Mums ir jāsaprot, ka Dievs ir vienmēr blakus. Taču mēs bieži vien dzīvojam tā, it kā Viņš būtu tur - zilajās tālēs, debesis, kaut kur ārpus mūsu ikdienas dzīves. Bet Viņš vienmēr ir blakus.

Pat māte nespēj mīlēt savu mazuli tā, kā Viņš mīl katru no mums. Viņš rūpējas par mums, palīdz, svētī… un piedod.

Cik bieži pēc izdarītā pārkāpuma mēs steidzamies sevi attaisnot un izlīdzināt krunkas mūsu vecāku pierēs, sacīdami: „Es vairs tā nedarīšu!“ Varbūt pēc stundas mēs jau atkal būsim pastrādājuši kādu nedarbu, un tēvs mūs baigā balsī norās… Bet viņa mīlošā sirds, redzot mūsu nepilnības, kūsās no cēlsirdības un maiguma. Un viņš nodomās: „Ak, mans nabaga bērns, ka viņam' jānopūlas, lai uzvestos, kā pienākas!“

Mums jābūt pilnībā pārliecinātiem, ka Tēvs mūs mīl, ka Viņš, mūsu patiesais Tēvs, ir debesis un mūsu vidū.