Numuru saraksts

Noslēdzas liturģiskais gads. Altāra svētajā Upurī mēs atjaunojam upurēšanu Tēvam. Upuris, kā mēs pēc īsa brīža lasīsim prefācijā (…regnum sanctitatis et gratiae, regnum iustitiae, amoris et pacis (Mises prefācija)), ir Kristus, svētuma un žēlastības Karalis, taisnības, mīlestības un miera Karalis. Apcerot mūsu Kunga svēto Cilvēciskumu, jūs visi dvēselē izjūtat milzīgu prieku: Karalis ar sirdi veidotu no tādas miesas kā mūsējā; Viņš, kas ir visuma un ikvienas radības autors un kas neuzspiež savu varu, bet kā ubags mums lūdz nedaudz mīlestības, klusumā parādot savu roku brūces.

Kādēļ tik daudz cilvēku to ignorē? Kāpēc vēl dzirdam šo nežēlīgo protestu: nolumus hunc regnare super nos (Lk 19,14), mēs negribam, ka Viņš valdītu pār mums? Zemes virsū dzīvo miljoniem cilvēku, kas šādi pretojas Jēzum Kristum vai drīzāk – Viņa ēnai, jo viņi nepazīst Kristu, tie nav redzējuši Viņa Vaiga skaistumu un neko nezina par Viņa brīnišķīgo mācību.

Šī skumjā aina manī izraisa vēlmi atlīdzināt Kungam. Ieklausoties šajos pastāvīgos kliedzienos, ko raksturo drīzāk šausmīgi darbi nevis vārdi, es nevaru nekliegt ļoti skaļi: opportet illum regnare (1 Kor 15,25), Viņam jāvalda.

Pretestība Jēzum Kristum

Daudz cilvēku nevar panest, ka Kristus valda; tie Viņam pretojas visdažādākos veidos: gan pasaules un cilvēku attiecību vispārīgajos projektos, gan cilvēku ieradumos, gan zinātnē un mākslā, un pat Baznīcas dzīvē! Es nerunāju, raksta sv. Augustīns, par izvirtuļiem, kas zaimo Kristu vārdos, jo tikai nedaudz cilvēku zaimo ar muti, bet daudzi zaimo ar savu uzvedību (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 27, 11 (PL 35, 1621)).

Pats izteikums Kristus Karalis dažus traucē tā virspusīgās izpratnes dēļ, it kā Kristus valdīšanu varētu sajaukt ar politiskajiem lozungiem vai tādēļ ka, atzīstot Kunga karaļvaru, viņi būtu spiesti atzīt kādu likumu. Tie nepanes likumu, pat ne maigo mīlestības priekšrakstu. Patiešām, viņi nevēlas tuvoties Dieva mīlestībai un viņu ambīcijas aprobežojas ar personiskā egoisma apmierināšanu.

Kungs mani jau sen mudinājis atkārtot šo kluso saucienu: serviam! es kalpošu! Lai Viņš mūsos palielina vēlmi sevi dāvāt, ar uzticību atbildēt uz Viņa dievišķo aicinājumu - uz ielas, dabiskā veidā, bez izrādīšanās, bez trokšņa. No sirds Viņam izteiksim pateicību. Izteiksim Viņam mūsu kalpu lūgšanu, …bērnu lūgšanu! Mūsu mēle un mūsu mutes aukslējas tad piepildīsies ar pienu un medu. Tad mums būs īsta laime runāt par Dieva valstību – par valstību, kurā valda tā brīvība, ko Viņš mums ieguvis (sal. Gal 4,31).

Kristus, pasaules Kungs

Nedaudz padomāsim par to, ka Kristus, šis mīļais Bērns, ko mēs redzējām piedzimstam Betlēmē, ir pasaules Kungs, jo visas būtnes gan debesīs, gan virs zemes ir Viņa radītas; Viņš samierināja visas lietas ar Tēvu, atjaunojot mieru starp debesīm un zemi, ar savām asinīm, ko izlēja pie Krusta (sal. Kol 1,11-16). Šodien Kristus valda pie Tēva labās rokas. Dziļi pārsteigtajiem mācekļiem, kas uzlūkoja mākoņus pēc Kunga Debeskāpšanas, divi eņģeļi baltās drānās apliecināja: Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, tāpat atnāks, kā jūs redzējāt Viņu debesīs aizejam (Apd 1,11).

Karaļi valda, pateicoties Viņam (sal. Sak 8,15). Taču karaļi un cilvēku vara paiet, bet Kristus valstība pastāvēs mūžīgi (Izc 15,18), jo Viņa Valstība ir mūžīga valstība un Viņa valdīšana paliek no paaudzes uz paaudzi (Dan 3,100).

Kristus valstība nav kāds izteiksmes veids vai kādas retorikas līdzība. Kristus dzīvo, pat kā cilvēks, ar to pašu miesu, ko Viņš pieņēma iemiesojoties, kas augšāmcēlās pēc Krusta nāves un kas eksistē vienotībā ar viņa cilvēcisko dvēseli un ir pagodināta Vārda personā. Kristus, patiess Dievs un patiess Cilvēks, dzīvo un valda. Viņš ir pasaules Kungs. Vienīgi Viņš uztur pie dzīvības visu, kas dzīvo.

Bet kādēļ tad tagad Viņš neparādās visā savā godībā? Tādēļ, ka Viņa Valstība nav no šīs pasaules (Jņ 18,36), pat ja tā ir klātesoša pasaulē. Jēzus atbildēja Pilātam: esmu Ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, lai liecinātu par patiesību. Ikviens, kas no patiesības ir, klausa manu balsi (Jņ 18,37). Tie, kas no Mesijas sagaidīja laicīgu, redzamu varu, kļūdījās: Jo ne ēšana un dzeršana ir Dieva valstība, bet taisnība un miers, un prieks Svētajā Garā (Rom 14,17).

Patiesība un taisnība, miers un prieks Svētajā Garā – lūk, Kristus valstība, Dieva darbība, kas glābj cilvēkus un kas sasniegs savu pilnību, kad cilvēku vēsture noslēgsies un kad Kungs, kas sēž debesu augstumos, nāks galīgā veidā tiesāt cilvēkus.

Kad Kristus uzsāk savu sludināšanu zemes virsū, Viņš nepiedāvā politisku programmu, bet saka: Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība tuvu (Mt 3,2; 4,17). Viņš liek šo labo vēsti (sal. Lk 10,9). sludināt saviem mācekļiem un viņiem māca prasīt lūgšanā, lai atnāk Valstība (sal. Mt 6,10). Lūk, Dieva valstība un tās taisnība: svētā dzīve, kas mums jāmeklē vispirmām kārtām (sal. Mt 6,33). – vienīgā lieta, kas īsti nepieciešama (sal. Lk 10,42).

Pestīšana, ko sludina mūsu Kungs Jēzus Kristus, ir aicinājums, kas izteikts visiem. Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās (Mt 22,2-3). Un Kungs mums atklāj, ka debesu valstība ir mūsu vidū (Lk 17,21).

Neviens netiek izslēgts no pestīšanas, ja viņš pazemīgi pakļaujas Kristus mīlestības pilnajām prasībām, proti, piedzimt no jauna (sal. Jņ 3,5), kļūt līdzīgiem vismazākajiem gara vienkāršībā (sal. Mk 10,15; Mt 18,3; 5,3), attālināt no savas sirds to, kas attālina no Dieva (Patiesi es jums saku: bagātam grūti ieiet debesvalstībā (Mt 19,23)). Jēzus negrib tikai vārdus (sal. Mt 7,21), Viņš grib arī darbus un īstu piepūli, jo vienīgi tie, kas cīnās, nopelnīs mūžīgo mantojumu (Debesvalstību iegūst ar varu: un tie, kas cīnās, to iegūst (Mt 11,12)).

Valstības pilnība, galīgais spriedums, kura iznākums ir pestīšana vai pazušana, nepieder šai pasaulei. Šodien Valstība ir pielīdzināma sējai (sal. Mt 13,24), sinepju grauda izaugsmei (sal. Mt 13,31-32). Beigās, notiks kā ar tīklu, ko izvelk krastā: no tā izvilks – lai katram sagādātu citu likteni – tos, kas īstenojuši taisnību, un tos, kas īstenojuši ļaunumu (sal. Mt 13,47-48). Bet, kamēr dzīvojam šeit zemes virsū, Valstība ir līdzīga raugam, ko paņēma kāda sieviete un iemaisīja trijos miltu mēros, kamēr visa mīkla sarūga (sal. Mt 13,33).

Kas saprot, kāda ir šī Valstība, ko Kristus piedāvā, apzinās, ka ir vērts pielikt visas pūles, lai to iekarotu: tā ir šī pērle, ko tirgotājs iegūst, pārdodot visu to, kas tam pieder ; tā ir dārgumu krātuve, kas atrasta kādā tīrumā (sal. Mt 13,44-46). Ir grūti iekarot debesu valstību un neviens nav nodrošināts to paveikt (sal. Mt 21,43; 8,12): vienīgi cilvēka, kas gandara, pazemīgie saucieni spēj atvērt tās vārtus ar abām vērtnēm. Viens no ļaundariem, kas kopā ar Jēzu bija pienaglots pie krusta, Viņam lūdz: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā. Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē (Lk 23,42-43).

Valstība dvēselē

Cik tu esi liels, ak, mūsu Kungs un mūsu Dievs! Tu piešķir mūsu dzīvei pārdabisko jēgu un dievišķo iedarbīgumu. Pateicoties Tev, mīlestība uz tavu Dēlu mums liek atkārtot ar visu mūsu būtnes spēku, ar mūsu dvēseli un mūsu miesu: opportet illum regnare! – pat ja vienlaicīgi atskan mūsu vājības dzejoļi, jo, kā Tu zini, mēs esam radības (un vēl kādas radības!), kurām ne tikai kājas (Dan 2,33), bet arī sirds un galva ir no māla. Dievišķā veidā mēs jūsmosim vienīgi par Tevi.

Kristum vispirms jāvalda mūsu dvēselē. Bet ko mēs varētu Viņam atbildēt, ja Viņš mums jautātu: un tu, kā tu man ļauj valdīt tevī? Es Viņam atbildētu, ka, lai Viņš valdītu manī, man vajadzīga Viņa žēlastība lielā daudzumā. Tas ir vienīgais līdzeklis, lai viss - mazākais sirds puksts, mazākā dvesma, niecīgākais skatiens, nesvarīgākais vārds, visvienkāršākā sajūta, tiktu pārveidots par kādu hozanna manam Kristum Karalim.

Ja mēs gribam, lai Kristus valda, mums jārīkojas atbilstoši un jāsāk Viņam dāvāt savu sirdi. Ja mēs tā nerīkojamies, runāšana par Kristus karaļvaru būtu tikai tukšs, nekristīgs troksnis, tikai neesošas ticības ārējā izpausme, tikai Dieva vārda melīga izmantošana cilvēciskām darbībām.

Ja nosacījums tam, lai Jēzus valda tavā dvēselē un manējā, būtu tas, ka Viņam jāatrod mūsos pilnīgu mājvietu, mums būtu iemesls krist bezcerībā. Bet nebīsties, Sionas meita, lūk, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams ēzelienes kumeļā (Jņ 12,15). Redziet, ar kādu nabaga dzīvnieku troņa vietā Jēzus samierinājās. Es nezinu, kā ir ar jums, bet mani personiski nepazemo tas, ka es sevi atzīstu esam ēzelis Kunga acīs: es biju kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienmēr, Tu mani turi pie manas labās rokas (Ps 72,23-24), tu mani vadi aiz apaušiem.

Tagad, kad paliek jau tik maz ēzeļu, apceriet, kādas ir ēzeļa raksturīgās īpašības - ne tās, kas piemīt vecam, ietiepīgam ēzelim, kas neaizmirst pārestības un atriebjas ar kādu negaidītu spērienu, bet gan tās, kas piemīt jaunam ēzelim, kam ausis paceltas kā antenas, kas taupa barību, neatlaidīgi strādā un rikšo naski un naigi. Protams, ir simtiem skaistāku, veiklāku un nežēlīgāku dzīvnieku, bet Kristus to izvēlējās, lai sevi stādītu priekšā kā karali tautai, kas Viņu skaļi sveica, jo Jēzus nezina, ko darīt ar aprēķina pilno viltību, ledaino siržu nežēlību, skaistumu, kas mirdz, bet ir tikai šķietams. Mūsu Kungs mīl jaunas sirds prieku, vienkāršu gaitu, noteiktu balsi, skaidru skatienu, ausi, kas uzmanīgi ieklausās Viņa sirsnīgajos vārdos. Tā Viņš valda dvēselēs.