Numuru saraksts

Tas, kurš uzstājīgi lūdz no mazāka attāluma, panāk vairāk… Tādēļ tuvojies Dievam. Centies kļūt svēts.

Man patīk salīdzināt iekšējo dzīvi ar apģērbu, ar kāzu tērpu, par kuru runā Evaņģēlijs. Audums sastāv no visiem dievbijīgajiem ieradumiem, kas kā šķiedras audumu veido. Un, tāpat kā apģērbu, kas vienā vietā pārplīsis, nomet malā, pat ja viss pārējais tērps ir labā stāvoklī, tāpat, ja tu lūdzies un strādā…, bet negandari (vai arī otrādi), tava iekšējā dzīve, ja tā var sacīt, nav pilnīga.

Kad tu beidzot sapratīsi, ka tavs vienīgais ceļš ir nopietni svētuma meklējumi! Neapvainojies: pieņem lēmumu, ka uztversi Dievu nopietni. Tava vieglprātība, ja tu pret to necīnīsies, var pārvērsties par skumju un zaimojošu parodiju.

Reizēm tu ļauj vaļu savam sliktajam raksturam: jau vairākkārtīgi tas ir sevi parādījis ar nepamatotu skarbumu. Citreiz savukārt tu necenties darīt laipnāku savu sirdi un prātu, lai tie kļūtu par tīkamu mājokli Svētajai Trīsvienībai… Un tā aizvien – tu jau atkal attopies diezgan tālu no Jēzus, kuru pazīsti tik slikti…

– Ja tā turpināsies, tev nekad nebūs iekšējās dzīves.

Iesus Christus, perfectus Deus, perfectus Homo. Jēzus Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks. Ir daudz kristiešu, kas seko Kristum, Viņa dievišķības pārņemti, taču aizmirst par Viņu kā par cilvēku… Un viņi cieš neveiksmi, vingrinoties pārdabiskajos tikumos (par spīti veselam lērumam ārējas dievbijības izpausmju), jo tie nedara neko, lai iegūtu cilvēciskos tikumus.

Personiskais svētums ir atrisinājums visam!

– Tādēļ svētie ir bijuši miera, spēka, prieka un pārliecības pilni…

Līdz šim tu nebiji sapratis vēsti, ko mēs, kristieši, nesam pārējiem cilvēkiem: šo apslēpto brīnumu, kas ir iekšējā dzīve. Gluži jaunu pasauli tu noliec viņu priekšā!

Cik daudz jauna tu esi atklājis! – Tomēr reizēm tu esi naivs un domā, ka jau esi visu redzējis un par visu informēts… Pēc tam tu ar savām rokām pieskaries unikālajai un neizsmeļamajai Kunga dārgumu bagātībai – un Kungs tev vienmēr rādīs „ko jaunu“, ja vien tu atbildēsi ar mīlestību un smalkjūtību. Tad tu saproti, ka esi ceļa sākumā, jo svētums pastāv tajā, ka ir jālīdzinās Dievam, mūsu Dievam, kas ir bezgalīgs un neizsmeļams.

„Dieva lietas“ var saprast vairāk ar mīlestību nekā ar pētīšanu. Tāpēc tev ir jāstrādā, jāmācās, jāpieņem slimība, jāpraktizē mērenība… mīlot!

Jautājumi tavai ikdienas sirdsapziņas izmeklēšanai: vai esmu ļāvis paiet kādai stundai, nesarunājoties ar Dievu, manu Tēvu? … Vai esmu sarunājies ar Viņu dēla mīlestībā? – Jo to taču tu vari!

Nemānīsim sevi… – Dievs nav ēna, tāla būtne, kas mūs rada un pēc tam pamet. Viņš nav saimnieks, kas dodas prom un vairs neatgriežas. Kaut arī to netveram ar saviem jutekļiem, Viņa eksistence ir daudz patiesāka nekā visas realitātes, kam pieskaramies un ko redzam. Dievs ir šeit, ar mums, klātesošs, dzīvs. Viņš mūs redz, dzird, vada un uzlūko katru mūsu vissīkāko rīcību, mūsu slēptākos nodomus. Mēs tam ticam…, taču dzīvojam tā, it kā Dieva nebūtu! Jo neveltām Viņam ne domu, ne vārdu. Jo nepaklausām Viņam un necenšamies valdīt pār savām kaislībām. Jo neizrādām Viņam mīlestību un negandarām…

– Vai mēs turpināsim dzīvot ar mirušu ticību?

Ja tevī būtu Dieva klātbūtne, cik bieži tu izbēgtu no „neizbēgamas“ rīcības.

Laimīgas svētīgās dvēseles, kas, dzirdot runājam Jēzu – un Viņš ar mums runā nemitīgi –, uzreiz Viņu pazīst kā Ceļu, Patiesību un Dzīvību!

– Vari būt drošs, ka, ja mēs neesam līdzdalīgi šajā laimē, tas ir tāpēc, ka mums ir trūcis apņēmības, lai Viņam sekotu.

Vēl reizi tu sajuti Kristu pavisam tuvu. – Un vēl reizi tu saprati, ka tev jādara viss Viņa dēļ.

Tuvojies Kungam vēl vairāk… Vairāk! – Kamēr Viņš kļūs par tavu Draugu, tavu uzticības Personu, tavu Vadītāju.

Ar katru dienu tu jūties esam aizvien dziļāk Dievā, tā tu man saki. – Tādā gadījumā tu ar katru dienu būsi arī tuvāk saviem brāļiem.

Ja līdz šim, pirms satiki Viņu, tu vēlējies skriet pa dzīvi ar atvērtām acīm, lai visu ievērotu, tad, sākot no šī brīža,… steidzies ar tīru skatienu!, lai kopā ar Viņu redzētu to, kas patiešām attiecas uz tevi.

Ja ir iekšējā dzīve, tad jebkuru grūtību priekšā cilvēks steidzas pie Dieva tikpat spontāni, kā asinis pieplūst atvērtai brūcei.

„Šī ir mana miesa…“, un Jēzus sevi upurēja, apslēpjot sevi zem maizes zīmēm. Tagad Viņš ir tur, ar savu Miesu un Asinīm, ar Dvēseli un Dievišķību, tāds pats kā dienā, kad Toms ielika pirkstus Viņa godības pilnajās brūcēs. Tomēr tik daudzos gadījumos tu paej Viņam garām, pat nepamājot īsu vienkāršas pieklājības sveicienu, kā tu dari ar jebkuru pazīstamu cilvēku, ko satiec pa ceļam.

– Tev ir daudz mazāk ticības nekā Tomam!

Ja tāpēc, lai atbrīvotu tevi, cietumā būtu ieslodzīts tev tuvs draugs, vai tu necenstos viņu apmeklēt, brīdi parunāt, aiznest viņam dāvanas, draudzības siltumu, mierinājumu?… Un, ja nu sarunāšanās ar šo cietumnieku būtu vajadzīga, lai glābtu tevi no ļaunuma un sagādātu tev labumu? … Vai tu to pamestu? Un, ja tā vietā, lai runātu par draugu, būtu runa par tavu paša tēvu vai brāli?

– Nu tātad!

Jēzus ir palicis svētajā Hostijā mūsu dēļ! Lai paliktu mums līdzās, lai mūs atbalstītu, lai mūs vadītu. – Un mīlestību var atmaksāt vienīgi ar mīlestību.

– Kā lai mēs ik dienas kaut uz pāris minūtēm ne-nāktu tabernākula priekšā, lai aiznestu Viņam savus sveicienus un savu dēlu un brāļu mīlestību?

Vai esi redzējis šādu ainu? – Šādam tādam seržantam vai zema ranga leitnantelim tuvojas labi noaudzis jauniesauktais, kas ir nesalīdzināmi labākā kondīcijā nekā virsnieki, taču viņš neaizmirst pasveicināt un otrs – atbildēt.

– Apdomā šo kontrastu: no baznīcas tabernākula Kristus, patiess Cilvēks un patiess Dievs, kas ir miris par tevi pie krusta un kas tev dod visu, kas tev nepieciešams, tev tuvojas… Bet tu paej garām, pat nepaskatoties.

Esi uzsācis ik dienas apmeklēt tabernākulu… – Man nemaz nešķiet dīvaini, ka tu saki – esmu sācis neprātīgi mīlēt tabernākula gaismu.

Lai ne dienas no tavām lūpām neiztrūkst vismaz viens apliecinājums „Jēzu, es Tevi mīlu“ un vismaz garīga Komūnija, lai gandarītu par visu profanāciju un zaimiem, ko Viņš pacieš tāpēc vien, lai būtu ar mums.