Numuru saraksts

Atļaujiet man atgriezties pie Jēzus dzīves vienkāršības, ko tik daudzas reizes esmu licis jums pārdomāt. Šie Kunga dzīves apslēptie gadi nav bez nozīmes: tie arī nav vienkārša sagatavošanās nākamajiem, atklātās dzīves gadiem. Kopš 1928. gada es skaidri sapratu, ka Dievs vēlās, lai kristieši par piemēru ņemtu Kunga dzīvi visā pilnībā. Es īpaši sapratu Viņa apslēpto dzīvi, ikdienas darba dzīvi cilvēku vidū: Kungs grib, lai daudzas dvēseles atrastu savu ceļu šajos klusajos dzīves gados bez spožuma. Paklausīt Dieva gribai tātad vienmēr nozīmē iziet no sava egoisma, bet tas galvenokārt vispirms nenozīmē attālināties no cilvēku dzīves ikdienas apstākļiem, no tiem, ar kuriem mums ir vienāds ģimenes stāvoklis, profesija, stāvoklis sabiedrībā.

Es sapņoju, un sapnis ir kļuvis par īstenību, par veselu Dieva dēlu pulku, kuri svētdara sevi savā parastu pilsoņu dzīvē, dalās citu cilvēku dedzībā, ideālos un pūliņos. Man ir nepieciešams izkliegt viņiem šo dievišķo patiesību: ja jūs paliekat pasaulē, tas ir ne jau tādēļ, ka Dievs jūs aizmirsis, ne jau tādēļ, ka Kungs jūs nav aicinājis. Viņš jūs ir mudinājis turpināt jūsu ceļu aktivitāšu un zemes rūpju vidū, jo Viņš jums ir licis saprast, ka jūsu cilvēciskais aicinājums, jūsu profesija, jūsu pozitīvās īpašības ne tikai nav svešas Viņa dievišķajiem nodomiem, bet ir tikušas svētdarītas kā Tēvam ļoti patīkama dāvana.

Lai būtu derīgs, kalpo

Lai šādi dzīvotu, lai svētdarītu savu profesiju, vispirms ir labi jāstrādā ar visu nepieciešamo cilvēcisko un pārdabisko nopietnību. Kontrastam es jums vēlos atgādināt, ko stāsta viens no senajiem apokrifu evaņģēlijiem: Jēzus tēvs, kas bija galdnieks, taisīja lemešus un iejūgus. Kādu dienu – stāsts turpinās – viņam pasūtīja gultu kādai augsti stāvošai personai. Bet izrādījās, ka viens no sāniem bija īsāks par otru, un Jāzeps nezināja, ko darīt. Tad Bērns Jēzus savam tēvam teica: noliec abus koka gabalus uz zemes vienā līmenī. Un Jāzeps tā izdarīja. Jēzus piegāja pie otra gala, paņēma īsāko koku un izstiepa tikpat garu cik otru. Redzot šādu brīnumu, Jāzeps, viņa tēvs, sajūsminājās un, paņēmis Bērnu cieši savās rokās, to klāja skūpstiem, sakot: Cik es esmu laimīgs, ka Dievs man devis šo Bērnu (Bērnības evaņģēlijs, kļūdaini piedēvēts apustulim Tomam, 13. nr. In: Apokrifu evaņģēliji. Madride: A. Santos Otero, 1956.gads, 314.-315. lpp).

Jāzepam gan nevajadzēja pateikties par to, jo viņš savu darbu tā neveica. Viņš nav vieglo un brīnumaino risinājumu, bet gan neatlaidības, pūliņu un, ja tas ir nepieciešams, atjautības cilvēks. Kristietis zina, ka Dievs dara brīnumus, ka Viņš tos ir darījis pirms daudziem gadsimtiem, ka Viņš tā turpināja un ka Viņš arī tagad to turpina, jo non est abreviata manus Domini (Is 59, 1). – Dieva vara nav kļuvusi mazāka.

Bet brīnumi ir Dieva pestījošās visvarenības izpausme un nevis veids, kā labot mūsu nekompetences sekas vai sekmēt mūsu kūtrību. Brīnums, ko no jums prasa Kungs, ir būt neatlaidīgiem jūsu dievišķajā kristieša aicinājumā, svētdarīt ikdienas darbu – ar brīnumu, ar mīlestību, ko jūs ieliekat jūsu ikdienas nodarbēs, ikdienas prozu pārveidot dzejā, varonīgos pantos. Šeit jūs sagaida Dievs. Viņš sagaida, lai jūs būtu atbildīgi cilvēki, piepildīti ar kvēlu vēlēšanos veikt apustulātu un kompetenti savā darbā.

Tādēļ jūsu darbam es jums dodu devīzi: lai būtu derīgs, kalpo. Jo, lai darītu lietas, vispirms ir jāmāk tās pabeigt. Es neticu tāda cilvēka nodoma taisnumam, kurš necenšas iegūt vajadzīgo kompetenci, lai labi pildītu uzdevumus, kas viņam uzticēti. Nepietiek tikai ar gribu darīt labu: ir jāmāk arī to darīt. Un, ja mēs to patiešām vēlamies, tad šī vēlme kļūs par rūpēm, kā izmantot adekvātus līdzekļus, lai darbus patiešām labi padarītu, sasniegtu cilvēcisku pilnību tajā, ko darām.

Bet šai cilvēciskajai kalpošanai, šīm iemaņām, ko varētu dēvēt par tehniskām, šai kompetencei darbā jābūt stiprinātai ar iezīmi, kas bija fundamentāla arī svētā Jāzepa darbā un kam jābūt ikvienam kristietim: kalpošanas garam un vēlmei strādāt citu cilvēku labumam. Svētais Jāzeps savā darbā nemeklēja pašapliecināšanās iemeslu, lai gan atdeve darba dzīvei no viņa bija izveidojusi nobriedušu un noteiktu personību. Patriarhs zināja, ka strādājot viņš pilda Dieva gribu: viņš domāja par savējiem, par Jēzu un Mariju un arī par visiem mazās Nācaretes pilsētiņas iedzīvotājiem.

Viņš bija viens no retajiem amatniekiem Nācaretē, ja ne vienīgais. Iespējams, ka namdaris, bet, kā jau tas bieži gadās mazos ciematos, viņam bija jāveic arī citi darbi: atkal jāsalabo salūzušas dzirnavas vai pirms ziemas jāsaved kārtībā tekošs jumts. Neapšaubāmi, pateicoties savam rūpīgajam darbam, viņš daudziem palīdzēja. Svētā Jāzepa profesionālās darbības mērķis bija kalpot un citu ciemata ģimeņu dzīvi darīt patīkamāku: to pavadīja smaids, mīļš vārds, kāda garāmejot pateikta piezīme, un tas atgrieza ticību un prieku tiem, kam tas bija gandrīz zudis.

Kristus dedzībai nekas nevar būt svešs. Ja mēs meklējam teoloģiskos dziļumus, tas nozīmē, ja neapstājamies pie funkcionālas klasifikācijas, bet pārdomājam ar zinātnisku precizitāti, mēs nevaram teikt, ka ir labas, cēlas vai pat vienaldzīgas realitātes/lietas, kas būtu vienīgi laicīgas. Tā tas ir kopš brīža, kad Dieva Vārds uzcēla savu mājokli starp cilvēku bērniem, kopš Viņš bija izsalcis un izslāpis, strādājis ar savām rokām, kopš Viņš iepazina draudzību un paklausību, izjuta sāpes un piedzīvoja nāvi. Jo Kristū Viņam labpatika, ka visa pilnība mājotu Viņā. Lai caur Viņu visu izlīdzinātu ar sevi, nodibinot ar savām krusta asinīm mieru gan to starpā, kas ir virs zemes, gan debesīs (Kol 1,19-20).

Mums jāmīl pasaule, darbs, cilvēciskās realitātes, jo pasaule ir laba. Tas ir Ādama grēks, kas izjauca radības dievišķo harmoniju. Bet Dievs Tēvs ir sūtījis savu vienīgo Dēlu, lai atjaunotu šo mieru, lai mēs, kļūstot par Viņa pieņemtajiem bērniem, spētu atbrīvot radību no nekārtības un samierinātu visas lietas ar Dievu.

Katra cilvēciskā situācija ir neatkārtojama; katra ir unikāla aicinājuma auglis, kas jādzīvo piesātināti un kurā jātiek īstenotam Kristus garam. Tādējādi, kristīgi dzīvojot citu vidū ikdienišķu, bet ar mūsu ticību saskaņotu dzīvi, mēs būsim Kristus, klātesošs starp cilvēkiem.