Numuru saraksts

Bail paliek, domājot par ļaunumu, ko varam nodarīt, ja savā ikdienas dzīvē ļausimies bailēm vai kautrībai parādīt, ka esam kristieši.

Kaut mums būtu drosme publiski un nepārtraukti dzīvot saskaņā ar savu svēto ticību.

Ego palam locutus sum mundo. Es esmu runājis atklāti visu priekšā, Jēzus atbild Kaifasam, kad tuvojas brīdis atdot par mums savu dzīvību.

– Un tomēr ir kristieši, kam kauns izrādīt „palam“ – atklāti – godbijību pret Kungu.

Pienāca kāds draugs, sakot: „Man stāstīja, ka tu esot iemīlējies.“ – Biju ļoti pārsteigts, un vienīgais, kas man ienāca prātā, bija pajautāt, no kā viņš tādu ziņu dzirdējis. Draugs atzinās, ka to izlasījis manās acīs, kuras mirdzot no prieka.

Tie, kas satikuši Kristu, nevar noslēgties savā vidē. Šāda veida ieraušanās sevī būtu kaut kas ļoti skumjš! Ir pilnībā jāatveras, lai sasniegtu visas dvēseles. Katram ir jārada – un jāpaplašina – to draugu loks, kurus var ietekmēt ar savu profesionālo prestižu, uzvedību, draudzību, raugot, lai Kristus ietekmē dvēseles ar šī profesionālā prestiža, šīs uzvedības, šīs draudzības starpniecību.

Tiem, kas gļēvi bēg no ciešanām, ir ko lūgšanā pārdomāt, redzot, ar kādu entuziasmu citas dvēseles apskauj sāpes. Nav nemaz tik maz tādu vīriešu un sieviešu, kuri prot ciest kristīgi. Sekosim viņu piemēram.

Ir grūti kliegt ikviena cilvēka ausī ar darbu, ko paveic klusējot, un ar to, ka rūpīgi izpildām savu pilsoņa pienākumu, lai vēlāk pieprasītu savas tiesības un nodotu tās Baznīcas un sabiedrības rīcībā. Tas ir grūti… taču ļoti efektīvi.

Ar savu kristīga pilsoņa uzvedību parādi cilvēkiem, kāda ir atšķirība starp bēdīgu un priecīgu dzīvošanu, starp justies biklam un justies drosmīgam, starp piesardzīgu, divkosīgu… liekulīgu rīcību un vienkārša, viengabalaina cilvēka rīcību. Vienā vārdā – parādi, kāda atšķirība starp to, kurš ir pasaulīgs, un to, kurš ir Dieva bērns.

Jau pirms daudziem gadiem man kļuva skaidrs kā diena kāds kritērijs, kas vienmēr būs spēkā: sabiedrībai, ņemot vērā to, cik tā ir nošķirta no kristīgās ticības un morāles, ir nepieciešams jauns veids, kā dzīvot un kā izplatīt Evaņģēlija mūžīgo patiesību. Pašā sabiedrības un pasaules epicentrā Dieva bērniem ir jāmirdz ar saviem tikumiem kā gaismekļiem tumsībā, quasi lucernae lucentes in caliginoso loco.

Neesi sašutis, ka ir slikti kristieši, kas sarosās, bet nepraktizē. Apustulis raksta, ka Kungs „katram atmaksās pēc viņa darbiem“. Tev – saskaņā ar taviem darbiem, man – ar manējiem.

– Ja tu un es nolemsim uzvesties labi, tajā brīdī pasaulē kļūs par diviem palaidņiem mazāk.

Nepietiek ar to, ka esi labs. Tev tādam arī jāizskatās. Ko tu teiktu par rožukrūmu, kurā varētu atrast tikai ērkšķus?