„Garīgais tēvs,“ reiz mani pēc grēksūdzes uzrunāja kāds mans students, ražena auguma puisis, „es domāju par to, ko jūs man tikāt teicis…, ka es esmu Dieva bērns! Un reiz uz ielas es sajutu, ka eju kā pāvs - krūtis izriezis, galvu atpakaļ atmetis un iekšēji lepns… Dieva bērns!“

Un es ar pavisam mierīgu sirdi devu viņam padomu - pēc iespējas biežāk uzmodināt sevi šo „lepnumu“.