Ja pārdomāsim svētā Pāvila vārdus korintiešiem, aplūkojot tos pārdabiskā gaismā, mēs sapratīsim, ka mūsu dzīves vienīgā patiesā jēga ir strādāt citu labā. Rīkoties citādāk būtu savtīgi. Ikviens no mums ir neatkārtojams. Tēvs ir radījis mūs katru atsevišķi, izdalotmūsu — savu bērnu —starpā dažādus labumus. Šos talantus, labās īpašības un spējas mums jāliek lietā, lai kalpotu saviem līdzcilvēkiem, izmantojot mums Dieva dotās dāvanas kā instrumentus, lai palīdzētu citiem iepazīt Kristu.

Nedomājiet, ka ilgas pēc dvēseļu pestīšanas ir it kā rotājums, ar ko mums izskaistināt savu kristieša vārdu. Ja raugs neraudzē, tas sapūst. Vai nu tas izšķīst, dodot labumu un uzraudzējot mīklu, vai arī aiziet bojā, netiekot izmantots un kļūstot par pieminekli paša nelietderīgumam un egoismam. Ja palīdzam citiem cilvēkiem iepazīt Dievu, mēs ar to neizdarām Kungam nekādu pakalpojumu — „jo kad es sludinu Evaņģēliju, tas nav man par godu, bet tas man nepieciešami jādara. Bēdas man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!“ (1 Kor 9, 16)