Josemaría Escrivá Obras
55

Daudzi cilvēki uzsāk darbu, bet tikai daži to pabeidz. Mums, kas cenšamies rīkoties kā Dieva bērni, ir jābūt šo dažu starpā. Atcerieties, ka vienīgi labi izdarīts un ar mīlestību līdz galam pabeigts darbs pelna Kunga uzslavu, kas ir atrodama Svētajos Rakstos: “Labāks ir kādas lietas gals nekā tās sākums.” (Sak 7, 8)

Iespējams, būsiet šo stāstu kādreiz no manis jau dzirdējuši, taču tik un tā gribu jums to vēlreiz atgādināt, jo tas ir ļoti spilgts un pamācošs. Reiz Romas Rituālē meklēju lūgšanu, lai svētītu celtnes pēdējā — nenoliedzami vissvarīgākā — akmens iemūrēšanu, jo tas simboliski norāda uz smago darbu, ko ieguldījuši tie daudzie cilvēki, kas ilgus gadus neatlaidīgi strādājuši pie celtnes būvniecības. Sev par pārsteigumu atklāju, ka šādas lūgšanas nav, un man vajadzēja iztikt ar benedictio ad omnia — vispārējo svētību. Jāsaka, ka pirmajā brīdī es nespēju noticēt, ka Rituālē ir šāda nepilnība, un ilgu laiku pavadīju, pārlūkojot saturu, tomēr beigās tā arī neatradu meklēto.

Daudzi kristieši ir zaudējuši izpratni par to, ka dzīves vienotība, ko Dievs sagaida no saviem bērniem, pieprasa, lai ikdienas darbs, kam jātop svētdarītam, tiktu izpildīts ar rūpību līdz pat vissīkākajai detaļai.

Mēs nevaram Kungam piedāvāt kaut ko, kas mūsu cilvēcisko robežu ietvaros nebūtu pilnīgs. Darbam, ko upurējam Dievam, vajag būt nevainojamam un paveiktam cik vien iespējams rūpīgi pat vismazākajos sīkumos, jo paviršs darbs Dievam nav tīkams. Svētie Raksti mūs brīdina, ka nedrīkstam piedāvāt neko, kas ir nepilnīgs, “jo tas nebūs patīkams”. (Lev 22, 20) Tādēļ darbam, ko ikviens veicam; nodarbēm, kas paņem mūsu laiku un spēkus, jākļūst par cienīgu upuri mūsu Radītājam. Tam jābūt operatio Dei — Dieva darbam, darbam, kas tiek veikts Dieva godam: vārdu sakot, tam jābūt nevainojamam, līdz galam labi izdarītam.


56

Ja pārdomāsiet daudzās uzslavas, ko Jēzum veltīja Viņa dzīves aculiecinieki, atklāsiet vienu, kas savā ziņā ietver tās visas. Es runāju par to spontāno pārsteiguma un entuziasma pilno izsaucienu, kas atskanēja ļaužu pūlī, redzot Viņa veiktos brīnumus: bene omnia fecit — Viņš visu labi darījis (Mk 7, 37); ne tikai lielos brīnumus, bet arī mazās ikdienas lietas, kas nevienu neapžilbināja, bet kuras Kristus paveica kā perfectus Deus, perfectus homo — patiess Dievs un patiess cilvēks.

Visa mūsu Kunga dzīve piepilda mani ar mīlestību uz Viņu, taču īpaši dārgi man šķiet Jēzus dzīves trīsdesmit apslēptie gadi, ko Viņš pavadīja Betlēmē, Ēģiptē un Nācaretē. Šis laika posms, kas ir tik ilgs, salīdzinot ar Viņa publisko dzīvi un Evaņģēlijos tiek tik niecīgi pieminēts, aplūkojot to virspusēji, varētu šķist bez jebkādas īpašas nozīmes. Un tomēr vienmēr esmu apgalvojis, ka šis klusums, kas aptver mūsu Kunga agrīno dzīvi, runā pats par sevi un ir bezgala daiļrunīgs, sniedzot brīnišķīgu mācību mums — kristiešiem. Tie bija intensīva darba un lūgšanas gadi; gadi, kuros Jēzus dzīvoja ikdienišķu dzīvi, kas, mēs varētu teikt, bija līdzīga mūsējai un vienlaicīgi bija gan dievišķa, gan arī cilvēciska. Savā vienkāršajā darbnīcā neviena neievērots Viņš visu darīja nevainojami, tāpat kā vēlāk Viņš to darīja ļaužu pūļa priekšā.


57

Darbs —līdzdalība dievišķajā spēkā

Jau kopš radīšanas pirmsākumiem cilvēkam ir bijis jāstrādā. Tas nav nekas tāds, ko es būtu izdomājis. Pietiek vien atvērt Bībeles pirmās lappuses. Tur tu vari lasīt, ka pirms pasaulē ienāca grēks un līdz ar grēku — nāve, sods un posts (sal. Rom 5, 12), Dievs no zemes māliem izveidoja Ādamu, un radīja viņam un viņa pēcnācējiem šo skaisto pasauli, kurā mēs dzīvojam, ut operaretur et custodiret illum (Rad 2, 15), lai mēs to koptu un sargātu.

Tādēļ mums jābūt pārliecinātiem, ka darbs ir kas brīnišķīgs un ka tas mums dots kā neapejams likums, kas tādā vai citādā veidā ir saistošs ikvienam, pat ja daži varētu censties no tā izvairīties. Iegaumējiet to labi. Cilvēka pienākums strādāt nav pirmdzimtā grēka sekas, nedz arī tikai jaunāko laiku izgudrojums. Tas ir neaizstājams līdzeklis, ko Dievs mums uz zemes uzticējis, piešķirot mums dzīves laiku, kurā līdzdarboties Viņa radošajā spēkā, lai nopelnītu sev iztiku un vienlaicīgi arī ievāktu augļus mūžīgajai dzīvei (sal. 4, 36), jo “cilvēks dzimst, lai strādātu, kā putns, lai lidotu.” (Īj 5, 7 (Tulkojums no Vulgātas))

Uz to jūs varētu atbildēt, ka ir pagājuši daudzi gadsimti un ļoti maz cilvēku vairs domā šādi; lielākā daļa cilvēku strādā ļoti atšķirīgu iemeslu dēļ: daži — lai pelnītu naudu, citi — lai uzturētu savu ģimeni, vēl citi — lai uzlabotu savu stāvokli sabiedrībā, attīstītu savas spējas, vai varbūt, lai apmierinātu savas nekārtīgās kaislības, vai lai veicinātu sociālo progresu. Citiem vārdiem sakot, lielākā daļa cilvēku savu darbu redz kā nolemtību, no kā nav iespējams izvairīties.

Pretstatā šim tuvredzīgajam, savtīgajam un seklajam skatījumam, mums jāatceras un jāsteidz atgādināt citiem, ka esam Dieva bērni, kuri saņēmuši tādu pašu aicinājumu no mūsu Tēva kā abi brāļi līdzībā: “Dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā!” (Mt 21, 28) Es galvoju — ja katru dienu centīsimies savus personiskos pienākumus uzlūkot šādā gaismā, tas ir, kā dievišķu aicinājumu, mēs iemācīsimies tos pabeigt ar vislielāko cilvēcisko un pārdabisko pilnību, kādu vien spējam sasniegt. Laiku pa laikam mūsos iespējams modīsies vēlme sacelties, kā tas notika ar vecāko dēlu, kurš atbildēja tēvam: “Es negribu!” (Mt 21, 29), taču tad mēs noteikti pratīsim ar nožēlu atgriezties un divkāršosim spēkus, lai izpildītu savu pienākumu.


58

“Ja jau pietiek vien ar to, ka blakus ir svarīgs cilvēks, kurš raisa vispārēju cieņu, lai klātesošie uzreiz sāktu pievērst lielāku uzmanību savai uzvedībai, cik gan vairāk mūsu runu, rīcību un jūtas būtu jāuzlabo apziņai par Dieva pastāvīgo un visaptverošo klātbūtni, ko pazīstam caur mūsu iekšējām spējām un pateicīgi mīlam?” (Sv. Klements no Aleksandrijas, Stromata, 7, 7 (PG 9, 450—451)) Patiesi, ja šī pārliecība, ka Dievs mūs redz, būtu dziļi iesakņojusies mūsu apziņā, un ja mēs izprastu, ka viss mūsu darbs, pilnīgi viss — jo nekas Dievam nepaslīd garām neievērots —, tiek darīts Viņa klātbūtnē, cik gan rūpīgi mēs tad pabeigtu darbus, un cik gan atšķirīga tad būtu mūsu attieksme! Tas ir svētuma noslēpums, kuru es jau tik ilgus gadus sludinu. Dievs mūs visus ir aicinājis Viņu atdarināt. Viņš ir aicinājis jūs un mani, lai mēs, dzīvojot pasaules vidū un esot pavisam ikdienišķi cilvēki, Jēzu Kristu liktu visu savu godīgo cilvēcisko nodarbju virsotnē.

To zinot, jūs vēl labāk sapratīsiet: ja kāds no jums nemīlētu to darbu, kas viņam jādara; ja viņš nejustos patiesi nodevies kādai godīgai profesijai šajā pasaulē, lai to svētdarītu, vai arī, ja viņam vispār nebūtu profesionālā aicinājuma, šis cilvēks nekad nespētu līdz galam izprast tās pārdabiskās lietas, par kurām šis priesteris ar jums runā. To viņš nevarētu tā viena vienīgā iemesla dēļ, ka viņam trūktu kāda pilnīgi nepieciešama priekšnosacījuma — viņš nebūtu īsts darba cilvēks.


59

Es jūs brīdinu (un tā nav lielīšanās), ka uzreiz pamanu, ja runāju ar cilvēku, kam mani vārdi ir pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, vai arī neatstāj uz viņu nekādu lielo iespaidu. Ļaujiet man būt no sirds atklātam ar jums, lai es varētu pateikties Dievam kopā ar jums. Kad 1928. gadā sapratu, ko mūsu Kungs vēlas no manis, es nekavējoties ķēros pie darba. Tajā laikā (Paldies Tev, mans Dievs, jo man bija iespēja daudz ciest un daudz mīlēt!) bija cilvēki, kas mani uzskatīja par jukušu. Daži līdzjūtīgi dēvēja mani par sapņotāju, kas tiecas pēc neīstenojamiem un nesasniedzamiem ideāliem. Neraugoties uz to visu un arī uz maniem paša trūkumiem, es devos uz priekšu, nezaudējot drosmi. Un tā kā šis “projekts” nebija mans darbs, tas, sastopoties ar grūtībām, vienmēr rada tām risinājumu, un šodien Opus Dei ir izplatījies visā pasaulē no ziemeļpola līdz dienvidpolam un daudziem cilvēkiem liekas pilnīgi dabisks un saprotams, jo mūsu Kungs parūpējās, lai tajā būtu skaidri redzama Viņa roka.

Tikko teicu, ka man ir nepieciešams pārmīt ar cilvēku vien pāris vārdu, lai varētu pateikt, vai viņš mani saprot, vai nē. Es neesmu kā vista, kas sēž savā ligzdā, kamēr kāda nezināma roka tajā ieliek pīles olu. Dienas paiet un viņa attopas tikai tad, kad cālēni jau izšķīlušies un starp tiem tā ierauga pūkaino radībiņu, kas neveikli gāzelējas no vienas kājas uz otru. Tikai tad viņa saprot, ka šis nav viņas pašas bērns, un lai kā arī nopūlētos, tas nekad neiemācīsies čiepstēt. Es nekad ne pret vienu neesmu izturējies slikti, arī ne pret tiem, kas novērsās no manis; arī ne tad, kad mana vēlēšanās palīdzēt tika atmaksāta ar nekaunību. Tādēļ tolaik, ap 1939. gadu, manu uzmanību piesaistīja kāds uzraksts uz ēkas, kur es vadīju rekolekcijas dažiem augstskolas studentiem. Tur bija rakstīts: “Lai katrs ceļinieks iet savu ceļu.” Tas bija ļoti labs padoms.


60

Piedodiet man šo novirzīšanos no tēmas, un lai arī pārlieku tālu neesam aizmaldījušies, tomēr atgriezīsimies pie galvenās domas. Varat būt droši, ka profesionālais aicinājums ir būtiska un neatņemama mūsu kā kristiešu dzīves daļa. Kungs vēlas, lai jūs būtu svēti tajā vietā, kur atrodaties, tajā darbā, kuru dažādu iemeslu dēļ esat izvēlējušies. Manās acīs ikviens darbs, kas nav pretrunā ar Dieva likumu, ir labs un cienījams, un to ir iespējams pacelt pārdabiskā līmenī, iekļaujot to tajā Mīlestības straumē, kas ieskauj Dieva bērna dzīvi.

Es nevaru nejusties neērti, ja kāds cilvēks, runājot par savu darbu, tēlo upuri un stāsta par to, cik gan daudz laika darbs tam aizņem katru dienu, bet patiesībā viņš neizdara pat pusi no tā darba apjoma, ko veic viņa darba kolēģi, kurus iespējams vada vienīgi savtīgas intereses vai, labākajā gadījumā, tikai cilvēciski motīvi. Ikvienam no mums, kas šeit tagad runājam ar Jēzu, ir konkrētas profesijas: ārsts, jurists, ekonomists... Brīdi padomājiet par tiem saviem kolēģiem, kuri ir izcili lietpratēji savā jomā, godprātīgi sava darba veicēji, padomājiet par viņu kalpošanas garu un pašaizliedzīgumu. Vai nav taisnība, ka viņi daudzas stundas dienā un pat naktī velta tam, lai paveiktu savu darbu? Vai nav kas tāds, ko mēs varētu no viņiem mācīties?

Tagad runājot es vienlaicīgi arī domāju par to, kā rīkojos es pats, un man jāatzīst, ka, uzdodot sev šo jautājumu, es jūtos nedaudz nokaunējies un vēlos nekavējoties lūgt Dievam piedošanu, jo saprotu, cik vāja ir bijusi mana atbilde un cik tālu no misijas, ko Dievs mums ir uzticējis īstenot šajā pasaulē, tā atrodas. Kāds no Baznīcas Tēviem raksta: “Kristus ir vēlējies, lai mēs būtu kā lukturi, lai mēs kļūtu par skolotājiem citiem; lai mēs darbotos kā ieraugs; dzīvotu kā eņģeļi cilvēku vidū, kā pieaugušie bērnu vidū, kā garīgi cilvēki tādu ļaužu vidū, kas ir tikai un vienīgi racionāli; lai mēs būtu sēklas; lai mēs nestu augļus. Mums nebūtu vajadzības runāt, ja mūsu dzīves šādi mirdzētu. Vārdi būtu lieki, ja mums būtu darbi. Ja mēs būtu patiesi kristieši, vairs nebūtu neviena pagāna.” (Sv. Jānis Hrizostoms, In Epistolam I ad Timotheum homiliae, 10, 3 (PG 62, 551).


61

Profesionālās dzīves piemēra spēks

Mums jāizvairās no kļūdas domāt, ka apustulāts aprobežojas vien ar dažu dievbijības prakšu izpildīšanu. Tu un es esam kristieši, bet vienlaicīgi — un bez jebkādas nodalīšanas — mēs esam pilsoņi un kāda konkrēta darba veicēji ar ļoti skaidriem pienākumiem, kas mums jāizpilda priekšzīmīgi, ja vien patiešām vēlamies kļūt svēti. Pats Jēzus mūs mudina: “Jūs esat pasaules gaisma. Pilsēta, kas celta kalnā, nav paslēpjama. Tāpat, iededzinājis sveci, neviens neliek to zem pūra, bet svečturī, lai tā dotu gaismu visiem, kas atrodas mājā. Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mt 5, 14-16)

Profesionālais darbs, lai kāds tas arī būtu, kļūst par lukturi, kas apgaismo jūsu kolēģus un draugus. Tāpēc tiem, kuri vēlas kļūt par Opus Dei locekļiem, — bet tas pats attiecas arī uz jums visiem, kas tagad manī klausāties —, es mēdzu teikt: kāds gan man labums no tā, ja par kādu man teiktu, ka viņš vai kāds cits mans bērns ir labs kristietis, bet ja viņš ir slikts kurpnieks? Ja viņš necenšas labi apgūt savu arodu vai arī veikt savu darbu cik vien iespējams rūpīgi, viņš to nespēs nedz svētdarīt, nedz arī veltīt mūsu Kungam. Mums, kas būdami pilnībā iesaistīti laicīgajās lietās, tomēr esam izlēmuši dzīvot kopā ar Dievu, ikdienas darba svētdarīšana ir kā īstena garīguma kodols, ap kuru koncentrējas visa mūsu esamība.


62

Cīnieties pret visiem cilvēkiem raksturīgo tendenci būt pārāk saudzīgiem pret sevi. Esiet prasīgāki! Dažreiz mēs pārlieku daudz raizējamies par savu veselību vai par to, lai pietiekami atpūstos. Protams, ka atpūta ir vajadzīga. Tā dod mums spēku, lai ik dienas varam atkal no jauna ķerties pie darba. Tomēr, kā to jau gadiem ilgi esmu rakstījis, — atpūsties nenozīmē neko nedarīt. Tas nozīmē savu uzmanību pievērst nodarbēm, kas prasa mazāku piepūli.

Dažreiz, aizbildinoties ar visai apšaubāmām atrunām, mēs kļūstam pārlieku bezrūpīgi un aizmirstam par to svētīgo atbildību, kas gulstas uz mūsu pleciem. Mēs esam apmierināti, ja izdarām vien tik, cik minimāli nepieciešams. Mēs ļaujamies bezjēdzīgiem prātojumiem, kas šķietami attaisno mūsu laika izšķiešanu, sēžot rokas klēpī salikušiem, turpretim, sātans un viņa sabiedrotie tikmēr neatpūšas. Uzmanīgi ieklausies un pārdomā svētā Pāvila vārdus, ko viņš rakstīja tiem kristiešiem, kuri bija vergi. Viņš tos mudināja paklausīt saviem saimniekiem: “Nekalpojiet tikai acu priekšā, it kā cilvēkiem izpatikdami, bet kā Kristus kalpi, kas no sirds izpilda Dieva prātu!

Kalpojiet labprātīgi tā, kā Kungam, bet ne cilvēkiem.” (Ef 6, 6-7) Cik gan labs padoms, lai mēs tam sekotu!

Lūgsim mūsu Kungu Jēzu, lai Viņš mums dāvā savu gaismu un ik brīdi palīdz atklāt to dievišķo nozīmi, kas piemīt mūsu profesionālajam darbam, un kas dara to līdzīgu durvju virām, kas balsta un virza mūsu aicinājumu uz svētumu. Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzu pazina kā faber, filius Mariae — galdnieku, Marijas dēlu. (sal. Mk 6, 3) Tāpat arī mums ar svētu lepnumu darbos ir jāpierāda, ka esam darba cilvēki — vīrieši un sievietes, kuri patiešām strādā!

Ņemot vērā, ka mums vienmēr ir jārīkojas kā Dieva sūtņiem, der atcerēties, ka mēs Viņam nekalpojam uzticīgi, ja savu darbu atstājam neizdarītu; ja savu profesionālo pienākumu pildīšanā neveltām tikpat daudz pūļu un pašaizliedzības kā citi; ja mūs var nosaukt par paviršiem, neuzticamiem, vieglprātīgiem, nekārtīgiem, slinkiem vai nekam nederīgiem... Jo tam, kurš izturas nolaidīgi pret darba pienākumiem, kas ir šķietami mazsvarīgāki, būs grūti labi pildīt tos pienākumos, kas saistīti ar garīgo dzīvi un neapšaubāmi prasa lielāku piepūli. “Kas uzticīgs vismazākajās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākajās lietās, tas arī netaisns lielās.” (Lk 16, 10)


63

Es nerunāju par iedomātiem ideāliem, bet gan par ļoti konkrētu realitāti, kas ir ārkārtīgi svarīga un spēj pārveidot pilnīgi pagānisku un Dieva prasībām naidīgi noskaņotu vidi, kā tas notika mūsu pestīšanas laikmeta iesākumā. Izjūtiet šos tā laika nezināma autora vārdus, kas mūsu aicinājuma lielumu izsaka šādi: kristieši “pasaulei ir tas pats, kas dvēsele ķermenim. Viņi dzīvo pasaulē, bet nav pasaulīgi, tāpat kā dvēsele atrodas ķermenī, bet nav veidota no miesas. Viņi dzīvo katrā ciemā un pilsētā tāpat kā dvēsele atrodas katrā ķermeņa daļā. Viņi strādā iekšienē un paliek nepamanīti, tāpat kā tas atbilst dvēseles būtībai... Viņi dzīvo kā svētceļnieki starp iznīcīgām lietām, skatienu vēršot uz nemirstību debesīs, tāpat kā nemirstīgā dvēsele tagad mājo iznīcīgā mājoklī. Viņu skaits pieaug vajāšanu laikā, tāpat kā dvēseles skaistums vairojas mortifikācijā... Un kristiešiem nav tiesību pamest savu misiju pasaulē, tāpat kā dvēsele nedrīkst sevi brīvprātīgi šķirt no ķermeņa.” (Epistola ad Diognetum, 6 (PG 2, 1175)

Tādēļ, ja mēs izturētos nevērīgi pret laicīgām lietām, mēs atrastos uz nepareizā ceļa, jo Kungs mūs gaida arī tur. Varat būt pārliecināti, ka mums jātuvojas Dievam tieši caur ikdienas dzīves notikumiem, ko iepriekš noteikusi vai pieļāvusi dievišķās Providences bezgalīgā gudrība. Taču mēs nesasniegsim šo mērķi, ja necentīsimies labi pabeigt savu darbu; ja neuzturēsim dzīvu to cilvēcisko un pārdabisko aizrautību un centību, ar kādu šo darbu uzsākām; ja nebūsim vislabākie, vai, ja tas iespējams, (un domāju, ka, ja vien to patiešām vēlamies, tas ir iespējams) labākie no labākajiem. Mums tas izdosies, ja izmantosim visus godīgos cilvēciskos un arī pārdabiskos līdzekļus, kas nepieciešami, lai mūsu Kungam veltītu meistarīgi paveiktu, filigrānu, līdz galam pabeigtu darbu.


64

Pārvērst darbu lūgšanā

Es bieži atkārtoju, ka nedrīkstam pieļaut, lai šie sarunas brīži ar Jēzu, kurš mūs redz un dzird no tabernākula, kļūtu par bezpersonisku lūgšanu. Ja mēs vēlamies, lai mūsu meditācija uzreiz veidotos kā personisks dialogs ar mūsu Kungu (tur skaļi vārdi nav nepieciešami), mums jānomet anonimitātes aizsegs un jānostājas Viņa priekšā tādiem, kādi esam. Mums jāizvairās no slēpšanās pūlī, kas piepilda baznīcu, un no mūsu lūgšanas atšķaidīšanas ar bezjēdzīgu vārdu plūdiem, kas nenāk no sirds un nav nekas vairāk kā vien ieradums, kam trūkst dziļākas jēgas.

Vēlos piebilst, ka arī tavam darbam jākļūst par personisku lūgšanu, par patiesu sarunu ar mūsu Debesu Tēvu. Ja meklē svētumu savā darbā un caur savu darbu, tev jācenšas to pārvērst par lūgšanu bez anonimitātes. Tu nedrīksti pieļaut, ka tas kļūst bezpersonisks un pārvēršas par rutīnu, jo tajā pašā brīdī dievišķais pamudinājums, kas iedvesmo tavus ikdienas pienākumus, būs miris.

Atceros braucienus uz fronti Spānijas pilsoņu kara laikā. Man nebija nekādu materiālo līdzekļu, bet es devos it visur, kur vien bija kāds, kam varētu vajadzēt priestera palīdzību. Tolaik, kad dzīvojām apstākļos, kas daudziem cilvēkiem, iespējams, varēja kalpot par attaisnojumu morālajai nevērībai un paviršībai, es neaprobežojos ar vienīgi garīgu padomu sniegšanu. Tad, tāpat kā tagad, man bija tikai vienas rūpes, ko šobrīd lūdzu, lai mūsu Kungs pamodina arī ikvienā no jums: mani interesēja gan cilvēku dvēseļu labklājība, gan arī viņu laime šeit uz zemes. Es viņus iedrošināju nezaudēt laiku, bet izmantot to, darot kaut ko noderīgu, lai karš viņu dzīvē nekļūtu par aizvērtās iekavās ieslēgtu posmu. Es aicināju viņus neļauties slinkumam, bet gan darīt visu iespējamo, lai nepieļautu, ka viņu tranšejas un sardzes posteņi pārvēršas par stacijas uzgaidāmajām telpām, kurās cilvēki nosit laiku, gaidot vilcienu, kas, šķiet, tā arī nekad nepienāks...

Es ierosināju nodoties konkrētām, lietderīgām nodarbēm, kas būtu savienojamas ar viņu militārajiem pienākumiem, piemēram, mācīties, apgūt kādu svešvalodu. Devu viņiem padomu nekad nepārstāt būt Dieva cilvēkiem un mēģināt visu, ko vien viņi darīja, pārvērst par operatio Dei — Dieva darbu. Mani dziļi aizkustināja redzēt, cik brīnišķīga bija šo puišu atsaucība, lai gan viņu situācija nemaz nebija viegla. Viņu iekšējais gara spēks bija apbrīnojams.


65

Atceros arī uzturēšanos Burgosā ap to pašu laiku. Daudzi jauni puiši, kuri bija atvaļinājumā, kā arī daudzi citi, kuri bija dislocēti pilsētā, ieradās, lai pavadītu ar mani kopā dažas dienas. Dzīvojamā telpa, ko tolaik dalīju ar dažiem saviem dēliem, sastāvēja no vienas istabiņas pussagruvušā viesnīcā, un, lai arī mums trūka pat pamatērtību, centāmies visu organizēt tā, lai vīriem, kuri ieradās,— un tie bija simti — būtu viss nepieciešamais, lai atpūstos un atgūtu spēkus.

Mēs mēdzām pastaigāties gar Arlanzonas upes krastiem. Šajās pastaigās mēs sarunājāmies — viņi atvēra man savas sirdis, es centos viņus vadīt, sniedzot piemērotu padomu, lai stiprinātu viņu apņemšanās vai arī lai palīdzētu pavērties jauniem apvāršņiem viņu iekšējā dzīvē. Un vienmēr ar Dieva palīdzību es darīju visu iespējamo, lai viņus iedrošinātu un rosinātu viņu sirdīs vēlmi dzīvot patiesi kristīgu dzīvi. Dažreiz pastaigas sniedzās līdz pat Las Huelgas klosterim, citreiz mūsu ceļš aizvijās līdz katedrālei.

Man patika kopā ar viņiem uzkāpt kādā no katedrāles torņiem, lai tuvumā aplūkotu rotājumus, kas izskatījās pēc īstām akmenī kaltām mežģīnēm un bija ļoti pacietīga un strādīga amatnieka roku darba auglis. Sarunājoties ar šiem puišiem, mēdzu vērst viņu uzmanību uz to, ka, no lejas raugoties, nekas no šī darba skaistuma nebija saskatāms. Un lai dotu uzskatāmu piemēru tam, par ko tik daudz reižu biju ar viņiem runājis, es, norādot uz šiem akmens rotājumiem, teicu: “Lūk, tas ir Dieva darbs! Tā ir strādāšana Dieva godam! Pabeigt savu personīgo darbu perfekti, skaisti, ar tādu pašu filigrānumu, kāds redzams šajos smalkajos akmens greznojumos.” Uz tiem raugoties, viņi saprata, ka tā patiesi bija lūgšana, mīlestības piepildīts dialogs ar Dievu. Vīri, kuri pie šī darba bija pielikuši tādas pūles, ļoti labi apzinājās, ka, no ielas skatoties, neviens tās neredzēs un nenovērtēs. Viņu darbs tika veltīts vienīgi Dievam. Vai tagad tu saproti, kā mūsu profesionālais darbs var mūs tuvināt Kungam? Dari savu darbu tāpat kā šie viduslaiku akmeņkaļi darīja savējo un arī tavs darbs kļūs par operatio Dei — cilvēka darbu ar dievišķu saturu un apveidu.


66

“Pārliecināti, ka Dievu var atrast it visur, mēs aparam savus laukus, slavējot Kungu, burājam jūrās un nodarbojamies ar visiem citiem amatiem, dziedot par Viņa žēlsirdību.” (Sv. Klements no Aleksandrijas, Stromata, 7, 7 (PG 9, 451)) Tādā veidā mēs vienmēr būsim vienoti ar Dievu. Pat brīžos, kad jutīsieties vieni un pamesti, tālu no savas ierastās vides — kā šie puiši tranšejās — jūs dzīvosiet mūsu Kungā, pateicoties savam darbam, ko darīsiet nepagurstoši un centīgi un ko būsiet iemācījušies pārvērst lūgšanā, jo to uzsāksiet un pabeigsiet Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara klātbūtnē.

Bet neaizmirstiet arī, ka dzīvojat līdzās cilvēkiem, kuri no jums — personīgi no tevis! — sagaida kristīgu liecību. Tādēļ, no cilvēciskā viedokļa raugoties, mums ir jāstrādā tā, lai vēlāk, kad tie, kas mūs pazīst un mīl, skatīsies uz mūsu darbu, mums nebūtu jāpiedzīvo kauns, nedz arī lai viņiem, to redzot, būtu jāsarkst. Ja strādāsiet saskaņā ar šo garu, ko cenšos jums mācīt, jūs neapkaunosiet tos, kas uz jums paļaujas, un arī jums pašiem nebūs iemesla sarkt. Tad jūs nebūsiet kā cilvēks līdzībā, kurš sāk celt torni, bet “vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz,” sāk zoboties par viņu, sacīdami: “šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.” (Lk 14, 29-30)

Ticiet man, ja vien nezaudēsiet pārdabisko skatījumu uz lietām, jūs veiksmīgi pabeigsiet savu darbu. Jūs uzbūvēsiet savu katedrāli no sākuma līdz galam — līdz pat pēdējā akmens iemūrēšanai.


67

Possumus! Varam! (Mt 20, 22) Ar Dieva palīdzību mēs varam uzvarēt arī šajā cīņā. Esiet pārliecināti, ka nav grūti darbu pārvērst lūgšanas piepildītā sarunā. Atliek tikai upurēt to Dievam un uzreiz ķerties pie darba, Viņš tūdaļ uzklausa un sniedz iedrošinājumu. Mēs iemantojam kontemplatīvu dvēseli mūsu ikdienas darbu vidū! Esiet droši, ka Viņš uz mums lūkojas, vienlaicīgi arī aicinot aizvien no jauna sevi pārvarēt: piedāvāt mazu upuri šajā lietā, uzsmaidīt cilvēkam, kurš mūs apgrūtina; vispirms izdarīt mazāk patīkamo, bet steidzamāko darbu; uzturēt kārtību arī nelielās lietās, neatlaidīgi turpināt pildīt savus pienākumus, kaut būtu tik viegli no tiem atteikties; neatstāt uz rītdienu to, ko vajadzētu pabeigt šodien — un tas viss, lai patiktu Viņam, mūsu Dievam Tēvam! Varbūt uz sava galda vai kādā neuzkrītošākā vietā, kas lieki nepiesaista uzmanību, tu vari novietot krucifiksu; tas tevī modinās kontemplatīvu garu un būs kā mācību grāmata tavam prātam un dvēselei, no kā mācīties kalpot.

Ja nolemsi iet šo kontemplācijas ceļu savu ikdienas darbu vidū, nedarot neko ārkārtēju vai dīvainu un neattālinoties no pasaules, tu uzreiz sajutīsi, ka esi Mācītāja draugs, kuram ir Dieva dots uzdevums — parādīt dievišķos zemes dzīves ceļus visai cilvēcei. Jā, ar savu darbu tu palīdzēsi izplatīt Kristus valstību visos kontinentos. Stundu pēc stundas tu to upurēsi par tālām zemēm, kurām tiek nesta ticība, par Austrumu tautām, kurās tik nežēlīgi tiek aizliegts brīvi praktizēt ticību, un par tradicionāli kristīgajām nācijām, kurās, šķiet, Evaņģēlija gaisma ir kļuvusi blāva un dvēseles cīnās neziņas tumsā... Cik gan vērtīgs tad kļūst tavs vienas stundas darbs, ja tu neatlaidīgi pūlies līdz galam, nedaudz ilgāk — vēl dažas minūtes ilgāk — līdz darbs ir pabeigts! Vienkāršā un praktiskā veidā tu kontemplāciju pārvērt apustulātā, to izjūtot kā uzstājīgu nepieciešamību tavā sirdī, kas pukst vienā ritmā ar mīļoto un žēlsirdīgo mūsu Kunga Jēzus Sirdi.


68

It visu darīt Mīlestības dēļ

Šķiet, it kā tu jautātu: bet kā gan es spēšu vienmēr šādi rīkoties, vienmēr pabeigt savu profesionālo darbu nevainojami? Atbildi nesniedzu es, bet gan svētais Pāvils: “Esiet modri, pastāviet ticībā, darbojieties vīrišķīgi un esiet stipri.” (1 Kor 16, 13-14) Visu dariet Mīlestības dēļ un dariet to brīvprātīgi. Nekad neļaujieties bailēm vai rutīnai. Kalpojiet Dievam, mūsu Tēvam.

Man ļoti patīk atkārtot šīs vienkāršās, bet ļoti izteiksmīgās vārsmas, jo savā dzīvē bieži esmu pārliecinājies par to patiesīgumu: “Man dzīve visa mīla ir./ Un ja ar mīlu vienots esmu,/ Tas tādēļ vien, ka sirds man sāpes zin./ Jo mīļotais vislabāks tas, / Kam sirds ir norūdīta ciešanās.” Pildi savus profesionālos pienākumus Mīlestības dēļ. Itin visu dari Mīlestības dēļ un vari būt drošs, ka tieši tāpēc, ka mīli, pat, ja tev nāktos izbaudīt rūgtumu, ko sev līdzi nes neizpratne, netaisnība, nepateicība un cilvēciskās neveiksmes, tu piedzīvosi, ka tavs darbs nes brīnumainus augļus — sulīgus, bagātīgus, tādus, kas dod sēklu mūžīgajai dzīvei.


69

Tomēr gadās, ka daži cilvēki (viņi ir labi vai varbūt mums vajadzētu teikt „gandrīz labi” ļaudis) ar vārdiem sakās kalpojam tam, lai izplatītu mūsu ticības skaisto ideālu, taču dzīvē savā profesionālajā jomā rīkojas pavirši un bezrūpīgi — kā īsti vējgrābšļi. Ja mums gadās sastapt kristiešus, kas tādi ir tikai vārda pēc, mums viņiem jāpalīdz — sirsnīgi, bet nepiekāpīgi. Ja nepieciešams — ņemot palīgā to evaņģēlisko praksi, ko pazīstam kā brālīgo aizrādījumu. “Brāļi, ja kāds cilvēks ir kritis grēkā, tad jūs, kas esat garīgi, lēnprātības garā pamāciet viņu, un lūko pats sevi, ka arī tu netiec kārdināts! Cits cita nastas nesiet, un tā jūs izpildīsiet Kristus likumu.” (Gal 6, 1-2) Un ja vēl bez tā, ka šie cilvēki sakās esam katoļi, viņi ir arī gados vecāki, ar lielāku pieredzi vai atbildību, mums ir vēl jo lielāks iemesls runāt ar viņiem un dot labu padomu — līdzīgi kā to dara vecāki vai skolotājs — nepazemojot, bet cenšoties panākt, lai viņi mūsos ieklausās, lai sasniedz labus panākumus savā profesionālajā darbā.

Ir vērts mierīgi pārdomāt svētā Pāvila dzīvesveidu. Tas, tēlaini izsakoties, mūs “garīgi sapurina”: “Jo jūs paši zināt, kā jums jāseko mums, jo mēs, būdami pie jums, nebijām nekārtīgi!

Un neviena maizi par velti neēdām, bet dienām un naktīm pūlējāmies un strādājām savu darbu, lai nevienu no jums neapgrūtinātu, Ne tāpēc, ka mums nebūtu tiesības uz to, bet lai mēs rādītu jums priekšzīmi, kurai jums jāseko. Jo arī tad, kad bijām pie jums, mēs jums aizrādījām, ka, ja kāds negrib strādāt, tas lai neēd.” (2 Tes 3, 7-10)


70

Lai atbilstu savam kristīgajam aicinājumam, mums jārāda citiem labs piemērs — aiz mīlestības uz Dievu, aiz mīlestības uz cilvēkiem. Pielieciet pūles, lai jūsu rīcība vienmēr būtu izsvērta un taisnīga kā atbildīgam cilvēkam pienākas, lai jūs nevienā neizraisītu sašutumu, neradītu pat visniecīgākās aizdomas par to, ka Dieva bērni varētu būt nekam nederīgi slaisti, lai jūs nevienam nenodarītu kaitējumu. Lauksaimniekam, kurš, aparot laukus, nemitīgi paceļ savu sirdi pie Dieva, tāpat kā galdniekam, kalējam, biroja darbiniekam, akadēmiķim — visiem patiesiem kristiešiem — jābūt par piemēru saviem darbabiedriem. Bez iedomības, jo savās sirdīs mēs ļoti skaidri apzināmies, ka, vienīgi pateicoties Dieva palīdzībai, mēs varam gūt uzvaru, jo tikai paši saviem spēkiem mēs pat salmiņu no zemes nespētu pacelt. (sal. 15, 5) Tāpēc ikvienam savā darbā — lai kāds arī būtu viņa stāvoklis sabiedrībā — jājūt atbildība pārvērst to par Dieva darbu, visur sējot Kunga mieru un prieku. “Īstens kristietis vienmēr ir miera un prieka nesējs. Miera — jo viņš saprot, ka atrodas Dieva klātbūtnē; prieka — jo viņš redz, ka ir Dieva svētību ieskauts. Šāds kristietis patiešām ir īsta personība, svēts Dieva kalpotājs.” (Sv. Klements no Aleksandrijas, Stromata, 7, 7 (PG 9, 451))


71

Lai sasniegtu šo mērķi, mums jārīkojas kā dvēselēm, kuras mudina Mīlestība, un nekad kā cilvēkiem, kas nes it kā kāda soda vai lāsta smago nastu. “Un visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam un Tēvam caur Viņu!” (Kol 3, 17) Tādējādi mēs savus uzdevumus pabeigsim priekšzīmīgi, pilnībā izmantojot mums doto laiku, jo mīlēsim Dievu un būsim Viņa darbarīki, kas apzinās, cik lielu atbildību un uzticēšanos Kungs viņiem dāvā, neraugoties uz viņu vājībām. Ikvienu darbu darot, tev, kurš vari paļauties uz Dieva spēku, vienmēr jārīkojas kā cilvēkam, kuru vada vienīgi Mīlestība.

Bet nepievērsim acis uz dzīves īstenību, aprobežojoties ar naivu un virspusēju skatījumu, kas varētu mums likt iedomāties, ka ceļš, kas mūs gaida, būs viegls un, lai to noietu, pietiks vien ar patiesu apņemšanos un kvēlu vēlēšanos kalpot Dievam. Vari nešaubīties, ka gadu gaitā (iespējams, pat drīzāk nekā spēj iedomāties), tev nāksies saskarties ar ļoti smagām situācijām, kas prasīs patiesu pašuzupurēšanās garu un aizvien lielāku pašaizliedzību. Tad stiprini sevī cerības tikumu un drosmīgi izsaucies kopā ar Apustuli: “Un es esmu pārliecināts, ka tagadējā laika ciešanas nav salīdzināšanas cienīgas ar nākotnes godību, kas parādīsies mūsos.” (Rom 8, 18) Mierīgi un paļāvīgi pārdomā, kā tas būs — iemantot bezgalīgo Dieva Mīlestību, kas tiks izlieta pār šīm nabaga radībām, kādas esam. Ir pienācis laiks, lai savu ikdienas darbu vidū tu vingrinātos ticībā, atmodinātu savu cerību un atdzīvinātu mīlestību — respektīvi, lai pastiprinātu trīs teologālos tikumus, kas mums bez aplinkiem, izlikšanās vai izlocīšanās nekavējoties palīdz atmaskot un noraidīt jebkurus maldus mūsu profesionālajā darbībā un mūsu iekšējā dzīvē.


72

Ieklausīsimies no jauna svētā Pāvila balsī: “Tāpēc, mani mīļie brāļi, esiet pastāvīgi un nesatricināmi, vienmēr centīgi Kunga darbā, zinādami, ka jūsu darbs nav veltīgs Kungā!” (1 Kor 15, 58) Vai redzat? Kad veicam savu darbu ar mērķi to svētdarīt, “spēlē iesaistās” vesela virkne tikumu: stiprums — lai par spīti grūtībām, kas jebkurā darbā agri vai vēlu rodas, mēs turpinātu strādāt un neļautos, ka mūs pārņem nemiers; mērenība — lai ar pilnu atdevi nodotos darbam un pārvarētu egoismu un tieksmi pēc komforta; taisnīgums — lai izpildītu savus pienākumus pret Dievu, sabiedrību, ģimeni un darbabiedriem; apdomība — lai jebkuros apstākļos izdarītu pareizo izvēli un tad bez vilcināšanās to īstenotu... Un tas viss, es uzstāju, tikai Mīlestības dēļ, ar dzīvu un tūlītēju atbildības sajūtu par mūsu darba augļiem un tā apustulisko nozīmīgumu.

“Mīlestība ir darbi, nevis saldi vārdi,” māca tautas paruna, un es domāju, ka ir lieki te vēl ko piebilst.

Dāvā mums savu žēlastību, Kungs! Atver mums Nācaretes darbnīcas durvis, lai iemācāmies kontemplēt Tevi, Tavu Svēto Māti Mariju un Svēto Patriarhu Jāzepu, kuru tik ļoti mīlu un godāju, — jūs visus trīs, kas veltījāt savu dzīvi svētam darbam. Tad, Kungs, iedegsies mūsu nabaga sirdis, mēs Tevi meklēsim un atradīsim savā ikdienas darbā, kuru Tu vēlies, lai pārvēršam par Dieva darbu, par Mīlestības darbu.


Iepriekšējais Nākamais