Numuru saraksts

Kristus kārdināšana

Gavēnis piemin četrdesmit dienas, ko Jēzus pavadīja tuksnesī kā sagatavošanos sludināšanas gadiem, kas savu kulmināciju sasniedza ar krustu un Lieldienu godību. Četrdesmit lūgšanas un gandarīšanas dienas. Un beigās – notikums, ko šodienas liturģija Svētās Mises Evaņģēlija lasījumā piedāvā mūsu meditācijai – Kristus kārdināšana (sal. Mt 4,1-11).

Noslēpuma pilna aina, ko cilvēks veltīgi mēģina izprast, – Dievs sevi pakļauj kārdinājumam, ļauj darboties Ļaunajam – bet mēs to varam pārdomāt, lūdzot Kungu mums atklāt tajā ietverto mācību.

Jēzus Kristus pakļauts kārdinājumam. Šo ainu izgaismo Baznīcas tradīcija, uzskatot, ka mūsu Kungs vēlējās, sniedzot piemēru visā, pārciest arī kārdinājuma pārbaudījumu. Tā tas bija, jo Kristus bija Pilnīgs Cilvēks, līdzīgs mums visā, izņemot grēku (sal. Ebr 4,15). Pēc četrdesmit dienu gavēņa, kad par barību varbūt bija vien zāle, saknes un mazliet ūdens, Jēzus ir izsalcis: kā ikviena radība – patiešām izsalcis. Un, kad velns Viņam piedāvā pārvērst akmeņus maizē, mūsu Kungs ne tikai atsakās no barības, ko pieprasa Viņa miesa, bet arī atvaira vēl smagāku provokāciju: izmantot savu dievišķo varu, lai, ja tā varētu teikt, atrisinātu personiskas dabas problēmu.

Jūs būsiet visos evaņģēlijos ievērojuši, ka Jēzus nedara brīnumus savās paša interesēs. Kad Viņš pārvērš ūdeni vīnā - tas ir Kānas jaunlaulātajiem (sal. Jņ 2,1-11); kad Viņš pavairo maizi un zivis - to dara, lai pabarotu izsalkušu pūli (sal. Mk 6,33-46). Bet gadiem ilgi Viņš pelna maizi ar savu darbu. Un vēlāk, ceļojot pa Izraēļa zemi, Viņš dzīvo no to palīdzības, kas Viņam seko (sal. Mt 27,55).

Svētais Jānis atstāsta, kā pēc ilgas iešanas, nonākot pie Sihāras akas, Jēzus sūta savus mācekļus uz ciematu nopirkt ēdamo. Un, kad Viņš pamana tuvojamies samarieti, Viņš tai lūdz ūdeni, jo Jēzum nebija, ar ko to iesmelt (sal. Jņ 4,4 un sekojoši). Veiktā ceļa nogurums nomāc Viņa izvārgušo ķermeni; un citu reizi, lai atgūtu spēkus, Viņš guļ (sal. Lk 8,23). Lūk, Kunga dāsnums, kurš sevi pazemojis, kurš pilnībā pieņēma cilvēka stāvokli, kurš neizmanto savu Dieva varu, lai izbēgtu no grūtībām vai pūlēm. Viņš mums māca būt spēcīgiem, mīlēt darbu, spēt novērtēt, kāds cildenums kā no cilvēciskā, tā dievišķā viedokļa piemīt sevis atdošanai.

Otrajā kārdinājumā, kad velns Viņam piedāvā mesties lejā no tempļa, Jēzus no jauna atvaira domu izmantot savu dievišķo varu savā labā. Kristus nevēlas tukšu godu, plātīšanos: Viņš netēlo cilvēcisku komēdiju, kā dara tie, kas mēģina izmantot Dievu, lai izceltu savu paša izcilumu. Nepaātrinot laika ritējumu, nesasteidzot brīnumu darīšanas brīdi, bet soli pa solim ejot smago cilvēku ceļu, liego Krusta ceļu, Jēzus Kristus grib pildīt sava Tēva gribu.

Trešajā kārdināšanā mēs redzam ko ļoti līdzīgu: Viņam piedāvā valstis, varu, slavu. Velnam ir padomā cilvēcisko ambīciju jomā veicināt to attieksmi, kāda jāizjūt tikai attiecībās ar Dievu: viņš piedāvā vieglu dzīvi tam, kurš pielūgs viņu, pielūgs elkus. Bet mūsu Kungs pavērš pielūgsmi tās vienīgajam un īstajam galamērķim – Dievam un apstiprina savu gribu kalpot: Atkāpies sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vienam kalpo (Mt 4,10).

Mācīsimies no šīs Jēzus attieksmes. Savas zemes dzīves laikā Viņš atteicās pat no slavas, kas Viņam pienācās, jo Viņš, kuram bija tiesības, ka pret Viņu izturas kā pret Dievu, pieņēma kalpa un verga veidolu (sal. Flp 2,6-7). Kristietis caur to var saprast, ka vienīgi Dievam pienākas viss gods un ka viņš nevar Evaņģēlija cildeno diženumu padarīt par ieroci, kas kalpotu cilvēciskām interesēm un ambīcijām.

Mācīsimies no Jēzus. Viņa attieksme, atsakoties no jebkādas cilvēciskas slavas, ir pilnīgā saskaņā ar īpašās misijas lielumu – Dieva mīļotā Dēla misiju, kurš iemiesojas, lai glābtu cilvēkus. Tā ir misija, ko Tēva pieķeršanās ieskāva ar maiguma pilnām rūpēm: Filius meus es tu, ego hodie genui te. Postula a me et dabo tibi gentes hereditatem tuam (Ps 2,7-8); tu esi mans Dēls, šodien es tevi esmu dzemdinājis. Prasi, un es tev došu tautas par īpašumu.

Kristietis, kas, sekojot Kristum, dzīvo šādā pilnīgā Tēva pielūgsmē, arī saņem no Kunga mīlošas saudzības apliecinājumu: Tādēļ, ka viņš man stipri pieķēries, es viņu izglābšu; es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst manu vārdu (Ps 90,14 Svētās Mises psalms).

Jēzus pateica „nē” dēmonam, tumsas valdniekam. Un tūlīt uzradās gaisma. Tad velns Viņu atstāja; un, lūk, eņģeļi piesteidzās un kalpoja Viņam (Mt 4,11). Jēzus tika galā ar pārbaudījumu. Tas bija īsts pārbaudījums, jo, kā komentē svētais Ambrozijs, Viņš nerīkojās kā Dievs, ņemot talkā savu varu (jo tādā gadījumā kāds mums būtu labums no Viņa piemēra?), bet Viņš kā cilvēks izmantoja tos līdzekļus, kas Viņam bija pieejami tāpat kā mums (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 1, 4, 20 (PL 15, 1525)).

Velns liekulīgi citē Veco Derību: Jo Viņš sūtīs tev savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos (Ps 90,11 Svētās Mises psalms). Bet Jēzus, atsakoties kārdināt savu Tēvu, piešķir šim Bībeles fragmentam tā īsto nozīmi. Un kā atbilde Viņa uzticībai īstajā brīdī atnāk Dieva, Viņa Tēva, sūtņi, lai Viņam kalpotu.

Ir interesanti vērot metodi, ko izmantoja sātans pret mūsu Kungu Jēzu Kristu: viņš savus argumentus ņem no Svētajiem Rakstiem, zaimojošā veidā jaukdams to nozīmi. Jēzus neļauj sevi apmānīt: Vārds, kas ir tapis miesa, labi pazīst dievišķo Vārdu - rakstītu cilvēku pestīšanai un nevis, lai viņus apmānītu un nosodītu. Mēs varam izsecināt – to, kurš ir Mīlestībā vienots ar Jēzu Kristu, nekad nepiemānīs viltīga manipulācija ar Svētajiem Rakstiem, jo viņš zina, kas raksturīgs velna manevriem: piemānīt kristieša sirdsapziņu, viltīgi argumentējot ar tiem pašiem vārdiem, ko izmanto mūžīgā Gudrība, un cenšoties gaismu pārvērst tumsā.

Mazliet pakavēsimies pie eņģeļu iesaistīšanās Jēzus dzīvē: tā mēs labāk sapratīsim viņu lomu – eņģeļu misiju – ikviena cilvēka dzīvē. Kristīgā tradīcija sargeņģeļus apraksta kā lielus draugus, ko Dievs deva katram cilvēkam kā pavadoni dzīves ceļā. Lūk, kādēļ Tradīcija mūs aicina regulāri vērsties pie viņiem un lūgt viņu palīdzību.

Piedāvājot mums pārdomāt šīs Jēzus dzīves lappuses, Baznīca mums atgādina, ka Gavēņa laikā, šajā periodā, kad mēs sevi atzīstam par grēciniekiem, apzināmies savu niecību un šķīstīšanās nepieciešamību, sava vieta ir arī priekam. Jo Gavēnis vienlaikus ir stipruma un prieka laiks: mums jāpiepildās ar drosmi, jo Kunga žēlastības mums netrūks, jo Dievs būs mums līdzās un sūtīs savus eņģeļus kā ceļabiedrus, kā apdomīgus padomdevējus visa ceļa garumā, līdzstrādniekus visos mūsu pienākumos. In manibus portabunt te, ne forte offendas ad lapidem pedem tuum (Ps 90,12. Svētās Mises psalms), turpina psalms: viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens.

Ar eņģeļiem ir jāmācās veidot attiecības. Vērsies pie viņiem, saki tagad savam sargeņģelim, ka šie pārdabiskie Gavēņa ūdeņi ir skāruši ne tikai tavas dvēseles virspusi, bet dziļi iesūkušies tajā, jo tev ir satriekta sirds. Lūdz viņiem, lai viņi nes Kunga priekšā šo labo gribu, kam žēlastība ir likusi izdīgt mūsu nožēlojamībā kā lilijai uz mēslu kaudzes. Sancti Angeli custodes nostri: defendite nos in proelio, ut non pereamus in tremendo iudicio (Izvilkums no Romas misāles lūgšanas svētajam Miķelim veltītajos liturģiskajos svētkos): svētie sargeņģeļi, aizstāviet mūs cīņā, lai mēs neietu bojā briesmīgajā tiesas dienā.

Gavēņa liturģija dažreiz, kad mēs pārdomājam par to, ko cilvēkam nozīmē attālināšanās no Dieva, iegūst traģiskus akcentus. Bet tas nav pēdējais vārds. Pēdējo vārdu saka Dievs, un tas ir Viņa glābjošās un žēlsirdīgās mīlestības vārds, tātad mūsu dievišķās filiācijas vārds. Lūk, kādēļ šodien kopā ar svēto Jāni es atkārtoju: Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni (1 Jņ 3,1). Dieva bērni, brāļi iemiesotajam Vārdam, tam, par kuru teikts: Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma (Jņ 1,4). Gaismas bērni, gaismas brāļi – lūk, kas mēs esam. Vienīgās uguns, kas spēj aizdegt cilvēka no miesas radīto sirdi, nesēji.

Tagad, kad es apklusīšu, lai turpinātu Svēto Misi, katrs lai pārdomā to, ko prasa Kungs – kādas apņemšanās, kādus lēmumus žēlastības darbība vēlas iedvesmot viņā. Un, saprotot šīs pārdabiskās un cilvēciskās sevis atdošanas un cīņas prasības, atcerieties, ka mūsu paraugs ir Jēzus Kristus. Un ka Jēzus, būdams Dievs, pieļāva, ka tiek kārdināts, lai mūs piepildītu drosme un pārliecība par uzvaru. Jo Viņš nezaudē cīņas, un, ja mēs esam vienoti ar Viņu, mūs nekad neuzvarēs, bet mēs patiešām varēsim saukties un būt uzvarētāji: būt labi Dieva bērni.

Būsim laimīgi. Vismaz es tāds esmu. Raugoties uz savu dzīvi, izdarot sirdsapziņas izmeklēšanu, ko mums pieprasa šis liturģiskais Gavēņa laiks, es saprotu, ka man nevajadzētu tādam būt. Bet es esmu apmierināts, jo es kārtējo reizi redzu – Kungs mani meklē, Kungs aizvien ir mans Tēvs. Es zinu, ka jūs un es izlēmīgi, ar gaismu un žēlastības palīdzību atklāsim to, kas jāsadedzina, un to sadedzināsim; to, kas jāizrauj, un izrausim; to, kas jādod, un dosim.

Protams, tas nav viegls uzdevums. Bet mēs varam paļauties uz skaidru ceļvedi, uz šo brīnišķīgo realitāti, bez kuras mums nav jāiztiek un mēs nevaram iztikt: Dieva mīlestību uz mums. Ļausim Svētajam Garam darboties mūsos un mūs šķīstīt, lai mēs spētu apskaut Dieva Dēlu krustā un kopā ar Viņu augšāmcelties, jo augšāmcelšanās prieks ir sakņots krustā.

Mūsu Māte Marija, auxilium christianorum, refugium peccatorum: aizlūdz pie sava Dēla, lai Viņš mums sūta Svēto Garu, kas mūsu sirdīs atdzīvinās lēmumu noteiktiem un drošiem soļiem iet uz priekšu, ļaujot pat mūsu dvēseles dziļumos atskanēt šim aicinājumam, kas piepildīja ar prieku vienu no pirmajiem kristiešu mocekļiem: veni ad Patrem (Sv. Ignācijs no Antiohijas, Epistola ad Romanos, 7, 2 (PG 5, 694)), nāc, atgriezies pie sava Tēva, kas tevi gaida.

Nemitīga cīņa

Kristieša cīņa ir nemitīga, jo iekšējā dzīve pieprasa pastāvīgi atsākt no jauna un no jauna, tādējādi izvairoties no iedomības iedvestas idejas, ka esam kļuvuši perfekti. Šajā ceļā grūtības ir neizbēgamas; ja nesastaptu šķēršļus, mēs nebūtu radības ar miesu un asinīm. Mūsos vienmēr būs kaislības, kas vilks uz leju, un mums vienmēr būs jāizsargājas no šīm vairāk vai mazāk nerimstošajām un samaitātajām vēlmēm.

Mums nav jābrīnās, savā miesā un dvēselē sajūtot augstprātības, juteklības, skaudības, vēlmes pakļaut citus un slinkuma dzeloni. Tas ir visai sens ļaunums, pastāvīgi apstiprināts ar mūsu pašu pieredzi. Tas ir sākumpunkts un dabiskais ietvars mūsu uzvaras skrējienam uz Tēva mājām un mūsu iekšējai cīņai. Tādēļ svētais Pāvils mums māca: Tātad es neskrienu uz kaut ko nenoteiktu, tā es necīnos, it kā gaisu sizdams. Bet es šaustu savu miesu un lieku tai sev kalpot, lai kādreiz, citiem sludinot, pats netiktu atmests (1 Kor 9,26-27).

Lai iesāktu un turpinātu šo cīņu, kristietim nav jāgaida ārējas zīmes vai jāizjūt labvēlīgs iekšējs noskaņojums. Iekšējā dzīve nav sajūtu, bet dievišķās žēlastības, gribas un mīlestības lieta. Vienā vārdā sakot – mīlestības lieta. Visi mācekļi spēja sekot Jēzum Viņa triumfa dienā Jeruzalemē, bet Krusta negoda stundā gandrīz visi Viņu bija pametuši.

Lai patiesi mīlētu ir jābūt stipram, uzticīgam, ar sirdi, kas cieši nostiprinājusies ticībā, cerībā un mīlestībā. Tikai tukša vieglprātība kaprīzi maina savu mīlestības objektu, kas cita starpā nav vis mīlestība, bet egoistiska sevis apmierināšana. Kas saka mīlestība, saka pastāvīgums, godīgums – spēja sevi dāvāt, sevi upurēt, atteikties no sevis. Un šajā pašatdevē –upurī un spējā atteikties, atrodam ciešanas un pretrunas, bet arī laimi un prieku. Prieku, ko neviens un nekas nespēs mums atņemt.

Šajā mīlestības turnīrā mums nav jāskumst par kritieniem, pat ļoti nopietniem, ja vien mēs izlīgšanas sakramentā ar nožēlu un vēlmi laboties ejam pie Dieva. Kristietis nav maniaks, kurš kolekcionē nevainojamu darbu atskaites. Mūsu Kungs Jēzus Kristus Jāņa nevainības un uzticības tik ļoti aizkustināts to pašu izjūt arī Pētera nožēlas priekšā pēc viņa kritiena. Jēzus saprot mūsu vājumu un kā pa nogāzi velk mūs pie sevis, vēloties mūsu neatlaidību centienos, lai dienu pēc dienas pamazām mēs virzītos uz augšu. Viņš mūs meklē, kā, dodoties satikt, meklēja divus Emausas mācekļus; kā Viņš meklēja Tomu, lai tas redzētu un pieskartos savām rokām Viņa roku un sāna atvērtajām brūcēm. Tieši tādēļ, ka Viņš pazīst mūsu vājumu, Jēzus dzīvo pastāvīgā cerībā, ka mēs pievērsīsimies Viņam.