Numuru saraksts

Mēs esam Ziemassvētkos. Kad mūsu skatiens apstājas pie Betlēmes grotas, pie Nācaretes ģimenes, mums ataust atmiņā dažādi notikumi un apstākļi, kas saistīti ar Dieva Dēla dzimšanu. Marija, Jāzeps, Bērns Jēzus ir īpaši klātesoši mūsu sirds pašos dziļumos. Ko mums saka, ko mums māca šīs Svētās Ģimenes vienlaikus vienkāršā un apbrīnojamā dzīve?

Daudzo pārdomu vidū, ko mēs te varētu veikt, šodien es vēlētos īpaši izcelt vienu mācību. Jēzus piedzimšana, kā to atstāsta Svētie Raksti, nozīmē laika piepildījuma iesākšanos (sal. Gal 4,4), Dieva izraudzītu brīdi, lai pilnībā atklātu savu mīlestību uz cilvēkiem, atdodot mums savu paša Dēlu. Šī dievišķā griba piepildās vienkāršos un pavisam ikdienišķos apstākļos – sieviete, kas dzemdē, ģimene, māja. Dievišķā visvarenība, Dieva spožums iet caur cilvēcisko, savienojas ar cilvēcisko. Kopš tā laika mēs, kristieši, zinām, ka ar Dieva žēlastību mēs varam un mums vajag svētdarīt visas mūsu dzīves godīgās realitātes. Virs zemes nav tādas situācijas, lai cik maza un cik ikdienišķa tā liktos, kas nekalpotu par iespēju satikt Kristu vai kas nevarētu būt viens posms mūsu ceļā uz Debesu valstību.

Nav tātad nekā pārsteidzoša tajā, ka Baznīca priecājas, atveldzējas, kontemplējot Jēzus, Marijas un Jāzepa pieticīgo mājokli. Ir patīkami, saka šo svētku himna Rīta pirmajā lūgšanā, domāt par mazo Nācaretes mājiņu un par tajā dzīvoto vienkāršo dzīvesveidu, dziedot svinēt pazemīgo vienkāršību, kas ieskauj Jēzu, Viņa apslēpto dzīvi; tur kā bērns viņš apguva Jāzepa amatu; tur viņš auga un veica savu amatnieka darbu. Viņam līdzās apsēdās Viņa maigā Māte; pie Jāzepa dzīvoja viņa ļoti mīlētā sieva, laimīga, ka var Viņam palīdzēt un sniegt savus pakalpojumus.

Man patīk iztēloties kristīgas ģimenes, gaišas un priecīgas, kāda bija Svētā Ģimene. Kristus Piedzimšanas vēsts atskan visā savā spēkā: Gods Dievam augstumos un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem, (Lk 2,14). Kristus miers, lai valda jūsu sirdīs, raksta apustulis (Kol 3,15). Miers, zinot, ka Dievs mūsu Tēvs mūs mīl, ka esam iekļauti Kristū, svētās Jaunavas Marijas patvērumā, svētā Jāzepa pasargāti. Lūk, lielā gaisma, kas izgaismo mūsu dzīvi un kas mūsu grūtībās un vājībās mūs mudina drosmīgi doties uz priekšu. Katrai kristīgai ģimenei būtu jābūt par miera ostu, kur aiz ikdienas mazajām grūtībām redzam reālas un izdzīvotas ticības augli – īstu un patiesu sirsnību, dziļu sirdsmieru.

Sancta Maria, Stella Orientis

Noslēgumā es atkal atsaukšos uz dažiem šīs dienas Evaņģēlija vārdiem: Un, mājā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa Māti. Dievmāte nešķiras no sava Dēla. Austrumu gudros neuzņem kāds karalis, kas sēž augšā uz sava troņa, bet kāds Bērns savas Mātes rokās. Lūgsim Dievmāti, mūsu Māti, mums sagatavot ceļu, kas ved uz pilnīgo mīlestību: Cor Mariae dulcissimum, iter para tutum! Viņas maigā sirds zina drošāko ceļu, lai satiktu Kristu.

Austrumu gudrajiem bija kāda zvaigzne; mums ir Marija, Stella Maris, Stella Orientis. Mēs viņai šodien sakām: svētā Marija, jūras Zvaigzne, rīta Zvaigzne, palīdzi saviem bērniem. Mūsu dedzībai par dvēselēm nav jābūt ar robežām, jo neviens nav izslēgts no Kristus mīlestības. Austrumu gudrie bija pagānu tautu priekšgājēji; bet, kad pestīšana piepildīsies, vairs nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, ne brīvā cilvēka, nav ne vīrieša, ne sievietes; nav nekāda veida diskriminācijas, jo visi esat viens Kristū Jēzū (Gal 3,28).

Mēs, kristieši, nevaram nevienu nedz izslēgt, ne nošķirt, ne sadalīt dvēseles; daudzi nāks no Austrumiem un no Rietumiem (Mt 8,11). Kristus sirdī ir vieta visiem. Viņa rokas – silītē mēs to atkal apbrīnojam– ir bērna rokas, bet tās ir tās pašas rokas, kas, izplestas uz krusta, pievilks pie sevis visus cilvēkus (sal. Jņ 12,32).

Veltīsim pēdējo domu tam taisnīgajam vīram, mūsu tēvam un kungam svētajam Jāzepam, kas Epifānijas ainā ir palicis nepamanīts, kā parasti. Es iedomājos, kā viņš ir sakopojis dvēseli kontemplācijā, ar mīlestību sargājot Dieva Dēlu, kas, tapis cilvēks, tika uzticēts viņa tēvišķajām rūpēm. Ar brīnišķīgu smalkjūtību, kas raksturo to, kurš nedzīvo sev, svētais Patriarhs sevi ziedo kalpojumam, kas ir tikpat kluss cik iedarbīgs.

Šodien mēs runājām par lūgšanas dzīvi un par apustulisko dedzību. Kas var būt labāks skolotājs kā svētais Jāzeps? Ja gribat saņemt kādu padomu, lūk, tas, ko es nemitīgi piedāvāju jau daudzus gadus: Ite ad Ioseph (Rad 41,55), ejiet pie svētā Jāzepa. Viņš jums parādīs konkrētus ceļus, cilvēciskus un dievišķus veidus, kā tuvoties Jēzum. Un, kā viņš to ir darījis, jūs drīz uzdrošināsieties paņemt savās rokās šo Bērnu-Dievu, kas piedzimis, Viņu skūpstīt, apģērbt, par viņu rūpēties. Viņu pagodinot, Gudrie dāvāja Jēzum zeltu, vīraku un mirres; Jāzeps pilnībā atdeva tam savu jauno un iemīlējušo sirdi (No lūgšanas svētajam Jāzepam, sagatavojoties Svētajai Misei, pēc Romas Misāles: O felicem virum, beatum Ioseph, cui datum est, Deum, quem multi reges voluerunt videre et non viderunt, audire et non audierunt; non solum videre et audire, sed portare, deosculari, vestire et custodire!No lūgšanas svētajam Jāzepam, sagatavojoties Svētajai Misei, pēc Romas Misāles: O felicem virum, beatum Ioseph, cui datum est, Deum, quem multi reges voluerunt videre et non viderunt, audire et non audierunt; non solum videre et audire, sed portare, deosculari, vestire et custodire!).

Svētā Jāzepa tēls Evaņģēlijā

Svētais Matejs un svētais Lūkass mums par svēto Jāzepu runā kā par vīrieti, kas nāca no ievērojamas dzimtas: no Izraēla ķēniņu Dāvida un Solomona dzimtas. Vēsturiski šīs izcelsmes detaļas ir mazliet neskaidras. Evaņģēlisti runā par diviem ciltskokiem, bet mēs nezinām, kurš ir Marijas – Jēzus Mātes pēc miesas – un kurš ir svētā Jāzepa, kas bija Viņa tēvs pēc jūdu likuma. Mēs arī nezinām, vai Jāzepa dzimtā pilsēta bija Betlēme, kur viņš gāja uz tautas skaitīšanu, vai Nācarete, kur viņš dzīvoja un strādāja.

Toties mēs zinām, ka viņš nebija bagāts: kā miljoni citu visas pasaules cilvēku viņš bija strādnieks. Viņš veica pazemīgo un nogurdinošo amatu, ko Dievs bija izraudzījies pats Sev, kad Viņš kļuva miesa kā mēs un vēlējās trīsdesmit trīs gadus dzīvot kā viens no mums.

Svētie Raksti mums vēstī, ka Jāzeps bija amatnieks; vairāki Baznīcas Tēvi piebilst, ka viņš bija galdnieks. Svētais Justīns, runājot par Jēzus darba dzīvi, apgalvo, ka viņš taisīja arklus un iejūgus; (Sv. Justīns, Dialogus cum Tryphone, 88, 2, 8 (PG 6, 687)). varbūt tādēļ, balstoties uz šiem apgalvojumiem, svētais Izidors no Seviljas secina, ka Jāzeps bijis kalējs. Jebkurā gadījumā viņš bija strādnieks, kas strādāja, kalpojot saviem līdzpilsoņiem, un kura meistarība bija daudzu gadu smagu pūliņu auglis.

Jāzepa spēcīgā personība Evaņģēlija stāstos izceļas: viņš nekad neparādās kā dzīves priekšā bikls vai bailīgs cilvēks; tieši pretēji – viņš zina, kā cīnīties ar problēmām, tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām un ar atbildību un uzņēmību veikt viņam uzticētos uzdevumus.

Es nepiekrītu klasiskajai ikonogrāfijai, kas svēto Jāzepu attēlo kā sirmgalvi, pat ja tas skaidrojams ar lielisko nodomu izcelt Marijas mūžīgo jaunavību. Es viņu sevī iztēlojos jaunu, spēcīgu, varbūt dažus gadus vecāku par Jaunavu, bet gadu un cilvēcisko spēku pilnbriedā.

Lai dzīvotu šķīstības tikumu, nav nepieciešams gaidīt pienākam vecumu vai kļūt nespēcīgam. Šķīstība rodas no mīlestības, un skaidrai mīlestībai spēks un jaunības prieks nav šķērslis. Svētais Jāzeps bija jauns sirdī un miesā, kad viņš apprecēja Mariju, kad viņš iepazina viņas dievišķās Mātišķības noslēpumu un dzīvoja viņai līdzās, respektējot viņas jaunavību, ko Dievs vēlējās dot pasaulei kā vēl vienu zīmi savai nākšanai starp radībām. Kurš nespēj saprast šādu mīlestību, patiešām nezina, kas ir patiesa mīlestība un pavisam neizprot šķīstības kristīgo nozīmi.

Mēs jau teicām, ka Jāzeps bija Galilejas amatnieks, tāds pats cilvēks kā daudzi citi. Un ko no dzīves var sagaidīt tāda nomaļa ciemata kā Nācaretes iedzīvotājs? Neko citu kā darbu dienu no dienas un vienmēr ar to pašu piepūli; un dienas beigās mazu un nabadzīgu mājiņu, lai tur atgūtu spēkus un nākamajā dienā atsāktu savus pienākumus.

Bet Jāzeps ebrejiski nozīmē Dievs pieliks. To svētajai dzīvei, kuri pilda Viņa gribu, Dievs pievieno negaidītas dimensijas: svarīgo, kas piešķir visām lietām dievišķo vērtību. Svētā Jāzepa pazemīgajai dzīvei, ja es tā varētu izteikties, Dievs pievienoja Jaunavas Marijas un Jēzus, Mūsu Kunga, dzīvi. Dievs nekad neļauj sevi pārspēt dāsnumā. Jāzeps varēja padarīt par saviem šos Svētās Marijas, savas laulātās draudzenes, vārdus: quia fecit mihi magna qui potens est – Visuvarenais darījis man lielas lietas, quiarespexit humilitatem – jo viņš ievēroja manu pazemību (Lk 1,48-49).

Jāzeps patiešām bija vienkāršs cilvēks, kam Dievs uzticējās, lai veiktu lielas lietas. Visus savas dzīves notikumus viņš prata dzīvot tā, kā Kungs viņam prasīja. Tādēļ Svētie Raksti slavē Jāzepu, sakot, ka viņš bija taisns (sal. Mt 1,19). Un ebreju valodā taisns nozīmē – dievbijīgs, nevainojams Dieva kalps, uzticīgs dievišķajai gribai; (sal. Rad 7,1; 18,23-32; Ez 18,5 et seqq.; Sak 12,10). citreiz taisns nozīmē – labs un žēlsirdīgs pret tuvāko (sal. Tob 7,5; 9,9). Īsāk sakot, taisnais ir tas, kurš mīl Dievu un šo mīlestību pierāda, pildot Viņa baušļus, un visu savu dzīvi velta kalpošanai cilvēkiem – saviem brāļiem.

Jāzepa ticība, mīlestība un cerība

Taisnīgums nav vienkārša pakļaušanās kādam likumam. Taisnīgumam jārodas no iekšienes, tam jābūt dziļam un dzīvības avotam, jo taisnais dzīvo no ticības (Hab 2,4). Dzīvot no ticības: Svētais Jāzeps šos vārdus, kas pēcāk apustulim Pāvilam tik bieži kļuva par vielu meditācijai, piepildīja pārpārēm. Bez rutīnas un bez formālisma, spontāni un dziļi viņš īsteno Dieva gribu. Likums, ko pildīja ikviens praktizējošs jūds, viņam nebija tikai auksts priekšrakstu kopums, bet dzīvā Dieva gribas izpausme. Tādējādi arī viņš prata atpazīt Kunga balsi, kad tā viņam atklājās pārsteidzošā un negaidītā veidā.

Svētā Patriarha liktenis bija vienkārša, bet ne viegla dzīve. Pēc baiļu brīžiem viņš uzzina, ka Marijas Dēls ir bijis ieņemts no Svētā Gara. Un šis bērns, Dieva Dēls, pēc miesas Dāvida pēctecis, dzimst alā; viņa piedzimšanu svin eņģeļi, un svarīgas personas no tālām zemēm nāk Viņu pielūgt, bet Jūdejas ķēniņš vēlas Viņa nāvi, un Svētajai Ģimenei ir jābēg. Dieva Dēls ārēji ir neaizsargāts bērns, kurš dzīvos Ēģiptē.

Svētais Matejs, atstāstot šos notikumus savā Evaņģēlijā, nebeidz izcelt uzticību, kas bija Jāzepam, kurš nevilcinoties pildīja Dieva pavēles, lai gan dažreiz to jēga viņam varēja šķist neskaidra vai arī viņš nesaskatīja saikni ar citiem dievišķajiem plāniem.

Garīgie autori un Baznīcas Tēvi daudzreiz ir izcēluši viņa ticības pamatīgumu. Atsaucoties uz eņģeļa vārdiem, kas pavēl Jāzepam bēgt no Hēroda un patverties Ēģiptē (sal. Mt 2,13), Jānis Hrizostoms komentē: Šie vārdi Jāzepu nemaz neizbrīnīja, viņš neizsaucās: tas viss ir ļoti neskaidrs! Pavisam nesen Tu pats pasludināji, ka Viņš izglābs savu tautu, un tagad, lūk, Viņš nav spējīgs izglābt pats sevi un mums jābēg. Doties ceļā un izturēt garu ceļojumu: tas nav tas, ko Tu man biji solījis. Jāzeps šādi nedomā, jo viņš ir uzticīgs cilvēks. Viņš arī nevaicā par brīdi, kad būs jāatgriežas, kaut arī eņģelis viņam to neprecizēja, kad teica: paliec tur – Ēģiptē –, kamēr es tev teikšu. Un Jāzeps nesarežģī lietas, viņš paklausa, tic un ar prieku panes visus pārbaudījumus (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 8, 3 (PG 57, 85)).

Svētā Jāzepa ticība nesvārstās, viņa paklausība aizvien ir stingra un tūlītēja. Lai labāk izprastu mācību, ko mums šeit dod svētais Patriarhs, būtu labi pārdomāt, cik viņa ticība ir darbīga, un viņa paklausība maz līdzinās tai, kāda ir cilvēkam, kas ļauj notikumiem valdīt pār sevi. Jo kristīgā ticība radikālā veidā ir pretrunā ar konformismu vai iekšējo pasivitāti un apātiju.

Jāzeps sevi pilnībā ieliek Dieva rokās, bet viņš vienmēr mēģina saprast notikumu jēgu: tā viņš varēja saņemt no Dieva to, kas ir patiesa gudrība, Dieva darbu izpratnes dāvanu. Šādi viņš pamazām iemācījās, ka pārdabiskajiem nodomiem piemīt dievišķa loģika, kas dažreiz ir pretrunā ar cilvēku plāniem.

Dažādos savas dzīves brīžos, Patriarhs neatsakās domāt; viņš arī nenoveļ savu atbildību uz citiem; tieši pretēji, lai kalpotu savai ticībai, viņš liek lietā visu savu cilvēcisko pieredzi. Kad viņš atgriežas no Ēģiptes, uzzinot, ka sava tēva Hēroda vietā Jūdejā valda Arhelaus, viņš baidījās doties turp (Mt 2,22). Viņš ir iemācījies rīkoties pēc dievišķā nodoma, un, kā apstiprinājumu tam, ka viņa nojaustais ir tas, ko Dievs grib no viņa, viņš saņem norādījumu doties uz Galileju.

Tāda bija svētā Jāzepa ticība: absolūta, uzticīga, viengabalaina. Tā atklājas saprātīgā paklausībā un efektīvā pakļāvībā Dieva gribai. Un ar ticību, cerību, mīlestību. Viņa ticība saplūst ar mīlestību: ar Dieva mīlestību, kas piepildīja Ābrahamam, Jēkabam un Mozum dotos apsolījumus; ar savu laulātā drauga pieķeršanos Marijai, savu tēva sirsnību pret Jēzu. Ticība un mīlestība cerībā uz lielo misiju, ko Dievs arī ar viņa, Galilejas galdnieka, palīdzību uzsāka pasaulē: cilvēku pestīšanu.