Numuru saraksts

Dievs Tēvs ar sava Dēla Sirdi ir vēlējies mums piešķirt infinitos dilectionis thesauros (Vissvētākās Jēzus Sirds Mises kolektas lūgšana), mīlestības, žēlsirdības un maiguma neizsmeļamos dārgumus. Ja mēs vēlamies atklāt Dieva mīlestības pierādījumu – proti, Viņš ne tikai ieklausās mūsu lūgšanās, bet pat tās apsteidz – mums pietiek vien sekot svētā Pāvila domu gājienam: Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet to atdeva par mums visiem, kā tad Viņš līdz ar To nebūtu mums visu dāvinājis? (Rom 8,32).

Žēlastība cilvēku atjauno no iekšienes, viņu atgriež no grēcinieka un dumpinieka, kāds viņš bija, par labu un uzticamu kalpu (sal. Mt 25,21). Un visu žēlastību avots ir Dieva mīlestība pret mums, ko Viņš mums atklājis ne tikai vārdos, bet arī darbos. Dievišķā mīlestība ir pamatā tam, ka Svētās Trīsvienības otrā Persona, Vārds, Dieva Tēva Dēls pieņem cilvēka miesu, tas nozīmē, visā, izņemot grēku, uzņemas mūsu cilvēcisko stāvokli. Un Vārds, Dieva Vārds, ir Verbum spirans amorem, Vārds, no kura iziet Mīlestība (Sv. Akvīnas Toms, S.Th. I, q. 43, 5 (atsaucas uz svēto Augustīnu, De Trinitate, IX, 10)).

Mīlestība mums sevi atklāj Iemiesošanā, šajā Jēzus Kristus pestījošajā gājumā virs mūsu zemes līdz pat Krusta vispārākajam upurim. Un Krustā Viņš sevi atklāj ar jaunu zīmi: bet viens no kareivjiem ar šķēpu atvēra Viņa sānus, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens (Jņ 19,34). Jēzus asinis un ūdens, kas mums nozīmē sevis atdošanu līdz galam, līdz consummatum est, (Jņ 19,30). viss ir piepildīts, aiz mīlestības.

Šajos svētkos vēlreiz pārdomājot mūsu ticības galvenos noslēpumus, ,mēs ar apbrīnu atklājam, cik ļoti šīs visdziļākās realitātes – Dieva Tēva mīlestība, kas atdod savu Dēlu, Dēla mīlestība, kas mudina Viņu mierīgi doties pretī Golgātai – izpaužas cilvēkiem tik ļoti raksturīgos žestos. Dievs pie mums nevēršas pilns ar spēku un virskundzību. Viņš mums tuvojas, pieņemdams kalpa veidu un kļūdams cilvēkiem līdzīgs (Flp 2,7). Nekad Jēzus neizturas vēsi vai augstprātīgi, lai gan Viņa sludināšanas gados mēs Viņu redzējām dziļi vīlušos, jo cilvēciskā nekrietnība Viņam liek ciest. Ja mazliet par to pārdomājam, mēs uzreiz varam saprast, ka Viņa reakcijas un dusmu asums nāk no mīlestības: Tās ir kā jauns uzaicinājums novērsties no neuzticības un grēka. Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, saka Dievs Kungs, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo? (Ez 18,23). Šie vārdi mums izskaidro visu Kristus dzīvi, ļauj saprast, kādēļ Viņš nācis mums pretī ar miesas Sirdi, ar tādu Sirdi kā mūsējā - pašsaprotamu Viņa mīlestības pierādījumu un pastāvīgu liecību par dievišķās mīlestības neizsakāmo noslēpumu.

Pazīt Jēzus Kristus Sirdi

Es nevaru pretoties vēlmei jums atklāt kaut ko, kas man ir vienlīdz iemesls gan sāpēm, gan aktīvākai rīcībai: pārdomas par to, ka vēl aizvien ir daudz cilvēku, kas nepazīst Kristu, kam nav pat priekšnojautas par dziļo svētlaimi, kas mūs sagaida debesīs. Viņi staigā pa šo zemi kā akli, meklējot prieku, kam nezina īsto vārdu vai arī aizklīduši ceļos, kas viņus aizvien vairāk attālina no patiesas laimes. Cik labi var izprast to, ko varēja izjust apustulis Pāvils Troadā pavadītajā naktī, kad sapņos viņš redzēja parādību: Kāds vīrietis, maķedonietis, stāvēja un lūdza viņu, sacīdams: Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums! Bet kad viņš parādību bija redzējis, mēs – Pāvils un Timotejs – tūdaļ taisījāmies iet uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs mūs sauc sludināt viņiem Evaņģēliju (Apd 16,9-10).

Vai arī jūs neizjūtat, ka Dievs mūs aicina, ka Viņš caur visu to, kas notiek mums apkārt, skubina sludināt Labo Vēsti par Jēzus atnākšanu? Bet dažreiz mēs, kristieši, liekam savam aicinājumam sarukt, mēs ieslīgstam virspusējībā, savu laiku pazaudējam strīdos un ķīviņos. Vai tad, kad runa ir par dažu cilvēku, un tas ir vēl briesmīgāk, liekulīgu sašutumu, raugoties uz to, kā viens vai otrs pa savam izdzīvo to vai citu ticības aspektu, tādu vai citādu dievbijības formu. Tad tā vietā, lai paši parādītu ceļu un censtos dzīvot, kā pašiem šķiet labāk, viņi pavada laiku, lai grautu un kritizētu. Protams, ka kristiešu dzīvē var būt un tiešām rodas trūkumi. Bet svarīgākais neesam mēs un mūsu vainas: vienīgais, kas patiešām ir svarīgs, ir Jēzus. Mums jārunā par Kristu, nevis par mums pašiem.

Tie ir dažādi komentāri par it kā krīzi šajā Jēzus Svētās Sirds godināšanā, kas manī izraisīja tikko izteiktās pārdomas. Šī krīze nemaz nepastāv; patiesā godināšana vienmēr bijusi un paliek dzīva attieksme, pilna ar cilvēcisku un pārdabisku nozīmi. Tās augļi vienmēr bijuši saldi: atgriezties, atdot sevi, pildīt Dieva gribu, mīlestības izgaismotam, iedziļināties Pestīšanas noslēpumos.

To pašu gan nevaru teikt par neiedarbīga sentimentālisma izpausmēm, kas ir diezgan daudzveidīgas un apvieno doktrinālu pamatu trūkumu ar pārmērīgumu dievbijības izpausmēs. Man arī ne īpaši patīk šīs manierīgās bildītes, šīs Svētās Sirds statujas, kas nespēj izraisīt patiesu godināšanu cilvēkiem ar veselo saprātu un kristiešu pārdabisko skatījumu. Bet tas nav pareizas loģikas pierādījums no dažām pārmērībām, kas izzudīs pašas no sevis, radīt doktrinālu vai teoloģisku problēmu.

Ja varam runāt par krīzi, tad tā dzimst cilvēku sirdīs, jo tās nespēj, vai nu aiz tuvredzības, vai egoisma, vai uzskatu šaurības, ieraudzīt mūsu Kunga Jēzus Kristus neizdibināmo mīlestību. Kopš tika ieviesti šodien svinamie svētki, Svētās Baznīcas liturģija pratusi piedāvāt patiesas dievbijības uzturu, Svētās Mises lasījumam izvēloties fragmentu no svētā Pāvila vēstules, kas, izejot no Jēzus Sirds pielūgšanas, mums piedāvā veselu kontemplatīvās dzīves programmu – pazīšanu un mīlestību, lūgšanu un dzīvi. Pats Dievs ar apustuļa lūpām mūs aicina doties pa šo ceļu: Lai jūsu sirdīs caur ticību mājotu Kristus, lai jūs būtu iesakņojušies un nostiprināti mīlestībā, lai jūs līdz ar visiem svētajiem spētu aptvert, kāds ir platums un garums, un augstums, un dziļums. Un pazītu Kristus mīlestību, kas pārspēj katru saprašanu, un tiktu piepildīti katrā Dieva pilnībā (Ef 3,17-19).

Šī Dieva pilnība mums ir atklāta un piešķirta Kristū, Kristus Mīlestībā, Kristus Sirdī. Jo tā ir Sirds Tam, kurā mājo miesā ietvertā Dievības pilnība (Kol 2,9). Lūk, kādēļ, ja mēs no skatiena izlaižam šo lielo Dieva nodomu – ar Iemiesošanos, Atpestīšanu un Vasarsvētkiem pasaulē ieviesto mīlestības straumi – mēs vairs nesapratīsim Jēzus Sirds smalkjūtību.

Agrāk pieminējām Naimas notikumus. Tagad varētu uzskaitīt vēl citus, jo Evaņģēlijs pārplūst ar šādām ainām. Šie stāsti ir aizkustinājuši cilvēku sirdis un turpinās to darīt, jo tie ne tikai runā par kāda cilvēka patiesu līdzjūtības žestu pret sev līdzīgajiem, bet tie pamatā atklāj Kunga neizmērojamo mīlestību. Jēzus Sirds ir Iemiesotā Dieva – Dieva ar mums, Emanuēla – Sirds.

Baznīca, vienota ar Kristu, dzimst no ievainotas Sirds (Svētku Vesperu himna). No šīs caurdurtās Sirds, mums nāk Dzīvība. Kā lai, kaut vai garāmejot, nepieminam šeit sakramentus, caur kuriem Dievs darbojas mūsos un mūs dara līdzdalīgus Kristus pestījošajā spēkā? Kā lai ar īpašu pateicību nepieminam Vissvētāko Euharistijas Sakramentu, Golgātas svēto Upuri un tā pastāvīgo bez asiņu atjaunošanos mūsu Misē? Jēzus atdod sevi mums par barību; un tādēļ, ka Jēzus ir nācis pie mums, viss ir izmainījies, un mēs saņemam spēkus – Svētā Gara palīdzību – kas piepilda mūsu dvēseli, vada mūsu rīcību un mūsu veidu, kā domāt un just. Kristus Sirds kristietim ir miera avots.

Sevis pilnīgā atdošana, ko no mums pieprasa Kungs, nebalstās tikai uz mūsu vēlmēm vai uz mūsu pašu spēkiem, tik bieži nepietiekamiem, bezspēcīgiem. Tas vispirms balstās uz žēlastībām, ko mums ieguvusi Kristus, Cilvēktapušā Dieva, Sirds. Lūk, kādēļ, nezaudējot drosmi un nepagurstot, mēs varam un mums vajag iet neatlaidīgi uz priekšu šajā iekšējā, Debesu Tēva bērniem raksturīgajā dzīvē. Man patīk parādīt, kā kristietis savā ikdienas un parastajā eksistencē, visvienkāršākajos sīkumos, dienas normālajos apstākļos liek lietā ticību, cerību un mīlestību, kur atrodama dievišķās palīdzības atbalstītas dvēseles uzvedības būtība, un kā, iedzīvinot šos teologālos tikumus, viņš rod prieku, spēku un iekšēju mieru.

Lūk, kādi ir Kristus miera augļi - miera, ko mums atnesa Viņa Svētā Sirds. Jo, atkārtosim to vēlreiz, Jēzus mīlestība pret cilvēkiem ir dievišķā noslēpuma – Dēla mīlestības pret Tēvu un Svēto Garu – neizdibināms aspekts. Svētais Gars, šī mīlestības saikne starp Tēvu un Dēlu, Vārdā atrod cilvēka Sirdi.

Nav iespējams runāt par šīm mūsu ticības pamatrealitātēm, neizjūtot mūsu prāta ierobežojumus un neapzinoties Atklāsmes diženumu. Bet, ja mēs pilnībā nespējam izprast šīs patiesības, pat ja to priekšā mūsu prāts paliek kā mēms, mēs tām pazemīgi un cieši ticam; mēs labi zinām, balstoties Kristus liecībā, ka tās pastāv. Ka mīlestība no Trīsvienības iekšienes caur Jēzus Sirds Mīlestību izlejas uz visiem cilvēkiem.