Numuru saraksts

Svētdarīt darbu, sevi svētdarīt darbā, citus svētdarīt caur darbu

Aprakstot asociācijas (tulkotāja piezīme: Kad Svētais Hosemarija lasīja šo sprediķi, Opus Dei institūcijai bija provizorisks juridisks statuss, nepiemērots tā būtībai. Tāpēc dibinātājs izmantoja tādu vispārēju vārdu kā „asociācija”, jo tajā brīdī nebija cita, piemērotāka termina. Situācija mainījās 1982. gadā, kad pāvests Jānis Pāvils II Opus Dei piešķīra personiskās prelatūras statusu). Opus Dei, kam es atdevu savu dzīvi, garu, es teicu, ka tas kā uz eņģes balstās uz ikdienišķu darbu, uz pasaulē veiktu profesionālu darbu. Mūsu dievišķais aicinājums mums piešķir misiju un mūs aicina līdzdarboties vienīgajā Baznīcas uzdevumā – nest Kristus liecību pie cilvēkiem, mūsu līdziniekiem, un visas lietas vest pie Dieva.

Gaisma, ko dod aicinājums, mums palīdz iepazīt mūsu eksistences jēgu. Šis aicinājums ir ticības spožumā iegūta pārliecība par mūsu šīszemes realitātes pastāvēšanas jēgu. Visa mūsu dzīve – tagadējā, pagājušā, nākamā – iegūst jaunu, līdz šim nenojaustu dimensiju un dziļumu. Visas lietas, visi notikumi tagad ieņem savu īsto vietu: mēs saprotam, kur Kungs vēlas mūs vest, un mēs jūtamies šīs mums uzticētās atbildības aizrauti.

Lai kāda nebūtu mūsu vieta pasaulē, Dievs mūs izrauj no nezināšanas tumsas, no mūsu svārstīgā gājuma pa vēstures nejaušībām. Stiprā balsī, kā Viņš kādā dienā aicināja Pēteri un Andreju, Viņš aicina mūs: Venite post me, et faciam vos fieri piscatores hominum (Mt 4,19), sekojiet man, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.

Tas, kurš dzīvo no ticības, var sastapties ar grūtībām, cīņu, sāpēm, pat rūgtumu, bet nekad ar mazdūšību, nomāktību, jo viņš zina, ka viņa dzīve ir noderīga, zina, kādēļ ir nācis virs zemes. Ego sum lux mundi – ir izsaucies Kristus, – qui sequitur me non ambulat in tenebris, sed habebit lumen vitae (Jņ 8,12). Es esmu pasaules gaisma; kas man seko, tas nestaigās tumsā, bet iegūs dzīvības gaismu.

Lai mēs nopelnītu šo gaismu, ir jāmīl, jābūt pazemībai atzīt, ka mums vajadzīga glābšana, un kopā ar Pēteri jāsaka: Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi; un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Svētais (Jņ 6,69-70). Ja patiešām mēs tā darām, ja mēs Dieva aicinājumam ļaujam ienākt mūsu sirdīs, mēs arī patiešām varēsim atkārtot, ka nestaigājam tumsībā, jo pāri pār mūsu vājībām un trūkumiem kā saule pār vētru spīd Dieva gaisma.

Mūsu ticība un mūsu kristiešu aicinājums skar mūsu eksistenci pilnībā un ne tikai daļēji. Mūsu attiecības ar Dievu neizbēgami ir pašatdeves attiecības, un tās pieprasa pilnīgu sevis atdošanu. Ticīga cilvēka attieksme nozīmē redzēt dzīvi ar visām tās dimensijām jaunā, Dieva dotā perspektīvā.

Jums, kas šodien ar mani svinat šos svētā Jāzepa svētkus, visiem ir dažādas profesijas, jūs piederat dažādām ģimenēm, ļoti dažādām tautībām, rasēm un valodām. Jūs esat ieguvuši zinības skolas solā, rūpnīcā vai birojā, jūs daudzus gadus esat strādājuši savā profesijā, jūs esat nodibinājuši profesionālās un personiskās attiecības ar saviem kolēģiem, jūs esat palīdzējuši atšķetināt kopīgās jūsu uzņēmuma un tās sabiedrības, kurā dzīvojat, problēmas.

Un tātad es jums vēlreiz atgādinu, kas tas viss nav svešs dievišķajam plānam. Jūsu cilvēciskais aicinājums ir daļa – un svarīga daļa – no jūsu dievišķā aicinājuma. Tas ir iemesls, kāpēc jums sevi jāsvētdara, palīdzot vienlaikus citu, jūsu līdzgaitnieku, svētdarīšanai, šādi svētdarot jūsu darbu un vidi: profesiju vai amatu, kas nodarbina jūsu dienas, kas jūsu cilvēciskajai personībai piešķir tās īpašo seju, kas ir jūsu veids, kā eksistēt pasaulē; mājas un ģimeni, kas ir jūsējā, valsti, kurā jūs esat piedzimuši un kuru jūs mīlat.

Profesionālais darbs ir arī apustulāts, iespēja sevi dāvāt citiem cilvēkiem, lai tiem atklātu Kristu un tos vestu pie Dieva Tēva. Tas nav nekas cits, kā Svētā Gara mīlestības ielietas sekas mūsu dvēselēs. Starp norādījumiem, ko svētais Pāvils dod efeziešiem par to, kā jāizpaužas pārmaiņām, ko viņu atgriešanās, viņu aicinājums kļūt kristiešiem radījis, mēs atrodam šos vārdus: kas zadzis, lai vairs nezog, bet labāk, lai strādā, darīdams savām rokām kaut ko labu, lai būtu iespēja palīdzēt trūkumcietējiem (Ef 4,28). Lai sevi pabarotu, cilvēkiem ir vajadzīga ne tikai maize, ko dod zeme, bet arī debesu maize, lai izgaismotu un sasildītu viņu sirdi. Tieši jūsu darbā, iniciatīvā, kas no tā izriet, jūsu sarunās, jūsu attiecībās jūs varat un jums jāīsteno šis apustulāta bauslis.

Ja mēs strādājam šajā garā, neskatoties uz visiem zemes dzīvei raksturīgajiem ierobežojumiem, mūsu dzīve būs debesu godības, šīs komūnijas ar Dievu un svētajiem, priekšnojauta, kur valdīs vienīgi mīlestība, pašatdeve, uzticība, draudzība un prieks. Savās ikdienas profesijas nodarbēs jūs atradīsiet īstu, saturīgu un vērtīgu materiālu, kas jums palīdzēs īstenot visu jūsu kristīgo dzīvi un aktualizēt žēlastību, kas mums nāk no Kristus.

Šajā Dieva priekšā īstenotajā profesionālajā uzdevumā iesaistīsies ticība, cerība un mīlestība. Darbā sastopamie notikumi, attiecības un problēmas uzturēs jūsu lūgšanu. Jūsu pūliņi, lai ikdienas nodarbošanās labi izdotos, būs iemesls nest šo kristietim būtisko krustu. Vājuma pieredze, neizdošanās, kas pavada ikkatrus cilvēka pūliņus, jums dos vairāk reālisma, vairāk pazemības, vairāk izpratnes pret citiem. Panākumi un prieki jūs mudinās pateikties un domāt, ka nedzīvojat paši sev, bet lai kalpotu Dievam un citiem.

Kristus cilvēcisko darbību virsotnē

Tas ir iespējams. Tas nav veltīgs sapnis! Ja tikai mēs, cilvēki, nolemtu ļaut Dieva mīlestībai iemājot mūsu sirdīs! Kristus, mūsu Kungs, tika Krustā sists un, pacelts Krustā, Viņš atpirka pasauli, nodibinot no jauna mieru starp Dievu un cilvēkiem. Jēzus Kristus piemin visus: et ego, si exaltatus fuero a terra, omnia traham ad meipsum (Jņ 12,32), ja jūs Mani novietosiet visas jūsu šīs zemes darbības augšā, tas ir, ja jūs esat mani liecinieki, kad jūs pildāt jūsu ik brīža pienākumu – lielu vai mazu –, tad Es pievilkšu visu pie sevis, omnia traham ad meipsum. Mana Valstība jūsu vidū kļūs īstenība!

Kristus, mūsu Kungs, vēl joprojām sēj sēklu cilvēku pestīšanai, visas radības, mūsu pasaules pestīšanai – pasaules, kas ir laba, jo no Dieva rokām radusies laba. Tas ir Ādama grēks, cilvēka lepnības grēks, kas izjauca dievišķo radības harmoniju.

Bet, kad atnāca laiku pilnība, Dievs Tēvs sūtīja savu viendzimušo Dēlu, kas, Svētajam Garam darbojoties, tapa miesa mūžam Jaunavā Marijā, lai atjaunotu mieru. Tas notika, lai, atpērkot cilvēku no grēka, adoptionem filiorum reciperemus (Gal 4,5), mēs tiktu padarīti par Dieva bērniem, kas spējīgi būt līdzdalīgi Dieva personiskajā dzīvē, tā, lai šim jaunajam cilvēkam, šim jaunajam Dieva bērnu atzaram (sal. Rom 6,4-5). tiktu uzticēta sūtība atbrīvot visu pasauli no nekārtības, visās lietās atjaunojot sākotnējo kārtību Kristū (sal. Ef 1,9-10), kas tās samierināja ar Dievu (sal. Kol 1,20).

Tam mēs, kristieši, tikām aicināti; šis ir mūsu apustuliskais uzdevums un mūsu dedzība, kurai jāpārņem mūsu dvēseles - lai Kristus valstība kļūst īstenība, lai vairs nav ne naids, ne nežēlība un lai mēs izplatām virs šīs zemes mīlestības spēcīgo un maigo labo smaržu. Šodien lūgsim mūsu Karali, lai Viņš mums liek pazemīgi un dedzīgi līdzdarboties Viņa dievišķajā plānā - saliedēt to, ko cilvēks sašķēla, pavadīt uz viņa mērķi to, kas nogājis no labā ceļa, un atjaunot saskaņu visā radībā.

Pieņemt kristīgo ticību nozīmē apņemties turpināt Jēzus sūtību radību vidū. Ikvienam no mums jābūt alter Christus, ipse Christus, citam Kristum, pašam Kristum. Vienīgi šādā veidā mēs varēsim uzsākt šo plašo, šo milzīgo uzdevumu, kas nekad nebeigsies: no iekšienes svētdarīt visas laicīgās struktūras, tajās ienesot Pestīšanas raugu.

Es nekad nerunāju par politiku. Es nedomāju, ka kristiešu uzdevums uz zemes ir radīt kādu jaunu politiski reliģisku kustību, pat ja viņi to darītu ar vislabāko nodomu – visas cilvēciskās aktivitātes piepildīt ar Kristus garu. Tas būtu neprāts. Tas, kas ir jāved pie Dieva, ir ikviena cilvēka, lai kāds tas arī nebūtu, sirds. Centīsimies vērsties pie katra kristieša, lai tajos apstākļos, kādos viņš atrodas – un tas nav atkarīgs tikai no viņa stāvokļa Baznīcā vai laicīgajā sabiedrībā, bet arī no mainīgajām vēstures situācijām – viņš spētu ar piemēru un vārdiem liecināt par savu ticību.

Tādēļ, ka viņš ir cilvēks, kristietis pilntiesīgi dzīvo pasaulē. Ja viņš ļauj Kristum dzīvot un valdīt savā sirdī, viņš atradīs Kunga īstenotās pestīšanas iedarbīguma pilnību visās savās cilvēciskajās aktivitātēs. Nav svarīgi vai šī darbošanās ir prestiža vai necila, kā mēdz teikt, jo tas, kas ir prestižs pie cilvēkiem, Dieva acīs var būt necils un tas, ko mēs saucam par vienkāršu vai necilu, var izrādīties par kristīgo svētuma un kalpojuma virsotni.