Numuru saraksts

No pašas pirmās stundas

„Debesvalstība pielīdzināma nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja derēt strādniekus savam vīna dārzam.“ (Mt 20, 1) Jūs jau zināt, kā šis stāsts turpinās. Viņš vairākas reizes atgriežas tirgus laukumā, lai nolīgtu strādniekus. Daži tiek nolīgti rīta agrumā, bet citi jau gandrīz līdz ar tumsas iestāšanos. Visi saņem denāriju — sudraba monētu — „algu, ko es jums apsolīju, citiem vārdiem sakot, manu attēlu un līdzību, jo Valdnieka attēls ir iegravēts uz katras sudraba monētas.“ (Sv. Hieronīms, Commentariorum in Matthaeum libri, 3, 20 (PL 26, 147) Tāda ir Dieva žēlsirdība. Viņš ikvienu aicina saskaņā ar katra personiskajiem apstākļiem, jo Viņš vēlas „lai visi cilvēki tiktu izpestīti.“ (sal. 1 Tim 2, 4) Bet mēs esam piedzimuši kā kristieši, esam audzināti ticībā un saņēmuši skaidru aicinājumu no mūsu Kunga. Tāda ir patiesība. Tāpēc, kad Viņš jūs aicina, pat ja tā būtu pēdējā stunda, vai varat palikt turpat laukumā, sildoties saulīte, kā to darīja daudzi no strādniekiem līdzībā, jo viņiem taču bija tik daudz laika?

Lai mūsu laiks — pat ne sekunde, nepārspīlējot — nepaiet tukšā, velti izniekota. Ir jāstrādā. Pasaule ir liela un tajā ir miljoniem dvēseļu, kuras vēl nav dzirdējušas Kristus mācību visā tās pilnībā. Es vēršos pie ikviena no jums. Ja tev ir daudz brīva laika, vēlreiz nedaudz padomā par to. Ļoti iespējams, ka tu esi kļuvis remdens, ka, pārdabiski izsakoties, esi kļuvis kā paralizēts. Tu nevirzies uz priekšu, esi apstājies. Tu nenes augļus, jo nedari visu, kas tavos spēkos, to cilvēku labā, kas ir tev līdzās, un tur, kur tu uzturies ikdienas — tavā darbā un ģimenē.

Atpūties un smel spēkus savas dievišķās filiācijas apziņā. Dievs ir maiguma un bezgalīgas mīlestības pilns Tēvs. Sauc Viņu šai vārdā daudzreiz dienā, un, esot ar viņu vienatnē — savā sirdī, saki Viņam, ka Viņu mīli, ka Viņu pielūdz, ka esi lepns un jūties stiprs, zinot, ka esi Viņa bērns. Tas veido iekšējās dzīves programmu, kuras mērķis ir dievbijības pilnas attiecības ar Dievu; tie ir dievbijīgi ieradumi, ko tu patiešām pildi (es uzstāju, ka svarīgi ir nevis, lai to būtu daudz, bet gan, lai tie tiktu pastāvīgi praktizēti), kas tev ļaus justies un izturēties kā labam bērnam.

Man tevi jābrīdina arī no kādām briesmām. Proti, no pieraduma un rutīnas, kas ir īstens dievbijības kaps. Nereti tā slēpjas aiz šķietami cildenas vēlēšanās paveikt ko patiesi nozīmīgu, savus ikdienas pienākumus tikmēr veikli atstājot novārtā. Ja manīsi sevī mostamies šādas tieksmes, godīgi nostājies Dieva priekšā un padomā, vai iemesls tam, ka esi noguris, nepārtraukti cīnoties par vienu un to pašu, patiesībā nav tas, ka šajā cīņā nemeklēji Dievu; palūkojies, vai dāsnuma un upurgatavības trūkuma dēļ nav mazinājusies tava uzticība un neatlaidība darbā. Ja tā, tad nav brīnums, ka garīgās dzīves pienākumi, nelielās mortifikācijas un apustuliskais darbs, kas nedod tūlītējus augļus, tev šķiet pilnīgi veltīgi. Kad tā notiek, mēs jūtamies iztukšoti un, lai tikai apklusinātu mūsu Debesu Tēva balsi, kurš prasa no mums pilnīgu uzticību, mēs iespējams sākam sapņot par jauniem dzīves plāniem. Tā, savā dvēselē nododamies šiem sapņiem (vai drīzāk — murgiem) par lieliem garīgiem varoņdarbiem, mēs nomaldāmies no ceļa, kas mūs bez līkumiem ved taisni uz svētumu; mēs aizmirstam vislielāko patiesību (un tā jau ir skaidra zīme, ka esam zaudējuši pārdabisko skatījumu uz dzīvi), proti, ka esam mazi bērni un ka mūsu Tēvs darīs mūsos brīnumus, ja vien pazemīgi atsāksim visu atkal no jauna.

Pie Siloe dīķa

Man gribētos, lai tas ir pats Jēzus, kurš mums stāsta par ticību un māca mums ticēt. Tāpēc atvērsim Jauno Derību un izdzīvosim kopā ar Viņu dažas Viņa dzīves ainas. Kungs neuzskatīja par apgrūtinājumu mācīt savus sekotājus, turklāt darīt to pamazām, nesteidzoties, lai tādējādi viņi droši un ar pilnīgu uzticēšanos nodotos Tēva gribas pildīšanai. Kungs viņus māca ar vārdiem un darbiem.

Atveriet svētā Jāņa Evaņģēlija devīto nodaļu. „Un Jēzus, garām iedams, ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Un mācekļi jautāja Viņam: Rabbi, kas ir grēkojis: viņš pats vai viņa vecāki, ka tas neredzīgs piedzimis?“ (Jņ 9, 1-2) Šie vīri, lai arī dzīvo tik tuvu Kristum, ir aizdomu pilni un domā ļaunu par šo nabaga neredzīgo. Nebrīnieties, ja, kalpojot Baznīcā, jums kādreiz nāksies sastapties ar Kunga mācekļiem, kas tieši tāpat izturēsies pret jums vai pret kādu citu no saviem brāļiem. Lai tas jūs neuztrauc; vēl vairāk, nepievērsiet viņiem nekādu uzmanību, tāpat kā to darīja arī šis aklais. Tā vietā pilnībā ielieciet sevi Kristus rokās, kurš neuzbrūk, bet piedod; kurš netiesā, bet attaisno un atlaiž grēkus. Jēzus nenoraugās uz slimnieku no malas, bezkaislīgi, bet gan ar dievišķu dedzību steidzas pats uzlikt zāles slimajai vietai.

Viņš piegāja pie vīģes koka. Tāpat Viņš tuvojas tev un man. Jēzu moka izsalkums un slāpes pēc dvēselēm. No krusta Viņš sauc: sitio! (Jņ 19, 28) — slāpstu! Kristus slāpst pēc mums, pēc mūsu mīlestības, mūsu dvēseles un visām tām dvēselēm, kuras pa Krusta ceļu, kas ir arī nemirstības un Debesu godības ceļš, mums jāved pie Viņa.

Viņš piegāja pie vīģes koka, bet nekā tajā neatrada, kā tikai lapas. (sal. Mt 21, 19) Nožēlojami. Vai tā nenotiek arī ar mums? Vai mums trūkst ticības un dzīvas pazemības? Vai mūsu dzīvē nav vietas upuriem un tuvākmīlestības darbiem, bet tikai kristīgai fasādei, aiz kuras slēpjas tukšums?Ja tā — tas ir briesmīgi, jo tālāk Jēzus saka: „Lai tu nenestu augļus ne mūžam vairs! Un vīģes koks tūdaļ nokalta.“ (Mt 21, 19) Šī Evaņģēlija vieta mūsos raisa žēlumu, bet vienlaicīgi arī mudina iedegt sevī ticību un dzīvot ar to saskaņā, lai Kristus, nākot pie mums, vienmēr atrastu augļus.

Nemaldināsim sevi. Mūsu Kungs nekādā veidā nav atkarīgs no mūsu cilvēciskajiem projektiem; mūsu vispārdrošākie plāni Viņam ir kā bērnu spēles. Tas, ko Viņš vēlas, ir dvēseles un mīlestība. Dievs vēlas, lai itin visi cilvēki nāktu pie Viņa un mūžīgi priecātos Viņa Valstībā. Šeit uz zemes mums ir jāstrādā — jāstrādā daudz un jādara tas labi, jo mūsu ikdienišķie pienākumi ir mūsu svēttapšanas līdzeklis. Taču nekad neaizmirsīsim, ka mums ir jāstrādā Dieva dēļ. Ja mēs to darītu sevis un sava lepnuma dēļ, viss, ko mēs panāktu, būtu vien liela, zaļa lapotne, taču nekas vairāk — ne Dievs, nedz arī cilvēki tajā neatrastu nevienu pašu augli, ar ko remdēt izsalkumu.

Šīszemes cerības un kristiešu cerība

Kā pagalam nodrāzts un banāls pantiņš, kas tiek monotoni atkārtots, bieži izskan teiciens — „cerība mirst pēdējā“. It kā cerība mums dotu ieganstu turpināt peldēt pa dzīvi, tā teikt, viegli — bez liekiem sarežģījumiem vai neērtiem jautājumiem, kas urda sirdsapziņu, vai arī, it kā tā būtu sava veida pilnvara, kas mums dotu tiesības vienmēr atlikt uz rītdienu nepieciešamību mainīt savu uzvedību un cīnīties, lai sasniegtu cildenus mērķus, no kuriem visaugstākais ir — būt vienotiem ar Dievu.

Es teiktu, ka šāda izpratne drīzāk ved pie tā, ka cerība tiek jaukta ar ērtības mīlestību, kas sevī slēpj nevēlēšanos sasniegt patiesu labumu — ne garīgu, ne arī godīgi nopelnītu materiālu labumu. Ir cilvēki, kuru augstākais mērķis ir izvairīties no jebkā, kas varētu satricināt šķietamo mieru, ko tiem sniedz viņu viduvējā dzīve. Ja dvēsele ir kā sevī ierāvusies, bikla un slinka, cilvēks padodas šķietami nevainīgām, sīkām savtīguma izpausmēm un apmierinās ar to, ka viņa dzīves dienas, pat veseli gadi aizrit sine spe nec metu — ne uz ko necerot un ne par ko neraizējoties. Šie cilvēki atsakās no jebkuriem sapņiem un centieniem, kuru īstenošana prasa piepūli, cenšoties izvairīties no nedrošības un nemiera, kas neizbēgami pavada jebkuru cīņu. Vienīgais, kas viņiem rūp, ir izbēgt asaras un nepatīkamos brīžus, kas jāpiedzīvo, kad tiek aizskarta mūsu patmīla. Un tomēr — cik gan tālu no mērķa sasniegšanas ir cilvēks, kurš, bailēs no grūtībām, ko varētu prasīt cīņa mērķa sasniegšanai, nokāvis sevī pašu vēlēšanos to sasniegt!

Nereti nākas sastapties arī ar tādu cilvēku virspusējo attieksmi, kuri, par spīti savai it kā inteliģenta un augstas kultūras cilvēka fasādei, uzskata cerību vien par banālu vārsmu objektu. Viņi nav spējīgi ieskatīties paši sevī un beidzot izšķirties, lai cīnītos par labo; cerība viņiem nozīmē vien ilūziju, utopisku sapņojumu, vienkāršu mierinājumu dzīves grūtību un raižu priekšā. Cerība, kas viņu gadījumā ir pilnīgi velta un tukša, viņiem kļūst par lētu iegribu, kas nekur neved.

Lai arī kur mēs atrastos, Kungs skubina mūs būt nomodā. Uzklausot šo Dieva aicinājumu, audzēsim sevī cerības pilnu vēlēšanos tiekties pēc svētuma un darīsim to ar darbiem. „Dod man savu sirdi, mans dēls“ (Sak 23, 26), mēs it kā dzirdam Kungu mums sakām. Beidz būvēt gaisa pilis un beidzot atver savu dvēseli Dievam; tikai Viņā tu atradīsi patiesu pamatu savai cerībai un pamudinājumu darīt citiem labu. Ja cilvēks necīnās pats ar sevi un necenšas izdzīt no savas dvēseles cietokšņa visus līdz pat pēdējam ienaidniekam — lepnumu, skaudību, miesas un acu kārību, savu iluzoro pašpietiekamību un mežonīgās alkas pēc visatļautības, ja viņā nav iekšējās cīņas, pat viscildenākie ideāli novīst kā zāles zieds. „Jo saule uzlēca savā karstumā un izkaltēja zāli, un tās zieds nokrita, un tās vaiga skaistums gāja bojā.“ (Jk 1, 10—11) Un pēc tam pat pie vismazākās vēja pūsmas kā ļauna nezāle, kas ātri izplatās, izsējas un asnus sāk dzīt bezcerība un skumjas.

Jēzus nevar samierināties ar to, ka sekojam Viņam it kā minstinoties. Viņš prasa (un Viņam uz to ir tiesības!), lai ejam kristīgo ceļu droši un esam nepiekāpīgi grūtību priekšā. Viņš uzstāj, lai soļi, ko speram, ir stingri un konkrēti, jo pārlieku vispārīgi nodomi laboties parasti ir visai neauglīgi. Šīs izplūdušās, nekonkrētās apņemšanās ir vien tukšas ilūzijas, ar kurām mēs cenšamies apklusināt dievišķo balsi, kas skan mūsu sirdī; tās ir kā maldugunis, kas nedz dedzina, nedz dod siltumu un izdziest tikpat pēkšņi kā uzliesmojušas.

Es pārliecināšos par tavu labo nodomu patiesumu tad, kad redzēšu, ka virzies uz to īstenošanu mērķtiecīgi un ar neatlaidību. Dari labu, izvērtē, kā tu veic savas ikdienas nodarbes, esi taisnīgs (jo īpaši mājās un darbā), kaut arī tas no tevis prasītu daudz spēka; dari laimīgus savus līdzcilvēkus, ar prieku kalpojot kolēģiem, cenšoties pabeigt ikvienu darbu cik labi vien vari, ar sapratni un smaidu, ar savu kristīgo skatījumu uz dzīvi. Itin visu dari Dieva dēļ, domājot par Viņa godību. Dzīvo ar augšupvērstu skatienu, ilgojoties pēc mūsu mūžīgās Debesu tēvzemes, jo tā ir vienīgais īstais mērķis, pēc kā patiesi vērts tiekties.