Apustulāts ikdienas dzīvē

Atcerēsimies tagad kādu citu zvejas reizi — jau pēc Jēzus Kristus ciešanām un nāves. Pēteris ir trīs reizes noliedzis Mācītāju, un kad gaiļa dziesma atgādina viņam par Kunga brīdinājumu, viņš, sāpju pārņemts, pazemīgi raud par savu neuzticību un no sirds lūdz piedošanu. Tagad, nožēlas pilns gaidot piepildāmies Kunga augšāmcelšanās solījumu, Pēteris turpina savas ikdienas gaitas un dodas zvejā. „Cilvēki bieži brīnās, ka Pēteris un Zebedeja dēli atgriezās pie savas iepriekšējās nodarbošanās, ko bija pametuši pēc tam, kad saņēma Kunga aicinājumu. Patiešām viņi pelnīja iztiku kā zvejnieki, kad kādu dienu Kungs viņiem sacīja: „Sekojiet man un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.“ Tiem, kurus pārsteidz šāda apustuļu rīcība, jāsaka, ka viņiem nebija liegts darīt savu darbu, kas ir godīga nodarbe, uz ko viņiem bija tiesības.“ (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 122, 2 (PL 35, 1959))

Apustulāts — šīs rūpes par tuvāko, kas deg ikviena kristieša sirdī, — nav nekas svešs vai nesavienojams ar mūsu ikdienas nodarbēm, bet gan saplūst ar tām, padarot darbu par personīgas tikšanās vietu ar Kristu. Mēģinot sasniegt kopīgus mērķus un strādājot plecu pie pleca ar saviem kolēģiem, draugiem vai radiniekiem, mēs varam viņiem palīdzēt nonākt pie Kristus, kurš viņus gaida ezera krastā. Pirms kļūt par apustuli, tev jākļūst par zvejnieku. Un arī esot apustulim, tev jāturpina būt zvejniekam. Tas pats darbs — agrāk un tagad.