Vai gan ir svarīgi, ka uz ceļa paklūpam, ja mūsu kritiena sāpēs rodam spēku, lai atkal pieceltos un dotos uz priekšu ar jaunu sparu? Nekad neaizmirstiet, ka būt par svēto nenozīmē nekad nepakrist, bet gan pēc kritiena spēt atkal piecelties — pazemīgi un ar svētu neatlaidību. Sakāmvārdu grāmata taču māca, ka taisnīgs cilvēks krīt septiņas reizes dienā. (sal. Sak 24, 16) Tev un man, kas esam vien nabaga radības, nevajadzētu justies pārsteigtiem, nedz arī zaudēt dūšu, saskaroties ar pašu trūkumiem un kritieniem. Mēs vienmēr spēsim iet uz priekšu, ja vien spēku meklēsim Viņā, kurš mums devis šo apsolījumu: „Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu.“ (Mt 11, 28) Paldies Tev, Kungs, quia tu es, Deus, fortitudo mea (Ps 43, 2) — mans stiprais Dievs, kas sargā, jo Tu — vienīgi Tu, mans Dievs, vienmēr esi mans stiprums, mans patvērums un mans atbalsts.

Ja iekšējā dzīvē patiešām vēlies tikt uz priekšu, esi pazemīgs. Pastāvīgi un ar paļāvību vērsies pēc palīdzības pie mūsu Kunga un Viņa svētās Mātes, kas ir arī tava Māte.

Nav svarīgi, cik ļoti tev varbūt vēl sāp iepriekšējā kritienā iegūtā, vēl asiņojošā brūce. No jauna apskauj krustu un mierīgi saki: ar Tavu palīdzību, Kungs, es cīnīšos, lai neapstātos. Es uzticīgi atbildēšu Tavām iedvesmām. Es nebaidīšos no stāvām klintīm un no sava ikdienas darba šķietamās vienmuļības, nedz arī no dzelkšņiem un ļodzīgiem akmeņiem, kas ir uz ceļa. Es esmu drošs, ka mani uztur Tava žēlastība un, ka ceļa beigās es atradīšu mūžīgo svētlaimi, prieku un mīlestību mūžīgi mūžos.

Vēlāk tajā pašā sapnī mūsu rakstnieks atklāja vēl vienu — trešo ceļu. Arī tas bija šaurs un, tāpat kā otrais, — kraujš un nelīdzens. Pa to ejošie likās svinīgi un majestātiski panesam neskaitāmās ceļa grūtības. Tomēr galu galā viņi nonāca pie tās pašas briesmīgās kraujas, uz kuru veda pirmais ceļš. Šis trešais ir liekuļu ceļš; pa to iet cilvēki, kuriem trūkst nodoma taisnīguma, kuri rīkojas viltus dedzības — nepareizas centības mudināti, un kuri izkropļo dievišķos darbus, saindējot tos ar savām savtīgajām un pasaulīgajām interesēm. „Tas ir neprāts — uzņemties grūtu un sarežģītu uzdevumu vienīgi tādēļ, lai saņemtu citu cilvēku apbrīnu; pielikt milzu pūles, lai ievērotu Dieva baušļus, alkstot vienīgi pēc laicīgas atlīdzības. Tas, kurš praktizē tikumus kāda cilvēciska ieguvuma labad, ir līdzīgs cilvēkam, kurš pārdod nenovērtējamu mantojumu tikai par dažām monētām. Viņš varētu iemantot Debesis, bet tā vietā jūtas apmierināts vien ar gaistošām uzslavām… Tāpēc mēdz teikt, ka liekuļu cerības ir kā zirnekļa tīkls: tik daudz pūļu ielikts, lai to noaustu, bet galu galā to vienā rāvienā kā ar vēja pūsmu aizpūš prom nāve.“ (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 2, 8, 43—44 (PL 75, 844—845))