Šīszemes cerības un kristiešu cerība

Kā pagalam nodrāzts un banāls pantiņš, kas tiek monotoni atkārtots, bieži izskan teiciens — „cerība mirst pēdējā“. It kā cerība mums dotu ieganstu turpināt peldēt pa dzīvi, tā teikt, viegli — bez liekiem sarežģījumiem vai neērtiem jautājumiem, kas urda sirdsapziņu, vai arī, it kā tā būtu sava veida pilnvara, kas mums dotu tiesības vienmēr atlikt uz rītdienu nepieciešamību mainīt savu uzvedību un cīnīties, lai sasniegtu cildenus mērķus, no kuriem visaugstākais ir — būt vienotiem ar Dievu.

Es teiktu, ka šāda izpratne drīzāk ved pie tā, ka cerība tiek jaukta ar ērtības mīlestību, kas sevī slēpj nevēlēšanos sasniegt patiesu labumu — ne garīgu, ne arī godīgi nopelnītu materiālu labumu. Ir cilvēki, kuru augstākais mērķis ir izvairīties no jebkā, kas varētu satricināt šķietamo mieru, ko tiem sniedz viņu viduvējā dzīve. Ja dvēsele ir kā sevī ierāvusies, bikla un slinka, cilvēks padodas šķietami nevainīgām, sīkām savtīguma izpausmēm un apmierinās ar to, ka viņa dzīves dienas, pat veseli gadi aizrit sine spe nec metu — ne uz ko necerot un ne par ko neraizējoties. Šie cilvēki atsakās no jebkuriem sapņiem un centieniem, kuru īstenošana prasa piepūli, cenšoties izvairīties no nedrošības un nemiera, kas neizbēgami pavada jebkuru cīņu. Vienīgais, kas viņiem rūp, ir izbēgt asaras un nepatīkamos brīžus, kas jāpiedzīvo, kad tiek aizskarta mūsu patmīla. Un tomēr — cik gan tālu no mērķa sasniegšanas ir cilvēks, kurš, bailēs no grūtībām, ko varētu prasīt cīņa mērķa sasniegšanai, nokāvis sevī pašu vēlēšanos to sasniegt!

Nereti nākas sastapties arī ar tādu cilvēku virspusējo attieksmi, kuri, par spīti savai it kā inteliģenta un augstas kultūras cilvēka fasādei, uzskata cerību vien par banālu vārsmu objektu. Viņi nav spējīgi ieskatīties paši sevī un beidzot izšķirties, lai cīnītos par labo; cerība viņiem nozīmē vien ilūziju, utopisku sapņojumu, vienkāršu mierinājumu dzīves grūtību un raižu priekšā. Cerība, kas viņu gadījumā ir pilnīgi velta un tukša, viņiem kļūst par lētu iegribu, kas nekur neved.