Numuru saraksts

Profesionālās dzīves piemēra spēks

Mums jāizvairās no kļūdas domāt, ka apustulāts aprobežojas vien ar dažu dievbijības prakšu izpildīšanu. Tu un es esam kristieši, bet vienlaicīgi — un bez jebkādas nodalīšanas — mēs esam pilsoņi un kāda konkrēta darba veicēji ar ļoti skaidriem pienākumiem, kas mums jāizpilda priekšzīmīgi, ja vien patiešām vēlamies kļūt svēti. Pats Jēzus mūs mudina: „Jūs esat pasaules gaisma. Pilsēta, kas celta kalnā, nav paslēpjama. Tāpat, iededzinājis sveci, neviens neliek to zem pūra, bet svečturī, lai tā dotu gaismu visiem, kas atrodas mājā. Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.“ (Mt 5, 14-16)

Profesionālais darbs, lai kāds tas arī būtu, kļūst par lukturi, kas apgaismo jūsu kolēģus un draugus. Tāpēc tiem, kuri vēlas kļūt par Opus Dei locekļiem, — bet tas pats attiecas arī uz jums visiem, kas tagad manī klausāties —, es mēdzu teikt: kāds gan man labums no tā, ja par kādu man teiktu, ka viņš vai kāds cits mans bērns ir labs kristietis, bet ja viņš ir slikts kurpnieks? Ja viņš necenšas labi apgūt savu arodu vai arī veikt savu darbu cik vien iespējams rūpīgi, viņš to nespēs nedz svētdarīt, nedz arī veltīt mūsu Kungam. Mums, kas būdami pilnībā iesaistīti laicīgajās lietās, tomēr esam izlēmuši dzīvot kopā ar Dievu, ikdienas darba svētdarīšana ir kā īstena garīguma kodols, ap kuru koncentrējas visa mūsu esamība.

Cīnieties pret visiem cilvēkiem raksturīgo tendenci būt pārāk saudzīgiem pret sevi. Esiet prasīgāki! Dažreiz mēs pārlieku daudz raizējamies par savu veselību vai par to, lai pietiekami atpūstos. Protams, ka atpūta ir vajadzīga. Tā dod mums spēku, lai ik dienas varam atkal no jauna ķerties pie darba. Tomēr, kā to jau gadiem ilgi esmu rakstījis, — atpūsties nenozīmē neko nedarīt. Tas nozīmē savu uzmanību pievērst nodarbēm, kas prasa mazāku piepūli.

Dažreiz, aizbildinoties ar visai apšaubāmām atrunām, mēs kļūstam pārlieku bezrūpīgi un aizmirstam par to svētīgo atbildību, kas gulstas uz mūsu pleciem. Mēs esam apmierināti, ja izdarām vien tik, cik minimāli nepieciešams. Mēs ļaujamies bezjēdzīgiem prātojumiem, kas šķietami attaisno mūsu laika izšķiešanu, sēžot rokas klēpī salikušiem, turpretim, sātans un viņa sabiedrotie tikmēr neatpūšas. Uzmanīgi ieklausies un pārdomā svētā Pāvila vārdus, ko viņš rakstīja tiem kristiešiem, kuri bija vergi. Viņš tos mudināja paklausīt saviem saimniekiem: „Nekalpojiet tikai acu priekšā, it kā cilvēkiem izpatikdami, bet kā Kristus kalpi, kas no sirds izpilda Dieva prātu!

Kalpojiet labprātīgi tā, kā Kungam, bet ne cilvēkiem.“ (Ef 6, 6-7) Cik gan labs padoms, lai mēs tam sekotu!

Lūgsim mūsu Kungu Jēzu, lai Viņš mums dāvā savu gaismu un ik brīdi palīdz atklāt to dievišķo nozīmi, kas piemīt mūsu profesionālajam darbam, un kas dara to līdzīgu durvju virām, kas balsta un virza mūsu aicinājumu uz svētumu. Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzu pazina kā faber, filiusMariae — galdnieku, Marijas dēlu. (sal. Mk 6, 3) Tāpat arī mums ar svētu lepnumu darbos ir jāpierāda, ka esam darba cilvēki — vīrieši un sievietes, kuri patiešām strādā!

Ņemot vērā, ka mums vienmēr ir jārīkojas kā Dieva sūtņiem, der atcerēties, ka mēs Viņam nekalpojam uzticīgi, ja savu darbu atstājam neizdarītu; ja savu profesionālo pienākumu pildīšanā neveltām tikpat daudz pūļu un pašaizliedzības kā citi; ja mūs var nosaukt par paviršiem, neuzticamiem, vieglprātīgiem, nekārtīgiem, slinkiem vai nekam nederīgiem… Jo tam, kurš izturas nolaidīgi pret darba pienākumiem, kas ir šķietami mazsvarīgāki, būs grūti labi pildīt tos pienākumos, kas saistīti ar garīgo dzīvi un neapšaubāmi prasa lielāku piepūli. „Kas uzticīgs vismazākajās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākajās lietās, tas arī netaisns lielās.“ (Lk 16, 10)

Es nerunāju par iedomātiem ideāliem, bet gan par ļoti konkrētu realitāti, kas ir ārkārtīgi svarīga un spēj pārveidot pilnīgi pagānisku un Dieva prasībām naidīgi noskaņotu vidi, kā tas notika mūsu pestīšanas laikmeta iesākumā. Izjūtiet šos tā laika nezināma autora vārdus, kas mūsu aicinājuma lielumu izsaka šādi: kristieši „pasaulei ir tas pats, kas dvēsele ķermenim. Viņi dzīvo pasaulē, bet nav pasaulīgi, tāpat kā dvēsele atrodas ķermenī, bet nav veidota no miesas. Viņi dzīvo katrā ciemā un pilsētā tāpat kā dvēsele atrodas katrā ķermeņa daļā. Viņi strādā iekšienē un paliek nepamanīti, tāpat kā tas atbilst dvēseles būtībai… Viņi dzīvo kā svētceļnieki starp iznīcīgām lietām, skatienu vēršot uz nemirstību debesīs, tāpat kā nemirstīgā dvēsele tagad mājo iznīcīgā mājoklī. Viņu skaits pieaug vajāšanu laikā, tāpat kā dvēseles skaistums vairojas mortifikācijā… Un kristiešiem nav tiesību pamest savu misiju pasaulē, tāpat kā dvēsele nedrīkst sevi brīvprātīgi šķirt no ķermeņa.“ (Epistola ad Diognetum, 6 (PG 2, 1175)

Tādēļ, ja mēs izturētos nevērīgi pret laicīgām lietām, mēs atrastos uz nepareizā ceļa, jo Kungs mūs gaida arī tur. Varat būt pārliecināti, ka mums jātuvojas Dievam tieši caur ikdienas dzīves notikumiem, ko iepriekš noteikusi vai pieļāvusi dievišķās Providences bezgalīgā gudrība. Taču mēs nesasniegsim šo mērķi, ja necentīsimies labi pabeigt savu darbu; ja neuzturēsim dzīvu to cilvēcisko un pārdabisko aizrautību un centību, ar kādu šo darbu uzsākām; ja nebūsim vislabākie, vai, ja tas iespējams, (un domāju, ka, ja vien to patiešām vēlamies, tas ir iespējams) labākie no labākajiem. Mums tas izdosies, ja izmantosim visus godīgos cilvēciskos un arī pārdabiskos līdzekļus, kas nepieciešami, lai mūsu Kungam veltītu meistarīgi paveiktu, filigrānu, līdz galam pabeigtu darbu.

Lai atbilstu savam kristīgajam aicinājumam, mums jārāda citiem labs piemērs — aiz mīlestības uz Dievu, aiz mīlestības uz cilvēkiem. Pielieciet pūles, lai jūsu rīcība vienmēr būtu izsvērta un taisnīga kā atbildīgam cilvēkam pienākas, lai jūs nevienā neizraisītu sašutumu, neradītu pat visniecīgākās aizdomas par to, ka Dieva bērni varētu būt nekam nederīgi slaisti, lai jūs nevienam nenodarītu kaitējumu. Lauksaimniekam, kurš, aparot laukus, nemitīgi paceļ savu sirdi pie Dieva, tāpat kā galdniekam, kalējam, biroja darbiniekam, akadēmiķim — visiem patiesiem kristiešiem — jābūt par piemēru saviem darbabiedriem. Bez iedomības, jo savās sirdīs mēs ļoti skaidri apzināmies, ka, vienīgi pateicoties Dieva palīdzībai, mēs varam gūt uzvaru, jo tikai paši saviem spēkiem mēs pat salmiņu no zemes nespētu pacelt. (sal. Jņ 15, 5) Tāpēc ikvienam savā darbā — lai kāds arī būtu viņa stāvoklis sabiedrībā — jājūt atbildība pārvērst to par Dieva darbu, visur sējot Kunga mieru un prieku. „Īstens kristietis vienmēr ir miera un prieka nesējs. Miera — jo viņš saprot, ka atrodas Dieva klātbūtnē; prieka — jo viņš redz, ka ir Dieva svētību ieskauts. Šāds kristietis patiešām ir īsta personība, svēts Dieva kalpotājs.“ (Sv. Klements no Aleksandrijas, Stromata, 7, 7 (PG 9, 451))

Tu teiksi: tā ir askēze, misticisms! Man vienalga, kā tu to sauc. Lai kas arī tas būtu — askēze vai misticisms — kāda gan tam nozīme? Svarīgākais — ka tā ir Dieva žēlastības dāvana. Ja tu centīsies nodoties apcerei, mūsu Kungs tev neliegs savu palīdzību. Ticība un ticības darbi (jo kā jau tu pats zini un kā arī es tev to vairākkārt esmu atgādinājis — Kungs ik dienas prasa no mums aizvien vairāk) — tā jauir kontemplācija un vienotība ar Dievu. Un tādai būtu jābūt daudzu kristiešu dzīvei: pasaules rūpju un darbu vidū, katram ejot savu garīgo ceļu (un šādu ceļu ir bezgala daudz!), pašiem, iespējams, to pat neapzinoties.

Šāda lūgšana un izturēšanās mūs neatrauj no mūsu ikdienas nodarbēm — no visām godīgām šīs zemes rūpēm un pūlēm, kas ved mūs pie Kunga. Kad Dieva radība velta Viņam visus savus darbus un visu, ko viņa dara, tā dievišķo pasauli. Cik gan bieži es jums neesmu atgādinājis mītu par karali Midu, kurš pārvērta zeltā it visu, kam pieskārās! Arī mēs, neraugoties uz mūsu personīgajiem trūkumiem, it visu, kam pieskaramies, varam pārverst pārdabisko nopelnu zeltā.