Numuru saraksts

„Un Jēzus apstājies lika viņu pasaukt. Un tie sauca neredzīgo, sacīdami viņam: Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc!“ (Mk, 10, 49) Tas ir kristīgais aicinājums! Taču Dievs mūs nesauc tikai vienu reizi vien. Paturiet prātā, ka Viņš mūs meklē ik brīdi. „Celies!“, Kungs mums saka, „met pie malas savu laiskumu, ērto dzīvi, savus sīkos, savtīgos mērķus, savas „milzu“ problēmas, kas patiesībā ir tik niecīgas. Pacelies spārnos! Tu esi kā pieplacis pie zemes — inerts, tev trūkst formas un skatiena plašuma. Iegūsti savai dzīvei augstumu, svaru un apjomu — iegūsti tai pārdabisko skatienu.“

„Tas nometis savu mēteli, cēlās un nāca pie Viņa.“ (Mk, 10, 50) Nometis savu mēteli! Es nezinu, vai tu kādreiz esi bijis karā. Pirms daudziem gadiem man pāris reižu gadījās būt kaujas laukā pēc tam, kad tur tikko bija norisinājusies cīņa. Uz zemes visapkārt mētājās mēteļi, ūdens blašķes un mugursomas, pilnas ar piemiņas lietiņām: vēstulēm, mīļoto cilvēku fotogrāfijām… Un tās piederēja nevis vīriem, kas bija cīņu zaudējuši, bet gan uzvarētājiem! Tas viss bija kļuvis viņiem par nastu, jo traucēja ātrāk doties uz priekšu un pārraut ienaidnieka aizsardzības līniju - gluži tāpat kā Bartimejam, lai skrietu pie Jēzus, traucēja mētelis.

Neaizmirsti — lai nokļūtu pie Kristus, ir vajadzīgs upuris; ir jāatstāj viss, kas varētu traucēt — mētelis, soma, ūdens blašķe. Tā šajā cīņā par Dieva godu, šajā miera un mīlestības cīņā, ar ko cenšamies izplatīt Kristus valstību, jārīkojas arī tev. Lai kalpotu Baznīcai, Romas pāvestam un dvēselēm, tev jābūt gatavam atteikties no visa, kas traucē, un palikt bez mēteļa, kas tevi sildītu aukstos vakaros, bez dārgajām atmiņas lietiņām no ģimenes, bez ūdens, kas varētu atveldzēt. Tā ir īsta ticības un mīlestības mācību stunda. Un tieši šādu mīlestību ir pelnījis Jēzus.

Mēs esam dziļi aizkustināti un mūsu sirdis ir patiesi saviļņotas, kad uzmanīgi ieklausāmies svētā Pāvila saucienā: „Tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti.“ (sal. 1 Tes 4, 3-5) Šodien es uzstādu sev šo mērķi atkal no jauna, un atgādinu to arī jums un visiem cilvēkiem — tāda ir Dieva griba — lai mēs būtu svēti.

Lai nestu dvēselēm patiesu mieru, lai pārveidotu pasauli un meklētu Dievu, mūsu Kungu, pasaulē un caur šīs pasaules lietām, personīgais svētums ir absolūti nepieciešams. Tiekoties ar cilvēkiem no daudz dažādām zemēm un visdažādākajiem sabiedrības slāņiem, man bieži tiek vaicāts pēc padoma šai sakarā: „Ko Jūs teiksiet mums, precētiem ļaudīm? Un tiem, kas strādājam lauksaimniecībā? Ko darīt mums — atraitnēm? Ko —jauniešiem?“

Parasti atbildu, ka man zināma tikai „viena recepte“. Un mēdzu arī piebilst, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus pasludināja labo vēsti visiem cilvēkiem bez izņēmuma. Viena recepte, viens ēdiens un tikai viena barība: „Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu.“ (Jņ 4, 34) Viņš aicina uz svētumu ikvienu; no ikviena Viņš prasa mīlestību — no jauna un veca, no tā, kas neprecējies un tā, kas precējies, no vesela un slima, izglītota un neskolota, neatkarīgi no darba, ko darām un vietas, kurā dzīvojam. Ir tikai viens veids, kā veidot tuvas attiecības ar Dievu un augt paļāvībā uz Viņu — iepazīt Viņu lūgšanā, sarunāties ar Viņu un parādīt Viņam mūsu sirds mīlestību.

Ikdienas dzīve

Es vēlos vēlreiz atgādināt, ka šeit nerunāju par kādu īpaši izredzētu kristiešu dzīvesveidu. Lai katrs no mums pārdomā, ko Dievs ir darījis viņa labā, un kā viņš Kungam ir atbildējis. Ja tagad katrs drosmīgi izmeklēsim savu sirdsapziņu, mēs sapratīsim, kā mums vēl pietrūkst. Vakar es jutos patiesi saviļņots, kad man stāstīja par kādu japāņu katehūmenu, kurš pats vēl tikai apgūstot katehismu un gatavojoties pieņemt kristību, jau iepazīstināja ar Kristus mācību savus līdzcilvēkus, kas par Kungu nezināja neko. Man palika kauns. Mums vajag vairāk ticības — daudz vairāk ticības, un līdz ar ticību — arī vairāk kontemplācijas.

Vēlreiz mierīgi pārdomājiet šo dievišķo atgādinājumu, kas dvēseli pilda ar nemieru, tomēr vienlaikus ir tik salds kā medus kāres: redemi te, et vocavi te, nomine tuo: meus es tu (Is 43, 1) — „Es tevi atpestīju un Es tevi saucu tavā vārdā: tu esi Mans!“ Nelaupīsim Dievam to, kas ir Viņa. Kungs, kurš mūs ir mīlējis tik ļoti, ka mūsu dēļ nomira, ir izredzējis mūs jau kopš mūžības — pirms pasaules radīšanas —, lai mēs būtu svēti Viņa priekšā, (sal. Ef 1, 4) un Viņš nemitīgi mums

Ja mēs vēl aizvien tomēr šaubītos, lūk, vēl viens — no Viņa paša lūpām nācis — apstiprinājums tam: „Ne jūs Mani izredzējāt, bet Es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus“ un lai jūsu — kontemplatīvu dvēseļu darba augļi — „paliktu.“ (Jņ 15, 16)

Tādēļ mums ir vajadzīga ticība — pārdabiska ticība. Kad ticība mazinās, cilvēki sāk uzlūkot Dievu kā svešinieku; viņi iedomājas, ka Viņš ir savus bērnus aizmirsis un tie Viņam tik pat kā nerūp. Ticība šiem cilvēkiem kļūst par kaut ko pakārtotu, pie kā vērsties vien tad, kad vajadzīga palīdzība un visi pārējie līdzekļi jau izmēģināti; nezin uz kāda pamata viņi sagaida no tās iespaidīgas zīmes un neparastus notikumus. Turpretim, ja ticība dvēselē ir patiesi dzīva, cilvēks atklāj, ka, lai sekotu Kristum, viņam nav jāattālinās no savas ikdienas dzīves; ka to lielo svētumu, ko Dievs no mums sagaida, mēs varam atrast šeit un tagad — katras dienas mazajās lietās.