Uz ko lai liekam savu cerību?

Pasaule piedāvā daudz labumu, kas šķiet kārojami mūsu sirdij, kas kliedz pēc laimes un kvēli meklē mīlestību. Turklāt mēs taču gribam visur sēt mieru un prieku, un nevaram apmierināties vien ar savu paša laimi — mēs gribam, lai laimīgi būtu arī mūsu līdzcilvēki. Tādēļ ne viens vien no jums varbūt jautās: „Uz ko tad mums, kristiešiem, likt savu cerību?“

Diemžēl cilvēki, kuru mērķi, kaut cienījami, tomēr pārlieku šauri, un kuru ideāli ir tikai un vienīgi pārejoši un gaistoši, aizmirst, ka kristieša ilgām būtu jābūt virzītām uz daudz augstākām virsotnēm — uz bezgalību. Mēs alkstam pēc paša Dieva Mīlestības, mēs alkstam to baudīt pilnībā un u mūžiem — ar prieku, kas nekad nebeidzas. Galu galā mēs tik daudz reižu esam pārliecinājušies, ka šīs zemes dzīve un viss, kas ar to saistīts, reiz beigsies. Tas notiks tad, kad pienāks pasaules gals, un vēl pirms tam — katram no mums atsevišķi — mūsu nāves dienā, jo nedz slavu, nedz bagātības mēs nevarēsim paņemt sev līdzi. Tāpēc paceļoties uz cerības spārniem, kas nes mūsu sirdis pie Dieva, mēs esam iemācījušies lūgt: in te Domine speravi, non confundar in aeternum (Ps 31³⁰, 2) —„Pie Tevis, Kungs, es patveros, neļauj man kaunā palikt mūžīgi!Kungs, es ceru uz Tevi, lai Tu mani vadi tagad un vienmēr mūžīgi mūžos.“