Kad tuvojas Viņa Ciešanu laiks un Jēzus grib ļoti spilgtā veidā atklāt savu valdīšanu, Viņš triumfālā veidā iejāj Jeruzalemē. Bet to Viņš dara, sēžot ēzelīša mugurā! Rakstos bija teikts, ka Mesija būs pazemības karalis: „Sakiet Siona meitai: Lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, sēdēdams ēzelī un nastnesējas ēzeļa mātes kumeļā.“ (Mt 21, 5; Zah 9, 9)

Pēdējās Vakariņas. Kristus ir visu sagatavojis, lai atvadītos no saviem mācekļiem, bet viņi tikmēr jau kārtējo reizi ir aizņemti ar jautājumu: kurš no viņiem ir uzskatāms par lielāku? Tad Jēzus, „no mielasta piecēlies, novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies.“ (Jņ 13, 4-5)

Viņš atkal sludina ar savu piemēru, ar darbiem. Mācekļu klātbūtnē, kuri savas lepnības un iedomības dēļ ir aizņemti strīdos, Jēzus noliecas un ar prieku uzņemas kalpa lomu. Vēlāk, atgriežoties pie galda, Viņš tiem paskaidro: „Vai jūs zināt, ko Es jums darīju? Jūs Mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt.“ (Jņ 13, 12-14) Mani dziļi aizkustina šis mūsu Kunga smalkjūtīgums. Viņš nesaka: „Ja Es tā darīju, tad cik gan daudz vairāk jums tā būtu jādara?“ Viņš nostāda sevi vienā līmenī ar mācekļiem, Viņš nevienu nepiespiež, bet augstsirdības trūkumu pārmet maigi, ar lielu mīlestību.

Tāpat kā pirmajiem divpadsmit arī mums Kungs var iečukstēt ausī, un Viņš to arī nemitīgi dara, - exemplum dedi vobis, Es jums devu priekšzīmi. (Jņ 13, 15) Es esmu kļuvis kalps, lai arī jūs ar lēnprātīgu un pazemīgu sirdi prastu kalpot visiem cilvēkiem.