Apbrīnojama ir arī svētā Pāvila rīcība. Pat būdams gūstā Kristus mācības sludināšanas dēļ, viņš nelaiž garām nevienu izdevību, lai sludinātu Evaņģēliju. Nešaubīdamies Pāvils dod savu liecību Fēstam un Agripam: „Dieva palīdzības sargāts, es stāvu līdz šai dienai kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesacīdams, kā vien to, ko pravieši un Mozus runājuši par to, kas notiks. Ka Kristum jācieš, ka Viņš primais no miroņiem augšāmcelsies, lai sludinātu gaismu savai tautai un pagāniem.“ (Apd 26, 22-23)

Apustulis neklusē, viņš neslēpj savu ticību, nedz arī noliedz apustulisko sludināšanu, kas bija izraisījusi naidu viņa vajātājos — Pāvils turpina sludināt pestīšanu visām tautām. Ar apbrīnojamu drosmi viņš stājas pretī Agripam: „Vai tu tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici.“ (Apd 26, 27) Agripa viņam atbildēja: „Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristīgo. Un Pāvils sacīja: Lai Dievs dod, ka ne tikai gandrīz, bet pilnīgi nevien tu, bet arī visi, kas dzird, šodien kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.“ (Apd 26, 28-29)