Numuru saraksts

Tas, kuru aicināja pieņemt personiskas saistības, reaģēja šādi: „Tādā gadījumā es varētu rīkoties tā… Man būtu jādara tā…“

– Un viņam tika sniegta atbilde: „Mēs šeit netirgojamies ar Kungu. Dieva likumi, Kunga aicinājums tiek pieņemts vai noraidīts tāds, kāds tas ir. Ir ļoti svarīgi pieņemt lēmumu – iet uz priekšu bez jebkādiem iebildumiem un ar lielu apņēmību vai doties prom. „Qui non est mecum…“ Kas nav ar Mani, ir pret Mani.“

No dāsnuma trūkuma līdz remdenībai ir tikai viens solis.

Tavs paziņa, kas bija ļoti gudrs, krietna viduvējība, labs cilvēks, mēdza teikt: „Ir jāpilda [Dieva] likums, taču ar mēru, nepārspīlējot, tik maz, cik vien iespējams.“

Un piebilda: „Grēkot? Nē. Taču dāvāt sevi – arī ne.“ Šie nožēlojamie aprēķinātāji, kas nav spējīgi upurēties cēla ideāla dēļ, tiešām skumdina.

Mieru! Uzdrīkstēšanos! Ar šiem tikumiem satriec piekto kolonnu, kas sastāv no remdenajiem, bailīgajiem un nodevējiem.

Tu rotaļājies ar kārdinājumiem, grūd sevi briesmās, spēlējies ar acīm un ar iztēli, runā… muļķības. – Un pēc tam brīnies, ka tev uzbrūk šaubas, sirdsapziņas pārmetumi, apjukums, skumjas un grūtsirdība. Tev man jāpiekrīt, ka nemaz neesi konsekvents.

Kā gan tu domā izkļūt no šī remdenības un no-žēlojama paguruma stāvokļa, ja neizmanto vajadzīgos līdzekļus! Tu ļoti maz cīnies un, kad pieliec pūles, tad dari to it kā aiz dusmām un pret savu gribu, gandrīz it kā vēlēdamies, lai tavi vājie centieni paliktu neauglīgi. Tādējādi tu varētu pats sevi attaisnot, lai pats no sevis neprasītu vairāk un lai no tevis vairāk neprasītu citi.

Tu pildi pats savu gribu, nevis Dieva. Kamēr tu pa īstam nemainīsies, tikmēr nebūsi laimīgs, nedz arī sasniegsi mieru, kā tev tagad trūkst.

Pazemojies Dieva priekšā un centies mīlēt patiesi!

Lai nu tā būtu: tu uzvedies cienījami… Tomēr ļauj man ar tevi runāt vaļsirdīgi! Ejot šādā noguruma māktā solī – atzīsti to –, tu ne tikai it nemaz neesi laimīgs, bet arī paliec ļoti tālu no svētuma. Tāpēc es tev jautāju – vai tiešām tu uzvedies cienījami? Vai tev gadījumā nav nepareizs priekšstats par to, kas ir cieņa?

Šādi muļķojoties, ar tādu iekšēju un ārēju frivolitāti, ar tādu vilcināšanos kārdinājumā, ar tādu gribēšanu, īsti negribot, ir neiespējami gūt izaugsmi iekšējā dzīvē.

Ar lielīgu un nedrošu izskatu tu man sacīji – vieni kāpj augšup, citi lejup, bet vēl citi, tādi kā es, guļam uz ceļa! Tava nolaidība mani apbēdināja, un es piebildu, ka tie, kas kāpj augšup, un parasti vēl spēcīgāk tie, kas kāpj lejup, sliņķus velk tauvā! Padomā, kādu apgrūtinošu neceļu esi izmeklējis! Jau svētais Hiponas bīskaps norādīja, ka nedoties uz priekšu nozīmē doties atpakaļ.

Tu vilcinies runāt par Dievu, kristīgu dzīvi, aicinājumu… jo nevēlies sagādāt ciešanas? … Tu aizmirsti, ka tas neesi tu, kas aicina, bet gan Viņš, ego scio quos elegerim, Es labi zinu, kurus esmu izvēlējies. Turklāt man ļoti nepatiktu, ja aiz šīs neīstās cieņas slēptos ērtība vai remdenība. Vai tad vēl joprojām tu dod priekšroku draudzībai ar cilvēku, nevis draudzībai ar Dievu?

Tu negribi ne vienu – labo, ne otru – ļauno… Un tā, klibojot ar abām kājām, tu izvēlējies nepareizu ceļu, turklāt tavu dzīvi piepilda tukšums.

„In medio virtus…“ „Vidū ir tikums,“ apgalvo gudrs sakāmvārds, lai mūs novērstu no galējībām. – Taču nekļūdies, pārvēršot šo padomu par eifēmismu, kas piesegtu tavas ērtības,

izveicību, remdenību, bezkaunību, ideālu trūkumu un prastumu. Apdomā šos Svēto Rakstu vārdus: „Kaut tu būtu auksts vai karsts! Taču, tā kā tu esi remdens, nevis auksts vai karsts, es tevi izspļaušu no savas mutes.“