzīvi mēs varam saprast arī citu šīsdienas svētku aspektu: apustulātu, Jēzus mācības praktisku pielietojumu, ko Viņš deva savējiem īsi pirms uzkāpšanas debesīs: – Jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē (Apd 1,8).

Veidot pastāvīgas attiecības ar Svēto Garu

Dzīvot Svētajā Garā nozīmē dzīvot no ticības, cerības un mīlestības; ļaut Dievam mūs pārņemt un pilnībā izmainīt mūsu sirdi, lai tā vairāk un vairāk līdzinātos Viņa Sirdij. Nobriedusi, dziļa un spēcīga kristīgā dzīve nerodas acumirklī, tā ir auglis Dieva žēlastībai, kas pieaug mūsos. Pirmo laiku kristīgās kopienas situācija ir aprakstīta Apustuļu darbos īsā, bet nozīmes pilnā teikumā: Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanās (Apd 2,42).

Lūk, kā dzīvoja pirmie kristieši un kā jādzīvo mums: meditējot ticības doktrīnu un pieņemot to par savējo, satiekoties ar Kristu Euharistijā, veidojot personisku dialogu – tas nozīmē lūgšanu bez anonimitātes – vaigu vaigā ar Dievu - tam ir jābūt par mūsu izturēšanās galveno pamatu. Ja tā nebūtu, varbūt paliktu kādas erudītas pārdomas, vairāk vai mazāk intensīva darbošanās, dievbijības pielūgsmes un nodarbes. Bet nebūs patiesas kristīgās dzīves, jo trūktu iekļaušanās Kristū, patiesa un izdzīvota līdzdalība dievišķajā pestīšanas darbā.

Šī mācība attiecas uz jebkuru kristieti, jo mēs visi esam vienlīdz aicināti uz svētumu. Nav otrās šķiras kristiešu, kas spiesti iedzīvināt tikai vienkāršotu Evaņģēlija versiju. Mēs visi esam saņēmuši vienu kristību, un, kaut gan ir taisnība, ka pastāv liela harizmu un cilvēcisko situāciju dažādība, ir tikai viens un tas pats Gars, kas izdala dievišķās dāvanas, tā pati ticība, tā pati cerība un tā pati mīlestība (sal. 1 Kor 12,4-6 un 13,1-13).

Tādēļ mēs varam uzskatīt, ka mums tiek uzdots šis apustuļa Pāvila jautājums: Vai nezināt, ka jūs esat Dieva svētnīca un ka Dieva Gars mājo jūsos? (1 Kor 3,16). Un varam to izprast kā uzaicinājumu uzturēt ar Dievu personiskākas un tiešākas attiecības. Paraklēts diemžēl dažiem kristiešiem ir Lielais Nepazīstamais: tas ir vārds, ko izrunā, bet tas nav Kāds, viena no trim vienīgā Dieva Personām, ar kuru sarunājas un no kura dzīvo.

Tieši pretēji, mums pret Viņu jāizturas ar ierastu vienkāršību un paļāvību, kā Baznīca mums to māca caur liturģiju. Tad mēs labāk pazīsim mūsu Kungu un vienlaikus pilnīgāk apzināsimies neizmērojamās dāvanas – saukties par kristiešiem – vērtību. Mēs novērtēsim šīs dievišķošanas visu lielumu un visu patiesību, novērtēsim šo līdzdalību dievišķajā dzīvē, uz ko es pirms brīža jau norādīju.

Jo Svētais Gars nav mākslinieks, kas dievišķo substanci mūsos zīmē tā, it kā Pats tai būtu svešs; ne tā Viņš mūs ved uz dievišķo līdzību. Bet Viņš pats, kurš ir Dievs un kas iziet no Dieva, iespiežas tā sirdī, kurš saņem Viņu, kā zīmogs vaskā, un šādā veidā, dāvājot pats Sevi un caur līdzību, Viņš atjauno dabu saskaņā ar dievišķā parauga skaistumu un atdod cilvēkam Dieva attēlu (Sv. Kirils no Aleksandrijas, Thesaurus de sancta et consubstantiali Trinitate, 34 (PG 75,609)).

Veidot attiecības ar Jēzu Vārdā un Maizē

Lai mēs uzdrošinātos veidot attiecības ar Viņu, lai Viņš būtu mūsu barība un mēs tādējādi kļūtu viens ar Viņu, Jēzus ir paslēpies Vissvētākajā Altāra Sakramentā. Kad Viņš teica bez manis jūs nekā nespējat darīt (Jņ 15,5), Viņš nepiesprieda kristieti neiedarbīgumam un nenolēma viņu uz ilgiem un grūtiem Viņa Personas meklējumiem. Pilnīgi pieejams Viņš ir palicis mūsu vidū.

Mums, Mises Upura laikā pulcējoties altāra priekšā, kontemplējot monstrancē izstādīto vai pielūdzot Tabernākulā apslēpto Svēto Hostiju, ir jāatdzīvina sava ticība, jādomā par šo jauno eksistenci, kas nāk pie mums, un jābūt aizkustinātiem par Dieva mīlestību un maigumu.

Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanās (Apd 2,42). Tā Svētie Raksti apraksta pirmo kristiešu uzvedību: apustuļu ticībā sapulcināti pilnīgā kopībā viņi, lūgšanā vienoti, piedalījās Euharistijā. Ticība, Maize, Vārds.

Jēzus Euharistijā mums droši garantē savu klātbūtni mūsu dvēselē; savu varu, kas uztur pasauli; savu pestīšanas apsolījumu, kas palīdzēs cilvēcei, laiku beigām atnākot, uz mūžiem dzīvot Debesu mājoklī pie Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara - Vissvētākās Trīsvienības, Vienīgā Dieva. Tā ir visa mūsu ticība, kas darbojas, kad mēs ticam Jēzum, Viņa patiesai klātbūtnei zem maizes un vīna zīmēm.