Numuru saraksts

Jēzus Kristus, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks

Dieva Dēls ir tapis miesa un Viņš ir perfectus Deus, perfectus homo (Ticības apliecinājums Quicumque), pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks. Šajā noslēpumā ir kas tāds, kam vajadzētu kristiešus aizkustināt. Es biju un es palieku šī noslēpuma saviļņots, man patiktu atgriezties Loreto. Es turp dodos domās, lai no jauna izdzīvotu Jēzus bērnības gadus, atkārtodams un pārdomādams šo – HicVerbum caro factum est.

Iesus Christus, Deus Homo, Jēzus Kristus Dievs-Cilvēks. Šeit ir viena no magnalia Dei (Apd 2,11), viens no Dieva brīnumiem, kas mums jāmeditē un par ko jāpateicas šim Kungam, kurš nāca nest mieru uz zemes labas gribas cilvēkiem (Lk 2,14). Visiem cilvēkiem, kas vēlas vienot savu gribu ar Dieva labo Gribu. Ne tikai bagātajiem vai tikai nabagajiem! Visiem cilvēkiem, visiem mūsu brāļiem! Jo Jēzū mēs visi esam brāļi, Dieva dēli, Kristus brāļi: Viņa Māte ir mūsu Māte.

Virs zemes ir tikai viena rase, Dieva dēlu rase. Mums visiem jārunā vienā valodā, tajā, ko mums māca mūsu Tēvs, kas ir debesīs: Jēzus dialoga ar savu Tēvu valodā, valodā, kurā runā ar sirdi un prātu, tajā, ko jūs šobrīd izmantojat savā lūgšanā. Tā ir kontemplatīvo dvēseļu valoda, garīgo cilvēku valoda, jo viņi ir apzinājušies savu dievišķo filiāciju. Tā ir valoda, kas atklājas tūkstošos gribas aktu, caur skaidrām prāta gaismām pacilājošos sirdspukstos, lēmumos dzīvot taisnu dzīvi labajā, priekā un mierā.

Mums jāraugās uz bērnu, mūsu Mīlestību, Viņa šūpulī. Un mums jāraugās uz Viņu, zinot, ka atrodamies noslēpuma priekšā. Ar ticību mums jāpieņem šis noslēpums un ar ticību arī jāpadziļina tā saturs. Tam mums ir vajadzīga pazemīga un kristīgas dvēseles attieksme – nevēlēties Dieva diženumu samazināt mūsu nabadzīgās izpratnes, mūsu cilvēcisko skaidrojumu līmenī, bet saprast, ka savā tumsā šis noslēpums ir gaisma, kas vada cilvēku dzīvi.

Mēs redzam – saka svētais Jānis Hrizostoms – ka Jēzus ir nācis no mums un no mūsu cilvēciskās substances, un ka Viņš ir dzimis no Mātes jaunavas, bet mēs nesaprotam, kā šis brīnums varēja īstenoties. Nepūlēsimies, mēģinot to atklāt, bet drīzāk pieņemsim ar pazemību to, ko Dievs mums atklāja, ziņkārīgi nepētot to, ko Dievs patur apslēptu (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 4,3 (PG 57,43)). Ja mēs paliekam šādā paklausībā, mēs pratīsim saprast un mīlēt, un noslēpums mums kļūs par brīnišķīgu mācību, daudz pārliecinošāku nekā visi cilvēciskie prātojumi.

Domāt par Kristus nāvi nozīmē pilnīgā vaļsirdībā nolikt sevi ikdienas pienākumu priekšā, ar nopietnību attiekties pret ticību, ko apliecinām. Klusā Nedēļa tātad nevar būt par sakrālu iestarpinājumu vienīgi cilvēcisku interešu pārņemtai dzīvei. Tai jābūt par izdevību iegremdēties Dieva mīlestības dziļumos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem mēs spētu to parādīt cilvēkiem.

Bet Kungs uzstāda noteikumus. Vienu no šādiem apgalvojumiem piedāvā svētais Lūkass un to nevar ignorēt: Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus un māsas, un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,26). Tie ir skarbi vārdi. Protams, darbības vārdi „ienīst” vai „nicināt” neizsaka pareizi Jēzus sākotnējo domu. Bet jebkurā gadījumā šie Kunga vārdi bija spēcīgi, jo tie nenozīmē mīlēt mazāk, kā tas dažreiz tiek maigi interpretēts, lai mīkstinātu teikumu. Šis skarbais izteiciens ir iespaidīgs ne jau tādēļ, ka ietvertu sevī negatīvu vai cietsirdīgu attieksmi, ņemot vērā, ka Jēzus, kas runā tagad, ir tas pats, kurš pavēl mīlēt citus kā savu paša dvēseli un atdod savu dzīvību par cilvēkiem. Šis teiciens vienkārši norāda, ka Dieva priekšā nevar rīkoties pa pusei. Kristus vārdus varētu saprast ar mīlēt vairāk, mīlēt labāk, vai arī nemīlēt ar egoistisku, ar tuvredzīgu mīlestību. Mums jāmīl ar Dieva mīlestību.

Lūk, par ko ir runa. Vērsīsim uzmanību uz pēdējo no Jēzus prasībām: et animam suam. Dzīvību, pašu dvēseli, lūk, ko prasa Kungs. Ja mēs esam uzpūtīgi, ja rūpējamies tikai par savām personiskajām ērtībām, ja citu un arī pasaules eksistence centrēta uz mums pašiem, tad mums nav tiesību saukties par kristiešiem, uzskatīt sevi par Kristus mācekļiem. Sevi jāatdod ne tikai vārdos (1 Jņ 3,18), bet darbos un patiesībā. Dieva mīlestība mūs aicina ņemt Krustu uz saviem pleciem, arī uz sevis izjust visas cilvēces smagumu un paša situācijā un darba apstākļos piepildīt vienlaikus skaidros un mīlošos Tēva gribas nodomus. Fragmentā, ko skaidrojam Jēzus turpina: Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,27).

Nebaidoties pieņemsim Dieva gribu, nevilcinoties apņemsimies visu savu dzīvi veidot saskaņā ar to, ko māca un prasa mūsu ticība. Būsim droši, ka tur sastapsim cīņu, ciešanas un sāpes, bet, ja mums patiešām ir ticība, mēs nekad nedomāsim, ka esam nelaimīgi; pat bēdās, pat apmelojumos mēs būsim laimīgi ar laimi, kas mudinās mīlēt citus, lai viņi ņemtu dalību mūsu pārdabiskajā priekā.

Svētais Jānis savā Evaņģēlijā mums atstāsta kādu brīnišķīgu Jaunavas Marijas izteicienu no ainas, ko mēs jau minējām iepriekš,– kāzām Kānā. Evaņģēlists mums stāsta, ka vēršoties pie apkalpotajiem, Marija viņiem iesaka: „Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.” (Jņ 2,5). Tieši par to arī ir runa: kā aizvest dvēseles satikt Jēzu vaigu vaigā un vaicāt Viņam: „Domine, quid me vis facere?; Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” (Apd 9,6).

Kristīgais apustulāts– un es šeit konkrēti atsaucos uz vienkāršu kristieti, uz tādu vīrieti vai sievieti, kas dzīvo tāpat, kā viņiem līdzīgie,– ir pamatīga katehēze, kurā pateicoties personiskajiem kontaktiem, uzticīgai un īstai draudzībai, mēs citos modinām izsalkumu pēc Dieva un viņiem palīdzam atklāt jaunus apvāršņus dabiski, vienkārši, kā jau es teicu, ar pilnībā izdzīvotas ticības piemēru, ar mīļu, bet dievišķās patiesības spēka pilnu vārdu.

Esiet drošsirdīgi. Jūs varat rēķināties ar Marijas, Regina apostolorum, palīdzību. Un Dievmāte, pat, ja viņas izturēšanās vienmēr paliek kā Mātei, zina kā nolikt savus bērnus viņu tiešo pienākumu priekšā. Tiem, kuri viņai tuvojas un kontemplē viņas dzīvi, Marija vienmēr sniedz milzīgo labumu - ved viņus pie krusta, liekot viņiem vaigu vaigā apcerēt Dieva Dēla piemēru. Un, stājoties Jēzus vaiga priekšā, kur tiek pieņemts kristīgās dzīves izšķirošais lēmums, Marija aizlūdz par mums, lai mūsu uzvedība vainagotos ar samierināšanos starp mazo brāli – tevi un mani – un Tēva Pirmdzimto Dēlu.

Tikšanās ar Mariju bieži apsteidz daudzas atgriešanās, daudzus lēmumus pilnībā sevi atdot kalpošanai Dievam. Dievmāte šajās dvēselēs ir veicinājusi meklējuma vēlmes, ir mātišķīgi uzmundrinājusi šo veselīgo dvēseles nemieru, kas lika tiekties pēc pārmaiņām, pēc jaunas dzīves. Lūk, kā šis „visu, ko Viņš jums sacīs, dariet”, kļuvis par realitāti - mīlestības pilna sevis atdošana, kristīgais aicinājums, kas kopš tā brīža izgaismo visu mūsu personisko dzīvi.

Šo sarunas brīdi Kunga priekšā, kad mēs apcerējām godināšanu un mīlestību pret Viņa Māti, kas ir arī mūsu māte, mēs varam noslēgt, no jauna uzmodinot mūsu ticību. Tikko iesācies maija mēnesis. Kungs vēlas, lai, pateicoties dziļajām attiecībām ar Viņa Māti, mēs nepalaistu garām šo iespēju pieaugt Viņa Mīlestībā. Katru dienu mēģināsim kā bērni būt uzmanīgi pret viņu – sīkās lietās, ar smalkjūtīgas uzmanības pierādījumiem –, kas kļūs par lielām personiskā svētuma un apustulāta izpausmēm, tas ir, par karstu vēlēšanos nemitīgi līdzdarboties Kristus nestajā pestīšanā pasaulei.

Sancta Maria, spes nostra, ancilla Domini, sedes sapientiae, ora pro nobis! Svētā Marija, mūsu cerība, Kunga kalpone, gudrības sēdeklis, lūdz par mums!

Kristus miers

Tomēr man vēl jums jāpiedāvā kādas citas pārdomas: lai darītu labo, mums nepārtraukti jācīnās tieši tādēļ, ka mēs zinām, cik mums, cilvēkiem, ir grūti nopietni izlemt īstenot taisnīgumu un cik garš ceļš vēl jānoiet, lai cilvēku dzīvi vadītu mīlestība, nevis naids vai vienaldzība. Mums ir zināms arī – pat ja mums izdotos panākt prātīgu labumu sadali un harmonisku sabiedrības kārtību, mēs vienalga nebūtu atbrīvojušies no ciešanām, ko izraisa slimība, nesapratne vai vientulība, mums dārgu cilvēku nāve, apziņa, ka mums ir pašiem savi ierobežojumi.

Iepretim visām šīm dzīves nelaimēm kristietim ir tikai viena iespējamā atbilde, bet tā ir galīga atbilde: Kristus Krustā; Dievs, kurš cieš un mirst, Dievs, kurš mums dāvā savu sirdi, ko aiz mīlestības uz mums visiem ir caurdūris šķēps. Mūsu Kungam riebjas netaisnība, un Viņš notiesā tos, kas to dara. Bet, tā kā Viņš ciena ikviena cilvēka brīvību, Viņš pieļauj, ka tā pastāv. Dievs, Mūsu Kungs, neizraisa savu radību ciešanas, bet Viņš tās piecieš, jo pēc pirmgrēka ciešanas ir daļa no cilvēka eksistences. Un tomēr Viņa Mīlestības pilnā Sirds pret cilvēkiem Viņu mudināja ņemt Krustu ar visām tām mocībām uz saviem pleciem - mūsu ciešanas, skumjas, nomāktību, izsalkumu un slāpes pēc taisnības.

Kristīgā mācība par ciešanām nav vieglu mierinājumu programma. Šī mācība vispirms nozīmē pieņemt katra cilvēka dzīvei raksturīgās sāpes. Nevaru jums noslēpt, ka sāpes bieži ir ienākušas manā dzīvē un ne vienu reizi vien man ir gribējies raudāt – bet ne bez prieka – jo es vienmēr esmu sprediķojis šajā virzienā un centies dzīvot ar apziņu, ka tur, kur ir Krusts, atrodams arī Jēzus Kristus, Mīlestība. Citos brīžos esmu jutis briestam sevī lielu apjukumu iepretim netaisnībai un ļaunumam. Un esmu ar rūgtumu konstatējis savu nespēku un to, ka, neskatoties uz manām ilgām un pūliņiem, es nespēju novērst šīs netaisnības.

Kad es runāju par sāpēm, tas nav par kādu teoriju. Un es arī neaprobežojos ar svešu pieredžu atstāstījumu, kad jums apstiprinu: ja ciešanu realitātes priekšā jūs kādreiz jūtat, ka jūsu dvēsele šaubās, ir tikai viens līdzeklis: uzlūkot Kristu. Golgātas aina apliecina visiem, ka skumjām jātiek svētdarītām, ja dzīvojam vienotībā ar Krustu.

Jo, ja šie pārbaudījumi tiek pieņemti kristīgi, tiem ir atlīdzināšanas, gandarīšanas vērtība un tie kļūst par līdzdalību Jēzus liktenī un dzīvē, kurš brīvprātīgi aiz Mīlestības uz cilvēkiem izjuta visas ciešanu formas un visu veidu mocības. Viņš piedzima, dzīvoja un nomira nabags; Viņam uzbruka, apvainoja, cēla neslavu, apmeloja un netaisnīgi notiesāja; Viņš iepazina mācekļu nodevību, kas Viņu pameta; Viņam bija vientulības, soda un nāves rūgtā pieredze. Vēl šodien Kristus turpina ciest savos locekļos, visā cilvēcē, kas piepilda šo zemi, kam Viņš ir Galva, Pirmdzimtais Dēls un Pestītājs.

Sāpes iekļaujas Dieva plānā. Tāda, lūk, ir realitāte, kaut gan mums grūti to saprast. Arī Jēzum Kristum kā cilvēkam, to bija grūti panest: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr, ne mana griba, bet gan Tava lai notiek! (Lk 22,42). Šajā spriedzē starp mokām un Tēva gribas pieņemšanu Jēzus mierīgi soļo pretim nāvei, piedodot saviem krustā sitējiem.

Tomēr tieši tā sāpju pārdabiskā pieņemšana ir lielākais ieguvums. Mirdams krustā, Jēzus uzvarēja nāvi; Dievs no nāves iegūst dzīvību. Dieva bērna attieksme nav līdzīga tā cilvēka attieksmei, kurš padodas savai traģiskajai nelaimei; tieši otrādi - Dieva bērna attieksme ir tā cilvēka gandarījums, kurš jau nojauš uzvaru. Kristus uzvarošās mīlestības vārdā mēs, kristieši, varam doties visos zemes ceļos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem kļūtu par miera un prieka sējējiem. Mums miermīlīgi jācīnās pret ļauno, pret netaisnību, pret grēku, lai ar to pasludinātu, ka pašreizējā cilvēku situācija nav neatgriezeniska; ka šī Dieva mīlestība, kas pastāvīgi atklājas Kristus Sirdī, nodrošinās cilvēcei godības garīgo triumfu.

Klusējošā upura noslēpums

Ievērojiet tomēr, ka, ja arī Dievs vēlējās cildināt savu Māti, tad savas zemes dzīves laikā Marija ir pieredzējusi sāpes, darba nogurumu, ticības mijkrēsli. Sievietei no tautas, kura kādu dienu izsaucoties slavēja Jēzu: – Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas! (Lk 11,27-28). –, Kungs atbild: – Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda! – Tas bija cildinājums Viņa Mātei, viņas fiat (Lk 1,38). – lai notiek – patiesam, augstsirdīgam, neierobežotam, kas atklājās ne jau izrādoties, bet klusā un apslēptā ikdienas upurī.

Meditējot šīs patiesības, mēs mazliet labāk saprotam, kāda ir Dieva loģika: mēs apzināmies, ka tas, kas mūsu dzīvei piešķir pārdabisku vērtību, nav lielu varoņdarbu veikšana, kā mēs to dažreiz iedomājamies, bet uzticīga Dieva gribas pieņemšana, dāsna attieksme ikdienas upurī.

Ja mēs vēlamies kļūt dievišķi, ja gribam tikt dievišķoti, mums vispirms jābūt ļoti cilvēciskiem, pieņemot Dieva priekšā savu, vienkāršo cilvēku, stāvokli un svētdarot mūsu šķietamo niecīgumu. Tā dzīvoja Marija. Viņa, kas bija žēlastības pilna, kas saņēma visu Dieva labvēlību, kas tika nostādīta augstāk par eņģeļiem un svētajiem, – viņa dzīvoja vienkāršu dzīvi. Marija ir tāda pati radība kā mēs, ar tādu pašu sirdi kā mums, spējīgu priecāties un līksmot, ciest un raudāt. Pirms Gabriēls viņai atklāja Dieva gribu, Dievmāte nemaz nezināja, ka no visas mūžības ir izraudzīta būt par Mesijas Māti. Viņa sevi uzskata par zemības pilnu (sal. Lk 1,48). un tādēļ ar dziļu pazemību atzīst, ka Lielas lietas man ir darījis Varenais (Lk 1,49).

Kāds pretstats starp Marijas šķīstību, pazemību, devību un mūsu nožēlojamību, mūsu egoismu. Ir loģiski, ka, to atklājot, mums rodas vēlme atdarināt viņu; mēs esam tādas pašas Dieva radības kā Viņa, un pietiek ar mūsu pūlēm būt uzticīgiem, lai arī mūsos Kungs darītu lielas lietas. Mūsu niecība nebūs šķērslis, jo Dievs izvēlas to, kam nav lielas vērtības, lai tādējādi vēl vairāk izpaustos Viņa mīlestības spēks (sal. 1 Kor 1,27-29).

Atdarināt Mariju

Mūsu Māte ir paraugs, kā atbildēt žēlastībai, un, ja mēs kontemplēsim viņas dzīvi, Kungs mūs apgaismos, lai mēs prastu dievišķot mūsu ikdienas dzīvi. Visa gada garumā svinot mariāniskos svētkus, un arī itin bieži ikdienā mēs, kristieši, daudzreiz domājam par Jaunavu Mariju. Ja mēs izmantosim šos brīžus, lai pārdomātu, kā mūsu Māte pildītu mūsu pienākumus, mēs maz pamazām mācīsimies no Viņas un kļūsim līdzīgi Viņai, kā bērni līdzinās savai mātei.

Vispirms atdarināsim viņas mīlestību. Mīlestība neaprobežojas ar izjūtām: tai jāizpaužas vārdos un vispirms jau darbos. Jaunava Marija ne tikai izteica fiat, bet katrā brīdī pildīja savu ciešo un neatsaucamo lēmumu. Arī mums jārīkojas tāpat: kad Dieva mīlestība mūs mudina un mēs atklājam, ko Viņš vēlas, mums jāuzņemas būt patiešām uzticīgiem un lojāliem. Jo ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesu valstībā (Mt 7,21).

Mums jāatdarina Marijas dabiskā un pārdabiskā elegance. Viņa pestīšanas vēsturē ir priviliģēta radība: viņā Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums (Jņ 1,14). Viņa bija smalkuma pilns liecinieks, kas palika nepamanīta; viņa nevēlējās saņemt slavinājumus, jo viņa nekāroja slavu sev pašai. Marija ir sava Dēla bērnības noslēpumu lieciniece, parastu noslēpumu lieciniece, ja tā var izteikties: lielo brīnumu stundā, pūļiem uzgavilējot, viņa pazūd. Marija nav klātesoša Jeruzalemē, kad Kristus iejāj uz ēzelīša un tiek daudzināts par Karali. Bet mēs viņu atrodam pie Krusta, kad visi citi no Viņa aizbēg. Šī izturēšanās ir ar dabisku diženuma, dziļuma un viņas dvēseles svētuma piegaršu.

Papūlēsimies mācīties no Viņas piemēra paklausību Dievam, paklausību, kurā harmoniski sajaucas verdzība un kundzība. Pie Marijas nekas neatgādina šo neprātīgo jaunavu attieksmi, kuras, lai arī paklausa, bet pat nepadomā. Dievmāte uzmanīgi ieklausās tajā, ko Dievs no viņas vēlas; viņa meditē to, ko nesaprot; viņa vaicā par to, ko nezina. Un pēc tam ar visu savu būtību viņa pilda dievišķo gribu: – Es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! (Lk 1,38). – Kāds brīnums! Svētā Marija, mūsu piemērs it visā, mums tagad māca, ka paklausība Dievam nav verdzisks iztapīgums, ka tā neverdzina mūsu sirdsapziņu. Tieši pretēji, tā mūs no iekšienes aicina atklāt Dieva bērnu godības brīvību (sal. Rom 8,21).