Numuru saraksts

Svētās Mises laikā mēs lasījām tekstu no svētā Jāņa evaņģēlija: stāstu par to, kā brīnumaini tiek dziedināts aklais kopš dzimšanas. Es domāju, ka mēs visi kārtējo reizi bijām aizkustināti, pārdomājot Dieva spēku un žēlsirdību, Dieva, kurš nav vienaldzīgs pret cilvēcisko postu. Tomēr tagad es vēlētos konkrētāk pievērsties citiem aspektiem - proti tam, ka, ja kristietis ir piepildīts ar Dieva mīlestību, viņš arī nepaliek vienaldzīgs pret citu ļaužu likteni un pret visiem māk izturēties ar cieņu. Bet tiklīdz šī mīlestība izgaist, tā tas pats kristietis riskē īstenot fanātisku un nežēlīgu spiedienu uz citu cilvēku sirdsapziņu.

Un Jēzus garām iedamsieraudzīja, saka Evaņģēlijs, cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs (Jņ 9,1). Jēzus, kas iet garām: es bieži esmu apbrīnojis šo vienkāršo veidu kā tiek izklāstīta dievišķā žēlsirdība. Jēzus iet garām un uzreiz saprot, kādas ir ciešanas. Tomēr pārdomājiet to, cik mācekļu domas bija pretējas. Tie Viņam jautā: Mācītāj, kas ir grēkojis: viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis? (Jņ 9,2).

Nepatiesi spriedumi

Mums nav jābrīnās, ka daudzi cilvēki, pat to vidū, kuri uzskata sevi par kristiešiem, uzvedas līdzīgi: vispirms viņi iedomājas slikto. Bez jebkāda iemesla viņi tur aizdomās citus. Un ne tikai tā domā, bet savu pārdrošo vērtējumu pauž ļaužu priekšā.

Mazākais, ko mēs varētu teikt, ir, ka mācekļi neizrādīja cieņu pret slimo. Tā laika sabiedrībā tāpat kā mūsdienās – un te maz kas ir mainījies – bija citi cilvēki, farizeji, kuri uzskatīja, ka šāda rīcība ir pareiza. Atminieties, kā Jēzus viņus norāj: atnāca Jānis: ne ēda, ne dzēra, bet tie saka, ka viņā ļaunais gars. Atnāca Cilvēka Dēls; Viņš ēd un dzer un tie saka: lūk, cilvēks, kas rijējs un dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs (Mt 11,18-19).

Sistemātiski tiek uzbrukts otra reputācijai, tiek nomelnota nevainojama rīcība. Jēzus Kristus ir cietis no šādas sarkastiskas un ievainojošas kritikas. Un daudz ir to, kas tā izturas pret cilvēkiem, kuri, apzinādamies savu parasto un dabisko postu un savas personiskās kļūdas – sīkas un es piebildīšu, cilvēciskā vājuma dēļ, neizbēgamas – tomēr vēlas sekot Skolotājam. Bet tas mums neļauj attaisnot šādus pārkāpumus – ko ar aizdomīgo sapratni sauc par tenkām – pret otra reputāciju. Jēzus saka – ja jau ģimenes tēvs tiek saukts par Belcebulu, nav jāgaida, ka viņi apiesies labāk ar citiem mājas iemītniekiem (sal. Mt 10,25). Bet Viņš mūs arī brīdina, ka tas, kurš saka savam brālim: nelga, tiks nodots augstākai tiesai (Mt 5,22).

No kurienes nāk šis netaisnīgais novērtējums par citiem? Šķiet, ka daži pastāvīgi nēsā brilles, kas viņiem deformē redzi. Taisnam nodomam vai vismaz pastāvīgai cīņai to sasniegt viņi netic principa pēc. Šī iegūtā deformācija viņiem liek visu redzēt pēc savas līdzības, kā to saka sens filozofu sakāmvārds. Viņiem pat vistīrākajā, neskatoties uz visu, slēpjas divdomīgais, kas liekulīgi ietērpies labestīgajā. Svētais Gregors Lielais raksta: Kad viņi skaidri redz kaut ko labu, viņi rūpīgi meklē vai tikai tur nav paslēpts kaut kāds ļaunums (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 6, 22 (PL 75, 750)).

Cilvēkiem, kam šī deformācija ir kā otrā daba, ļoti grūti ir saprast, ka daudz cilvēciskāk un patiesāk būtu par tuvāko domāt labu. Svētais Augustīns dod, lūk, kādu padomu: Centieties iegūt tikumus, kas pēc jūsu domām trūkst jūsu brāļiem un jūs vairs neredzēsiet viņu trūkumus, jo jums pašiem arī to nebūs (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 30, 2, 7 (PL 36, 243)). Dažiem šāda rīcība šķiet naiva. Viņi ir reālisti, prātīgāki.

Visu tiesājot pēc saviem aizspriedumiem, viņi pirms ieklausīties, jau aizvainos. Tad, vēlīgi un objektivitātes vārdā, viņi apvainotajam varbūt ļaus sevi attaisnot. Tā vietā, lai pierādītu kāda cilvēka pieļautu kļūdu, viņi izsmejot dāvās iespēju nevainīgajam pierādīt savu nevainību. Šādi viņi rīkojas pret morāli un taisnību.

Būtu negodīgi neteikt, ka šīs pārdomas ir kas vairāk kā tikai ātrs tiesību un morāles grāmatu pētījuma auglis. Tās balstītas uz daudzu cilvēku personīgo pieredzi, kuri līdzīgi citiem tikpat bieži un gadiem ilgi bijuši aprunāšanas, neslavas un apmelojumu mērķis. Dieva žēlastība un spēja nepieminēt ļaunu viņos nav atstājusi nekādas rūgtuma pēdas. Mihi pro minimo est, ut a vobis iudicer (1 Kor 4,3); tas man nav svarīgi, ka jūs vai kāda cilvēku tiesa mani tiesā, viņi varētu teikt kopā ar svēto Pāvilu. Dažreiz mazliet familiārāk viņi piebilda, ka viņiem tas bija kā ‘pīlei ūdens’. Un tā ir patiesība.

Tomēr es nevaru noliegt skumjas, ko izjūtu, domājot par tā cilvēka dvēseli, kurš netaisnīgi uzbrūk otra godīgumam, jo netaisnais uzbrucējs nogremdē pats sevi. Un es arī ciešu visu to dēļ, kuri šādu patvaļīgu un pārmērīgu apvainojumu priekšā nezina, uz kuru pusi skatīties: apmulsuši viņi tam nespēj noticēt un sev vaicā, vai tas viss nav murgs.

Pirms dažām dienām mēs Misē lasījām Suzannas, šīs šķīstās sievietes, kuru divi samaitāti večuki netaisnīgi apsūdzēja negodīgumā, stāstu. Suzanna sāka raudāt un saviem apsūdzētājiem atbildēja: visur es jūtu bailes; jo, ja es darīšu to, ko jūs man piedāvājat, man būs jāmirst un ja es atsakos, neizkļūt man no jūsu rokām (Dan 13,22). Cik daudzreiz skauģu un intrigantu nodevīgums krietnus cilvēkus noliek tajā pašā situācijā! Viņiem tiek piedāvāta šāda alternatīva: vai nu apvainot Kungu vai tikt nomelnotiem. Vienīgā cēlā un cienīgā iespēja, kas viņiem atliek, vienlaikus ir arī ļoti sāpīga, bet viņiem tā jāpieņem: es labāk nevainīga nokļūstu jūsu rokās, nekā apvainoju Kungu (Dan 13,23).

Šie piemēri nav izdomāti. Es esmu pārliecināts, ka jebkurš cilvēks, jebkura, kaut nedaudz pazīstama institūcija, varētu papildināt šo kazuistiku. Dažās aprindās valda maldīgā pārliecība, ka publikai vai tautai (kā nu to vēlās dēvēt) ir tiesības pazīt un savā veidā interpretēt citu cilvēku eksistences vispersoniskākās detaļas.

Atļaujiet man dažos vārdos pastāstīt kaut ko, kas mani skar ļoti personiski. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus es tūkstošos dažādu veidu rakstu un saku, ka Opus Dei netiecās ne pēc laicīga, ne politiska mērķa; ka tas vienīgi un tikai meklē kā izplatīt, iepazīstināt dažādas rases, ļaudis, dažādus sociālos slāņus un tautas ar Kristus pestījošo mācību un to īstenot; līdzdarboties, lai virs zemes būtu vairāk Dieva mīlestības un sekojoši arī vairāk miera, vairāk taisnības starp cilvēkiem – viena Tēva bērniem.

To ir sapratuši tūkstošiem, miljoniem cilvēku visā pasaulē. Šķiet, ka citi, daudz mazākā skaitā, dažādu iemeslu dēļ nav to sapratuši. Ja mana sirds ir tuvāka pirmajiem, es tomēr mīlu un cienu arī otros, jo ikviena cilvēka persona pelna respektu un cieņu, un visi ir aicināti uz Dieva bērnu godību.

Bet nekad netrūkst sektantiskas minoritātes, kas nesaprot to, ko es un tik daudzi citi mīl, un kas gribētu, lai mēs tai lietas izskaidrojam saskaņā ar tās mentalitāti, kas vērsta tikai uz politiku, kas ir sveša pārdabiskajam, vadoties vienīgi no grupu interesēm un spiediena. Un, ja sniegtā atbilde neatbilst šim variantam, nesniedz maldīgu –viņu vēlmēm atbilstošu skaidrojumu, viņi turpina savus spriedumus par meliem, noslēpumiem un draudīgiem plāniem.

Jums jāzina, ka šādi gadījumi mani neskumdina un nesatrauc. Piebildīšu, ka es par to pat pasmietos, ja vien spētu aizmirst tuvākajam nodarīto pārestību un grēku, kas sauc uz Dievu. Es esmu aragonietis un pēc rakstura dabiski ievirzīts mīlēt vaļsirdību: es izjūtu instinktīvu nepatiku pret visāda veida slepenību. Es vienmēr esmu centies bez pašapmierinātības un lepnības ar patiesību atbildēt apmelotājiem, pat ja viņi ir slikti audzināti, uzpūtīgi, naidīgi un pat bez jebkādām cilvēcīguma pazīmēm.

Man bieži ienāca prātā aklā kopš dzimšanas atbilde farizejiem, kas viņam jau simto reizi vaicāja kā notika brīnums: es jums jau sacīju un jūs dzirdējāt. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt viņa mācekļi? (Jņ 9,27).