Pazemība un prieks

„No viltus ļaudīm un ļauna darītājiem izglāb mani, Kungs!“ (Ps 43, 1) Svētās Mises teksts mums vēlreiz stāsta par labo — Dieva bērnu lepnumu; tas parāda mums nevērtīgo materiālu no kāda esam veidoti, visas mūsu ļaunās noslieces, un pēc tam lūdz: emitte lucem tuam, sūti savu gaismu un savu patiesību, ka tās mani vada, ka tās mani aizved Tavā svētajā kalnā. (Ps 43, 3) Man nav kauns atzīties, ka biju dziļi aizkustināts, lūdzoties šos psalma vārdus.

Kā mums rīkoties, lai iegūtu šo labo Dieva bērnu lepnumu? Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus „negribēja apmeklēt Jūdeju, tāpēc ka jūdi meklēja Viņu nonāvēt.“ (Jņ 7, 1) Viņš, kuram būtu pieticis ar vienu vienīgu vārdu, lai iznīcinātu savus ienaidniekus, arī izmantoja cilvēciskus līdzekļus. Viņš, kurš bija Dievs un kuram vajadzēja to tikai vēlēties, un apstākļi būtu pilnībā izmainījušies, šeit atstāja mums brīnišķīgu mācību: Viņš nedevās uz Jūdeju. „Tā brāļi sacīja Viņam: Aizej no šejienes un dodies uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari.“ (Jņ 7, 3) Viņi gaidīja, ka Viņš tur paveiks ko iespaidīgu. Vai redzat? Vai pamanāt, ka šī ir mācība par labo — Dieva bērnu lepnumu un ļauno — postošo lepnību.

Patiesais, labais Dieva bērnu lepnums izskan šodienas upurēšanas lūgšanā: „Uz Tevi paļaujas, kas pazīst Tavu vārdu, jo Tu, Kungs, nepamet tos, kas Tevi meklē.“ (Ps 9, 11) Un mūs, kas neesam nekas cits kā vien salaboti māla trauki, pārņem prieks, jo Viņš „piemin nelaimīgos, Viņš neaizmirst lūgšanas“ (Ps 9, 13), ko izsaka pazemīgie.