Numuru saraksts

Bail paliek, domājot par ļaunumu, ko varam nodarīt, ja savā ikdienas dzīvē ļausimies bailēm vai kautrībai parādīt, ka esam kristieši.

Šķita, ka viņš ir pieņēmis galīgu un negrozāmu lēmumu… Taču, kad bija jāņem spalva rokās, lai šķirtos no savas līgavas, neizlēmība ņēma virsroku un pietrūka drosmes. Daži runāja, ka tas ir ļoti cilvēcīgi un saprotami. Cik var saprast, saskaņā ar dažu cilvēku viedokli, zemes mīlestība nav starp tām jomām, kas jāatstāj, lai pilnībā sekotu Jēzum, kad Viņš to lūdz.

Kaut mums būtu drosme publiski un nepārtraukti dzīvot saskaņā ar savu svēto ticību.

Katra kristieša pienākums ir nest mieru un laimi dažādajās šīs pasaules vidēs, tas ir stipruma un prieka krusta karš, kas aizkustina pat noskumušas un samaitātas sirdis un paceļ tās līdz Viņam.

Ja tu jau saknē nogriezīsi katru skaudības aizsākumu un no sirds priecāsies par citu panākumiem, tavs prieks nezudīs.

Pienāca kāds draugs, sakot: „Man stāstīja, ka tu esot iemīlējies.“ – Biju ļoti pārsteigts, un vienīgais, kas man ienāca prātā, bija pajautāt, no kā viņš tādu ziņu dzirdējis. Draugs atzinās, ka to izlasījis manās acīs, kuras mirdzot no prieka.

Kāds izskatītos Jēzus priecīgais skatiens! Tāds pats, kāds mirdzēja Viņa Mātes acīs, kad viņa savu prieku nespēja noturēt sevī: – „Magnificat anima mea Dominum!“ – un viņas dvēsele pagodināja Kungu, kopš brīža, kad viņa sāka To nest sevī un sev līdzās. Ak, Māte! Lai mūsu prieks ir tāds kā tavējais – par to, ka mēs esam kopā ar Viņu un Viņš – mūsos.

Neesiet šaurā ceļa dvēseles, neesiet nenobrieduši un tuvredzīgi vīrieši un sievietes, kas nespēj aptvert mūsu, Dieva bērnu, pārdabisko kristīgo apvārsni. Lai jums ir Dievs un drosme!

Uzdrīkstēšanās nav neapdomība, ne arī muļķīga riskēšana, ne arī vienkārša pārdrošība. Uzdrīkstēšanās ir spēks, galvenais tikums, kas nepieciešams dvēseles dzīvei.

Tu pieņēmi lēmumu, balstoties vairāk uz pārdomām nekā uz dedzību un entuziasmu. Lai arī tu būtu to vēlējies, jūtām tevī nebija vietas – tu veltīji sevi Dievam, kad biji pārliecināts, ka Viņš to vēlas. Un, sākot no tā brīža, tu vairs ne reizi neesi „izjutis“ nopietnas šaubas, turpretī esi jutis mierīgu, rāmu prieku, kas reizēm plūst pāri malām. Tā Dievs atmaksā par Mīlestības uzdrīkstēšanos.

Esmu lasījis kādu dažās valstīs izplatītu parunu: „Pasaule pieder Dievam, taču Dievs to izīrē drosminiekiem,“ – un tas mani aicināja uz pārdomām.

– Ko tu gaidi?

Es neesmu tāds apustulis, kādam man būtu jābūt. Esmu… kautrīgais.

– Bet varbūt tu esi tik bailīgs tāpēc, ka tava mīlestība ir niecīga? Labojies!

Problēmas, kas agrāk tevi bloķēja, – tev tās šķita kā nepārvaramas kalnu grēdas – ir pilnīgi zudušas, tās ir dievišķi atrisinājušās tāpat kā toreiz, kad Kungs lika noklust vējam un ūdeņiem.

– Padomā, un tu vēl šaubījies!

„Nepalīdziet tik ļoti Svētajam Garam!“ pa jokam man sacīja kāds draugs, taču viņam bija ļoti bail. Es atbildēju – manuprāt, mēs Viņam „palīdzam“ par maz.

Kad es redzu tik daudz gļēvuma, tik daudz viltus apdomības… gan vīriešos, gan sievietēs, es degu aiz vēlēšanās tiem pajautāt – kā tad ir? Vai ticība un paļāvība der vienīgi tam, lai par tām sludinātu, nevis lai tās īstenotu praksē?

Tev piemīt attieksme, kas pašam šķiet diezgan savāda: no vienas puses, ieskatoties sevī, tev ir dūša papēžos, bet, no otras, – tu jūties drošs un apņēmības pilns, paskatoties augšup.

– Neuztraucies, tā ir zīme, ka tu arvien labāk pa-zīsti sevi un – lūk, kas ir svarīgi! – ka tu arvien labāk pazīsti Viņu!

Vai redzēji? – Kopā ar Viņu tu to spēji paveikt! Par ko tu brīnies?

– Nešaubies, ka tev nav par ko brīnīties. Paļaujoties uz Dievu – patiešām paļaujoties! –, viss ir viegli. Turklāt vienmēr tiek pārsniegtas robežas tam, ko mēs iedomājāmies.

Vai vēlies dzīvot svētā pārdrošībā, lai panāktu, ka Dievs darbojas ar tavu starpniecību? – Vērsies pie Marijas, un viņa tevi vadīs pa pazemības ceļu tā, lai cilvēciskajam prātam neiespējamo lietu priekšā tu spētu atbildēt ar „fiat!“ – ar „lai notiek!“, kas saista zemi un Debesis.

Tavā dzīvē ir divas lietas, kas nesader: galva un jūtas. Ticības izgaismots prāts ne tikai skaidri parāda tev ceļu, bet arī to, kāda ir atšķirība starp varonīgu un muļķīgu veidu, kā pa šo ceļu iet. Vēl vairāk – tā tev tiek atklāts, cik cildeni un skaisti ir uzdevumi, kurus Trīsvienība uztic mūsu rokām. Turpretī jūtas pieķeras visam, ko tu nicini, pat tajā pašā brīdī, kamēr to uzskati par nicināmu. Tā vien šķiet, ka tūkstošiem sīkumu gaida pirmo iespēju, un, tikko kā tava nabaga griba novājinās – fiziska noguruma dēļ vai tādēļ, ka esi zaudējis pārdabisku skatījumu, – šie sīkumi sāk drūzmēties un drudžaini darboties tavā iztēlē, līdz tie izveido kalnu, kas tevi nomāc un liek zaudēt dūšu: darba grūtības, vilcināšanās paklausīt, līdzekļu trūkums, omulīgās dzīves kārdinošās brīnumsvecītes, mazi un lieli riebīgi kārdinājumi, sentimentālisma uzbrukumiņi, nogurums, garīgās viduvējības rūgtā garša… Un reizēm arī bailes. Bailes, jo zini, ka Dievs vēlas, lai tu esi svēts, bet tu tāds neesi. Ļauj man ar tevi runāt, neizmeklējot vārdus. Tev ir par daudz „iemeslu“, lai padotos, un par maz drosmes, lai atbildētu žēlastībai, ko Viņš tev dāvā, jo ir tevi aicinājis būt par otru Kristu, ipse Christus! – par pašu Kristu. Tu aizmirsi par Kunga brīdinājumu apustulim: „Tev pietiek ar manu žēlastību!“ – kas ir apliecinājums: ja vien gribi, tu vari.

Tiem, kas gļēvi bēg no ciešanām, ir ko lūgšanā pārdomāt, redzot, ar kādu entuziasmu citas dvēseles apskauj sāpes. Nav nemaz tik maz tādu vīriešu un sieviešu, kuri prot ciest kristīgi. Sekosim viņu piemēram.

Nelojālie cilvēki vēlas, lai lojālie nerīkotos!

Vai tev būtu jāklusē un jāsaliek rokas klēpī? …

– Nē, ja runa ir par nepamatotu uzbrukumu pamatotam likumam!

Svētā šķīstība – tā ir miesas pazemība. Tu lūdzies: „Kungs, liec manai sirdij septiņas slēdzenes!“ Un es tev devu padomu lūgt ne tikai septiņas slēdzenes sirdij, bet arī astoņdesmit nopietnības gadus tavai jaunībai. Turklāt esi modrs… tāpēc, ka vieglāk ir nodzēst dzirksteli nekā ugunsgrēku; bēdz…, jo šajā jomā

būt „drosmīgam“ ir nekrietns gļēvums; lai tavas acis nešaudās uz visām pusēm…, jo tas nevis liecina par apķērīgu prātu, bet gan ir sātana lamatas. Taču visa cilvēciskā piesardzība, mērdēšanās, astru krekls, šaustīšanās instrumenti un gavēnis – cik maza tam visam nozīme bez Tevis, mans Dievs!

Tavai attieksmei pret nomelnošanu ir jābūt šādai: pirmkārt, piedot, jau pašā pirmajā brīdī un no sirds dziļumiem. – Pēc tam mīlēt: lai tev negadās bilst neviena paša vārda, kurā trūktu tuvākmīlestības; vienmēr atbildi ar mīlestību!

– Taču, ja uzbrūk tavai Mātei Baznīcai, drosmīgi to aizstāvi. Mierīgi, taču ar nepiekāpības pilnu viengabalainību nepieļauj, ka to aptraipa vai liek kavēkļus ceļā, pa kuru jādodas dvēselēm, kas vēlas piedot un atbildēt ar mīlestību, lai arī tās pacieš personiskus apvainojumus.