Kungs ir iesējis tavā dvēselē labu sēklu. Un, lai iesētu šo mūžīgās dzīves sēklu, Viņš izmantoja vareno lūgšanas instrumentu, jo tu nevari noliegt, ka daudzkārt, kad atrodies pretī tabernākulam, aci pret aci, Viņš tev lika dvēseles dziļumos sadzirdēt, ka vēlas tevi sev, ka tev ir jāpamet viss… Ja tagad tu to noliedz, tu esi nožēlojams nodevējs, un, ja tu to esi aizmirsis, tad esi nepateicīgs.

Tāpat Viņš izmantoja – par to nešaubies, tāpat kā neesi šaubījies līdz šim, – padomus un pārdabiskos mājienus, ko tev deva tavs garīgais tēvs, kurš aizvien no jauna atkārtoja vārdus, ko nav iespējams laist gar ausīm; turklāt sākumā Viņš izmantoja – jau atkal, lai tavā dvēselē sētu labo sēklu – to cildeno, vaļsirdīgo draugu, kurš tev pateica skarbas, Dieva mīlestības piepildītas patiesības.

Taču ar naivu pārsteigumu tu esi atklājis, ka ienaidnieks tavā dvēselē ir sējis nezāli. Un ka viņš turpina to sēt, kamēr tu ērti guli un ļauj, lai tava iekšējā dzīve atslābst. – Tieši tas un nekas cits ir iemesls tam, kāpēc atrodi savā dvēselē staipīgos, pasaulīgos augus, kas, kā reizēm šķiet, nosmacēs labo kviešu graudu, ko esi saņēmis…

Izrauj tos reizi par visām reizēm! Tev pietiek ar Dieva žēlastību. Nebaidies, ka tie varētu atstāt tukšu vietu, ievainojumu… Kungs tur ieliks jaunu savu sēklu: mīlestību pret Dievu, brālīgu mīlestību pret tuvāko, ilgas pēc apustulāta… Un, kad paies laiks, nepaliks ne miņas no nezālēm, ja tu tās tagad, kamēr vēl ir laiks, izrausi ar saknēm. Un labāk būs, ja tu negulēsi un pa nakti uzraudzīsi savu lauku.