Iespējams, līdz pat šim brīdim mēs nekad agrāk nebijām izjutuši tik dedzīgu vēlēšanos un nepieciešamību sekot Kristum tik cieši. Varbūt mēs nesapratām, ka varam Viņa izlīgšanas upurim pievienot savus mazos upurus: lai gandarītu par saviem grēkiem, par visos laikos pastrādātajiem visas cilvēces grēkiem, kā arī par Lucifera ļauno darbu, kurš turpina pretoties Dievam ar savu — non serviam! es nekalpošu! Kā gan mēs no sirds un neliekuļoti varam izsaukties: „Kungs, mani sāpina tie nodarījumi, kas ievaino Tavu vismīlošo Sirdi“, ja neesam spējīgi sev liegt kādu sīku prieciņu vai arī pasniegt kādu mazu upuri, slavējot Viņa Mīlestību? Gandarīšana — patiesi grēku izpirkšanas darbi — mūs virza pa pašatdeves un tuvākmīlestības ceļu. Mēs atdodam sevi, lai kaut kā labotu nodarīto ļaunumu, un izdzīvojam tuvākmīlestību, lai palīdzētu citiem, tāpat kā Kristus ir palīdzējis mums.

Tagad un turpmāk steidzieties mīlēt. Mīlestība mums neļauj sūdzēties un pretoties. Bieži mēs tiešām ciešam grūtības. Jā. Taču darām to žēlojoties, un tādējādi ne tikai izniekojam Dieva doto ˛ēlastību, bet arī sasaistām Viņa rokas, kavējot Viņu uzticēt mums jebkādus uzdevumus nākotnē: Hilarem enim datorem diligit Deus. (2 Kor 9, 7-8) — Augstsirdīgu devēju Dievs mīl — cilvēku, kurš dāvā priecīgi, ar mīlošai sirdij raksturīgo spontanitāti, nevis tādu, kurš sevi atdod drudžaini un uzspēlēti — it kā ar to izdarot Dievam kādu milzu pakalpojumu.