Kā sirdspuksti

Kamēr runāju, zinu, ka jūs Dieva klātbūtnē cenšaties rūpīgi pārskatīt savu pagātnes rīcību. Vai nav tiesa, ka visbiežāk tas īgnums, kas satrauca tavu dvēseli un atņēma tev mieru, radās tādēļ, ka neatbildēji Dieva žēlastības iedvesmām? Vai varbūt gāji pa šo liekulības ceļu, meklējot vienīgi pats sevi: bēdīgā kārtā savu apkārtējo acīs tu centies izskatīties kristīgs, tomēr iekšēji nepieņēmi sevis noliegšanu un mortifikāciju, kas prasa atteikšanos no nesavaldītām kaislībām un patiesu sevis atdošanu bez jebkādiem nosacījumiem — pilnīgi pašaizliedzīgi, kā to darīja Jēzus.

Šajos meditāciju brīžos tabernākula priekšā jūs nedrīkstat aprobežoties vienīgi ar klausīšanos priestera sacītajā, ar ko viņš it kā cenšas ietērpt vārdos ikviena klātesošā dziļi personīgo lūgšanu. Es nolieku tavā priekšā virkni pārdomu, norādu uz atsevišķiem jautājumiem, ko vērts apdomāt, taču tavā ziņā paliek pielikt pūles, lai tos dziļi un nesteidzīgi pārdomātu, un lai tādējādi tie kļūtu par tēmu ļoti personiskai, iekšējai sarunai starp tevi un Dievu, kurā tu tos aplūko savas šībrīža situācijas kontekstā un tad ar Dieva gaismas palīdzību izšķir, kas tavā rīcībā ir labs, kas — nē, un ar Viņa žēlastību to izlabo.

Pateicies Kungam par tiem daudzajiem labajiem darbiem, kurus esi nesavtīgi veicis, jo kopā ar psalmistu noteikti arī tu vari dziedāt: „Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.“ (Ps 40, 3) Lūdz, lai Viņš piedod arī tavas nolaidības vai kļūmīgos soļus, ko spēri, kad biji iemaldījies nožēlojamajā liekulības labirintā, sakot, ka meklē vienīgi Dieva godu un sava tuvākā labumu, kaut īstenībā godināji vien pats sevi… Esi drosmīgs, esi augstsirdīgs un saki nē: saki, ka vairs nevēlies pievilt mūsu Kungu un cilvēkus.