Numuru saraksts

Iedziļināties Kristus nāves jēgā

Manai atkāpei no tēmas nav cita mērķa kā izgaismot pamatpatiesību - atgādināt to, ka kristīgā dzīve savu jēgu atrod Dievā. Cilvēki nav radīti tikai, lai izveidotu pēc iespējas taisnīgāku pasauli. Mēs šeit virs zemes esam arī tāpēc, lai nonāktu komūnijā ar pašu Dievu. Jēzus mums nav apsolījis ne laicīgas ērtības, ne zemes godību, bet Dieva Tēva mājas, kas mūs sagaida ceļa beigās (sal. Jņ 14,2).

Lielās Piektdienas liturģija ietver brīnišķīgo himnu – Crux Fidelis. Šī himna mūs aicina dziedāt un svinēt Kunga spožo cīniņu, Krusta trofeju, slaveno Kristus uzvaru: pašam upurējoties, Visuma Pestītājs uzvar. Dievs, visa radītā Kungs, savu klātbūtni nenostiprina ne ar ieročiem un pat ne ar savu cilvēku laicīgo varu, bet ar savas bezgalīgās mīlestības lielumu.

Kungs neiznīcina cilvēka brīvību, jo tieši Viņš mūs ir padarījis brīvus. Tādēļ Viņš nevēlas piespiedu atbildes, bet lēmumus, kas nāk no sirds dziļumiem. Un no mums, kristiešiem, Viņš gaida, lai mēs tā dzīvotu, ka tie, kas mūs pazīst, pāri mūsu nepilnībām, kļūdām un trūkumiem, ieraudzītu Golgātas mīlestības drāmas atbalsi. Visu, kas mums ir, mēs esam saņēmuši no Dieva, lai būtu sāls, kas piešķir garšu, gaisma, kas cilvēkiem nes šo priecīgo jaunumu - Dievs ir bez mēra mīlošs Tēvs. Kristietis ir pasaules sāls un gaisma ne, tādēļ ka viņš uzvar vai triumfē, bet tādēļ ka sniedz liecību par Dieva mīlestību. Un viņš nebūs sāls, ja nederēs sālīšanai; viņš nebūs gaisma, ja ar savu piemēru un mācību, nesniegs Jēzus liecību, ja viņš pazaudēs to, kas veido viņa dzīves jēgu.

Valdīt kalpojot

Ja mēs ļaujam Kristum valdīt mūsu dvēselē, mēs nepakļausim cilvēkus, bet visiem kalposim. Kalpošana – kā man patīk šis vārds! Kalpot savam Karalim un Viņa dēļ visiem, ko Viņa Asinis atpirkušas. Kaut kristieši spētu kalpot! Uzticēsim Kungam mūsu lēmumu iemācīties pildīt šo kalpošanas sūtību, jo vienīgi tā mēs varēsim paši iepazīt un mīlēt Kristu un likt citiem Viņu iepazīt un mīlēt.

Kā mēs cilvēkus iepazīstināsim ar Viņu? Vispirms ar savu piemēru. Sniegsim liecību par Viņu ar mūsu brīvprātīgo kalpošanu Jēzum Kristum, ar visiem mūsu darbiem, jo Viņš ir visas mūsu dzīves Kungs, mūsu eksistences vienīgā un galīgā jēga. Pēc tam, tad, kad būsim liecinājuši ar savu piemēru, mēs varēsim mācīt vārdos Viņa doktrīnu. Kristus nerīkojās savādāk. Coepit facere et docere (Apd 1,1), Viņš vispirms mācīja ar darbiem, tad ar savu dievišķo sprediķošanu.

Lai Kristus mīlestības dēļ kalpotu citiem, mums jābūt ļoti cilvēciskiem. Ja mūsu dzīve nav vērtīga no cilvēciskā viedokļa, Dievs tajā neko neveidos, jo parasti Viņš neko neceļ uz nekārtības, egoisma un iedomības pamata. Mums jāizprot visi, jāsadzīvo ar visiem un jāpiedod visiem. Protams, mēs neteiksim, ka netaisnība ir taisnība, ka Dieva aizvainojums nav tāds, ka ļaunums ir labums. Mēs neatriebsim ļauno ar ļauno, bet ar skaidru mācību un ar taisniem darbiem, noslīcinot tādējādi ļauno labuma pārpilnībā (sal. Rom 12,21). Tad arī Kristus valdīs mūsu dvēselē un mums apkārt stāvošo cilvēku dvēselēs.

Daži cilvēki cenšas nodibināt mieru pasaulē, neieliekot pašu sirdīs mīlestību uz Dievu un nekalpojot radībām Dieva mīlestības dēļ. Kā gan šādā veidā var tikt īstenota kāda miera misija? Kristus miers ir tas, kas piemīt Kristus valstībai; un mūsu Kunga valstībai jātiek dibinātai ilgās pēc svētuma, pazemīgā gatavībā saņemt žēlastību, centīgā taisnīguma izpausmē darbos un dievišķā mīlestības pārplūšanā.

Kristus cilvēcisko darbību virsotnē

Tas ir iespējams. Tas nav veltīgs sapnis! Ja tikai mēs, cilvēki, nolemtu ļaut Dieva mīlestībai iemājot mūsu sirdīs! Kristus, mūsu Kungs, tika Krustā sists un, pacelts Krustā, Viņš atpirka pasauli, nodibinot no jauna mieru starp Dievu un cilvēkiem. Jēzus Kristus piemin visus: et ego, si exaltatus fuero a terra, omnia traham ad meipsum (Jņ 12,32), ja jūs Mani novietosiet visas jūsu šīs zemes darbības augšā, tas ir, ja jūs esat mani liecinieki, kad jūs pildāt jūsu ik brīža pienākumu – lielu vai mazu –, tad Es pievilkšu visu pie sevis, omnia traham ad meipsum. Mana Valstība jūsu vidū kļūs īstenība!

Kristus, mūsu Kungs, vēl joprojām sēj sēklu cilvēku pestīšanai, visas radības, mūsu pasaules pestīšanai – pasaules, kas ir laba, jo no Dieva rokām radusies laba. Tas ir Ādama grēks, cilvēka lepnības grēks, kas izjauca dievišķo radības harmoniju.

Bet, kad atnāca laiku pilnība, Dievs Tēvs sūtīja savu viendzimušo Dēlu, kas, Svētajam Garam darbojoties, tapa miesa mūžam Jaunavā Marijā, lai atjaunotu mieru. Tas notika, lai, atpērkot cilvēku no grēka, adoptionem filiorum reciperemus (Gal 4,5), mēs tiktu padarīti par Dieva bērniem, kas spējīgi būt līdzdalīgi Dieva personiskajā dzīvē, tā, lai šim jaunajam cilvēkam, šim jaunajam Dieva bērnu atzaram (sal. Rom 6,4-5). tiktu uzticēta sūtība atbrīvot visu pasauli no nekārtības, visās lietās atjaunojot sākotnējo kārtību Kristū (sal. Ef 1,9-10), kas tās samierināja ar Dievu (sal. Kol 1,20).

Tam mēs, kristieši, tikām aicināti; šis ir mūsu apustuliskais uzdevums un mūsu dedzība, kurai jāpārņem mūsu dvēseles - lai Kristus valstība kļūst īstenība, lai vairs nav ne naids, ne nežēlība un lai mēs izplatām virs šīs zemes mīlestības spēcīgo un maigo labo smaržu. Šodien lūgsim mūsu Karali, lai Viņš mums liek pazemīgi un dedzīgi līdzdarboties Viņa dievišķajā plānā - saliedēt to, ko cilvēks sašķēla, pavadīt uz viņa mērķi to, kas nogājis no labā ceļa, un atjaunot saskaņu visā radībā.

Pieņemt kristīgo ticību nozīmē apņemties turpināt Jēzus sūtību radību vidū. Ikvienam no mums jābūt alter Christus, ipse Christus, citam Kristum, pašam Kristum. Vienīgi šādā veidā mēs varēsim uzsākt šo plašo, šo milzīgo uzdevumu, kas nekad nebeigsies: no iekšienes svētdarīt visas laicīgās struktūras, tajās ienesot Pestīšanas raugu.

Es nekad nerunāju par politiku. Es nedomāju, ka kristiešu uzdevums uz zemes ir radīt kādu jaunu politiski reliģisku kustību, pat ja viņi to darītu ar vislabāko nodomu – visas cilvēciskās aktivitātes piepildīt ar Kristus garu. Tas būtu neprāts. Tas, kas ir jāved pie Dieva, ir ikviena cilvēka, lai kāds tas arī nebūtu, sirds. Centīsimies vērsties pie katra kristieša, lai tajos apstākļos, kādos viņš atrodas – un tas nav atkarīgs tikai no viņa stāvokļa Baznīcā vai laicīgajā sabiedrībā, bet arī no mainīgajām vēstures situācijām – viņš spētu ar piemēru un vārdiem liecināt par savu ticību.

Tādēļ, ka viņš ir cilvēks, kristietis pilntiesīgi dzīvo pasaulē. Ja viņš ļauj Kristum dzīvot un valdīt savā sirdī, viņš atradīs Kunga īstenotās pestīšanas iedarbīguma pilnību visās savās cilvēciskajās aktivitātēs. Nav svarīgi vai šī darbošanās ir prestiža vai necila, kā mēdz teikt, jo tas, kas ir prestižs pie cilvēkiem, Dieva acīs var būt necils un tas, ko mēs saucam par vienkāršu vai necilu, var izrādīties par kristīgo svētuma un kalpojuma virsotni.