Numuru saraksts

„Mēs nevaram būt sektanti,“ slēpjoties aiz neitralitātes, viņi man teica par Baznīcas doktrīnas nelokāmību. Vēlāk, kad biju licis viņiem aptvert, ka tas, kuram pieder Patiesība, nav sektants, viņi saprata savu kļūdu.

Kad meties apustulātā, vari būt pārliecināts, ka runa vienmēr ir par to, lai darītu cilvēkus laimīgus, ļoti laimīgus. Patiesība un īsts prieks ir nešķirami.

Piekrītu, ka tu saki „gandrīz“ visu patiesību… Tātad neesi patiess.

Tu žēlojies… un es turpināšu ar svētu nepiekāpību: tu žēlojies… šoreiz tāpēc, ka es ieliku pirkstu tavā brūcē.

Tu biji sapratis, kas ir vaļsirdība, kad man rakstīji: „Cenšos pieradināt sevi saukt lietas īstajos vārdos, un vairāk par visu – necensties izgudrot nosaukumus tam, kas neeksistē.“

Padomā labi: būt caurspīdīgam vairāk nozīmē neaizsegt nekā vēlēties parādīt… Runa ir par to, ka ir jāļauj izšķirt priekšmetus, kas ir kāda trauka dibenā, nevis jāpūlas padarīt redzamu gaisu.

Lai Dieva klātbūtnē vienmēr rīkojamies tā, ka mums no cilvēkiem nekas nebūtu slēpjams.

Tu lūdzies krucifiksa priekšā un pieņēmi šādu lēmumu: labāk manas ciešanas patiesības dēļ nekā tas, ka patiesībai jācieš manis dēļ.

Daudzkārt patiesība ir tik neticama! … Visvairāk tādēļ, ka tā vienmēr pieprasa konsekventu rīcību.

Ja tev nepatīk, ka tev saka taisnību…, kāpēc tad tu uzdod jautājumus?

– Varbūt tu vēlies, lai tev atbild ar tavu patiesību, attaisnojot tavus neceļus?

Tu apgalvo, ka izjūti dziļu cieņu pret patiesību… Vai tāpēc tu vienmēr no tās turies tik „cienījamā“ attālumā?

Neuzvedies kā nelga! Tas nav nekāds fanātisms, ja ar katru dienu vairāk vēlas pazīt, mīlēt un ar lielāku pārliecību aizstāvēt patiesību, kas tev jāpazīst, jāmīl un jāaizstāv.

Turpretī (un es to saku bez bailēm) sektantismā krīt tie, kas pretojas šādas izturēšanās loģikai neīstas brīvības vārdā.

Tas, ko tu sauc par atvērtību, – tava tieksme viegli pieņemt jebkādus apgalvojumus, kas liecina pret kādu cilvēku, kuru tu pats neesi uzklausījis, – nekādā ziņā nav taisnīgums… Un tuvākmīlestība vēl jo mazāk.

Apmelojumi reizēm nodara kaitējumu tiem, pret kuriem tie vērsti… Taču patieso negodu tie nedara tiem, kas šos apmelojumus izdomā un izplata…, jo viņi nes šo nastu savas dvēseles dziļumos.

„Kāpēc tik daudz kurnētāju?“ tu sev sāpināts jautā… – Vieni par tādiem kļuvuši maldu, fanātisma vai ļaunuma dēļ. – Taču vairākums atkārto melus aiz inerces, virspusējības, nezināšanas. Tāpēc es uzstāju – kad nevari uzslavēt, bet nav nepieciešams runāt, tad klusē!

Kad nomelnotais upuris klusējot cieš, „bendes“ to ļaunprātīgi izmanto ar savu bravūrīgo gļēvulību. Neuzticies šāda veida galīgiem apgalvojumiem, ja tie, kas tādus izplata, nav mēģinājuši vai nav vēlējušies runāt ar iesaistīto personu.

Ir daudz veidu, kā veikt aptauju. Ar pavisam mazu viltības devu, ieklausoties kurnēšanā, piecpadsmit minūtēs var savākt desmit sējumus, kas liecinātu pret jebkuru cildenu cilvēku vai cienījamu uzņēmumu. – Vēl vairāk tad, ja šis cilvēks vai uzņēmums strādā efektīvi. – Un vēl vairāk – ja šī efektivitāte ir apustuliska…

Skumji par tiem, kas ko tādu organizē, taču vēl lielākas skumjas ir par to cilvēku attieksmi, kas ļaujas būt par šo negodīgo un paviršo apgalvojumu skaļruņiem.

Kāds cilvēks man ar sāpēm sacīja: „Tiem nu gan nepiemīt Kristus prāts, bet tikai Kristus maska… Viņi nespēj sasniegt patiesību un nenes augļus, tāpēc ka viņiem nepiemīt kristīgais domāšanas veids.“ Dieva bērni, mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Mācītājs pasludināja: „Kas jūs klausa, mani klausa…“ – Tāpēc… mums ir jācenšas būt Kristum, nevis Kristus karikatūrai.

Šajā gadījumā, tāpat kā daudzos citos, cilvēki aktīvi rosās, katrs uzskata, ka viņam ir taisnība…, taču Dievs viņus vada: pāri visiem viņu personiskajiem motīviem, neizdibināma un mīlestības pilna galu galā triumfēs Dieva providence. Tāpēc ļaujies, lai Kungs tevi „vada“. Nepretojies Viņa plāniem arī tad, kad tie ir pretrunā taviem „pamata uzskatiem“.

Ir sāpīgi redzēt, ka daži cilvēki, kuriem nemaz nerūp zināšanu vērtīgie dārgumi un iespēja tos iegūt mācoties, nododas tam, lai zināšanas veidotu paši savā gaumē, izmantojot vairāk vai mazāk patvaļīgas metodes.

Lai šis konstatējums tevi mudina divkāršot savas pūles tajā, lai padziļinātu zināšanas par patiesību.

Ir vieglāk rakstīt pret tiem, kas veic pētījumus vai nāk klajā ar jauniem atklājumiem zinātnē vai tehnikā, nekā pētīt pašam. – Taču ir pilnīgi nepieļaujami, ka šie „kritiķi“ turklāt vēl paaugstina sevi par absolūtiem kungiem, kas gatavi ietekmēt nezinātāju domas un viedokļus.

„Tas nav skaidri zināms, tas nav skaidri zināms,“ kāds iebilda pret drošo apgalvojumu, kuru sniedza citi… Toties skaidra bija viņa nezināšana.

Tev nepatīk sāpināt, radīt šķelšanos, izrādīt neiecietību… un tu piekāpies nostājā un aspektos (man apgalvojot, ka tas taču nav nekas traks!), kas tik daudziem rada postošas sekas. Piedod manu vaļsirdību – lai arī tev tik ļoti nepatīk neiecietība, tieši šādi rīkojoties, tu ļaujies visdumjākajai un kaitējošākajai neiecietībai: tai, kas liedz pasludināt patiesību.

Savā bezgalīgajā un pilnīgajā taisnīgumā un žēlsirdībā Dievs pauž to pašu mīlestību – taču atšķirīgiem bērniem atšķirīgā veidā. Tāpēc vienlīdzība nenozīmē mērīt visus ar vienu un to pašu olekti.