Nāve nepielūdzami pienāk. Cik liela tukšība tāpēc ir koncentrēšanās uz šīszemes dzīves eksistenci! Paskaties, kā tā sāp tik daudzām un daudziem! Vieniem tāpēc, ka dzīve beidzas, ir sāpīgi to atstāt, otrus dzīve garlaiko ar to, ka nebeidzas… Nekādā gadījumā nedrīkstam attaisnot kļūdaino ideju, ka mūsu ceļojums virs šīs zemes pats par sevi ir mērķis. Ir jāiziet no šīs loģikas un jānoenkurojas citā – mūžīgajā. Nepieciešamas totālas izmaiņas, jāiztukšo sevi no sevis, no egocentrisma un saviem uzskatiem, kas ir novecojuši, lai atdzimtu Kristū, kas ir mūžīgs.