Numuru saraksts

Es nerunāju par iedomātiem ideāliem, bet gan par ļoti konkrētu realitāti, kas ir ārkārtīgi svarīga un spēj pārveidot pilnīgi pagānisku un Dieva prasībām naidīgi noskaņotu vidi, kā tas notika mūsu pestīšanas laikmeta iesākumā. Izjūtiet šos tā laika nezināma autora vārdus, kas mūsu aicinājuma lielumu izsaka šādi: kristieši „pasaulei ir tas pats, kas dvēsele ķermenim. Viņi dzīvo pasaulē, bet nav pasaulīgi, tāpat kā dvēsele atrodas ķermenī, bet nav veidota no miesas. Viņi dzīvo katrā ciemā un pilsētā tāpat kā dvēsele atrodas katrā ķermeņa daļā. Viņi strādā iekšienē un paliek nepamanīti, tāpat kā tas atbilst dvēseles būtībai… Viņi dzīvo kā svētceļnieki starp iznīcīgām lietām, skatienu vēršot uz nemirstību debesīs, tāpat kā nemirstīgā dvēsele tagad mājo iznīcīgā mājoklī. Viņu skaits pieaug vajāšanu laikā, tāpat kā dvēseles skaistums vairojas mortifikācijā… Un kristiešiem nav tiesību pamest savu misiju pasaulē, tāpat kā dvēsele nedrīkst sevi brīvprātīgi šķirt no ķermeņa.“ (Epistola ad Diognetum, 6 (PG 2, 1175)

Tādēļ, ja mēs izturētos nevērīgi pret laicīgām lietām, mēs atrastos uz nepareizā ceļa, jo Kungs mūs gaida arī tur. Varat būt pārliecināti, ka mums jātuvojas Dievam tieši caur ikdienas dzīves notikumiem, ko iepriekš noteikusi vai pieļāvusi dievišķās Providences bezgalīgā gudrība. Taču mēs nesasniegsim šo mērķi, ja necentīsimies labi pabeigt savu darbu; ja neuzturēsim dzīvu to cilvēcisko un pārdabisko aizrautību un centību, ar kādu šo darbu uzsākām; ja nebūsim vislabākie, vai, ja tas iespējams, (un domāju, ka, ja vien to patiešām vēlamies, tas ir iespējams) labākie no labākajiem. Mums tas izdosies, ja izmantosim visus godīgos cilvēciskos un arī pārdabiskos līdzekļus, kas nepieciešami, lai mūsu Kungam veltītu meistarīgi paveiktu, filigrānu, līdz galam pabeigtu darbu.

Dievišķā pedagoģija

Neienīst ienaidnieku, neatmaksāt ļaunu ar ļaunu, piedot, neturot sevī aizvainojumu. Tolaik un, būsim godīgi, - arī mūsdienā tas tiek uzskatīts par kaut ko neiedomājamu, normālam cilvēkam neiespējamu, pārlieku varonīgu. Tik piezemēta ir radību domāšana! Taču Jēzus Kristus, kurš atnāca uz šo pasauli, lai izglābtu visus cilvēkus, vēlas, lai kristieši pievienotos Viņa atpestīšanas darbam. Jēzus gribēja iemācīt saviem mācekļiem, un tagad arī tev un man, mīlestību, kas ir liela, kas ir patiesāka, cildenāka un daudz vērtīgāka par to, ko cilvēki pieraduši dēvēt par mīlestību. Mums jāmīl vienam otru tāpat kā Kristus mīl ikvienu no mums. Tikai tā — par spīti savam cilvēciskajam raupjumam atdarinot Dieva mīlestību, mums izdosies atvērt savu sirdi visiem cilvēkiem, mīlēt pilnīgi jaunā — augstākā veidā.

Cik patiesi pirmie kristieši izdzīvoja šo dedzīgo mīlestību, kas pacēlās pāri vienkāršai cilvēciskai solidaritātei vai raktura laipnībai! Viņi mīlēja viens otru sirsnīgi un stipri — ar paša Jēzus sirdi. Otrā gadsimta autora Tertuliāna rakstītais līdz mūsu dienām saglabājis pagānu izbrīnu, kuri bija aizkustināti, redzot tā laika ticīgo uzvedību, kas bija tik pilna pārdabiskas un cilvēciskas pievilcības: „Skatieties, kā viņi viens otru mīl!“ (Tertuliāns, Apologeticus, 39 PL 1, 47))

Ja pamani, ka šobrīd vai arī daudzos citos brīžos dienas garumā tu nepelni šo uzslavu, jo tava sirds neatbild Dieva iedvesmām tā, kā vajadzētu, apdomā, vai tev nav pienācis laiks to labot. Uzklausi svētā Pāvila aicinājumu: „Darīsim labu visiem, kamēr mums ir laiks, bet sevišķi ticības brāļiem“ (Gal 6, 10), kas kopā ar mums veido Kristus Mistisko Miesu.

Apustuļu darbos tiek atstāstīts kāds notikums, kas man ārkārtīgi patīk, jo ir skaidrs un vienmēr aktuāls piemērs kristiešiem: „viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanas sadraudzībā un lūgšanā.“ (Apd 2, 42) Šādas piezīmes pirmo Kristus sekotāju dzīves aprakstā atkārtojas bieži: „Viņi visi vienprātīgi palika lūgšanā.“ (Apd 1, 14) Kad par bezbailīgu patiesības sludināšanu tiek apcietināts Pēteris, visi kristieši nolemj lūgties: „Baznīca lūdz Dievu par viņu bez mitēšanās.“ (Apd 12, 5)

Toreiz tāpat kā tagad lūgšana bija un ir vienīgais un visstiprākais ierocis, lai uzvarētu iekšējās cīņas: „Ja kāds no jums skumst, lai lūdz Dievu!“ (Jk 5, 13) Arī svētais Pāvils atgādina: „Lūdziet Dievu bez mitēšanās!“ (1 Tes 5, 17), nekad nepagursties lūgt.

Šis ir piemērots brīdis atcerēties kādu epizodi, kas ļoti spilgti atklāj pirmo kristiešu brīnišķīgo apustuliskā gara dedzību. Nebija pagājis pat ne ceturtdaļgadsimts kopš Jēzus Uzkāpšanas Debesīs, bet daudzās pilsētās un ciemos jau bija izplatījusies Viņa slava. Efezā ieradās kāds vīrs vārdā Apolls — „labs Rakstu pazinējs un daiļrunīgs. Viņš bija mācīts Kunga ceļā un dedzīgs garā, runāja un cītīgi mācīja to, kas attiecas uz Jēzu, pats pazīdams tikai Jāņa kristību.“ (Apd 18, 24-25) Šī vīra prātā jau bija atmirdzējusi Kristus gaismas atblāzma: viņš bija dzirdējis runājam par Jēzu un stāstīja par Kungu arī citiem. Tomēr, lai iemantotu ticības pilnību un līdz galam iemīlētu Jēzu, viņam mazliet vēl pietrūka. Apollu dzirdēja kāds kristiešu pāris — Akvils un Priskilla. Viņi nepalika pasīvi un vienaldzīgi, domājot: šis jau zina diezgan, kamdēļ gan mums viņam vēl ko mācīt? Tā kā Akvils un Priskilla bija dvēseles, kurās mājoja patiesas apustuliskās rūpes, viņi „paņēma viņu pie sevis un vēl rūpīgāk paskaidroja viņam Kunga ceļu.“ (Apd 18, 26)

Apbrīnojama ir arī svētā Pāvila rīcība. Pat būdams gūstā Kristus mācības sludināšanas dēļ, viņš nelaiž garām nevienu izdevību, lai sludinātu Evaņģēliju. Nešaubīdamies Pāvils dod savu liecību Fēstam un Agripam: „Dieva palīdzības sargāts, es stāvu līdz šai dienai kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesacīdams, kā vien to, ko pravieši un Mozus runājuši par to, kas notiks. Ka Kristum jācieš, ka Viņš primais no miroņiem augšāmcelsies, lai sludinātu gaismu savai tautai un pagāniem.“ (Apd 26, 22-23)

Apustulis neklusē, viņš neslēpj savu ticību, nedz arī noliedz apustulisko sludināšanu, kas bija izraisījusi naidu viņa vajātājos — Pāvils turpina sludināt pestīšanu visām tautām. Ar apbrīnojamu drosmi viņš stājas pretī Agripam: „Vai tu tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici.“ (Apd 26, 27) Agripa viņam atbildēja: „Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristīgo. Un Pāvils sacīja: Lai Dievs dod, ka ne tikai gandrīz, bet pilnīgi nevien tu, bet arī visi, kas dzird, šodien kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.“ (Apd 26, 28-29)