Numuru saraksts

Paturot prātā tikko dzirdēto, pārlieciniet sevi, ka tad, ja patiesi vēlamies cieši sekot mūsu Kungam un no sirds kalpot Dievam un visai cilvēcei, mums pilnībā jāatraisās no sevis: mūsu intelektuālajām dotībām, veselības, labā vārda, godīgajiem centieniem pēc sasniegumiem, no slavas un panākumiem.

Vēl vairāk — tavai apņēmībai šajā ziņā jāiet vēl tālāk, līdz tiem augstajiem ideāliem un kvēlās vēlēšanās meklēt vienīgi Dieva godu un Viņu slavēt, lai tu vienmēr saskaņotu savu gribu ar šo skaidro un vienkāršo principu: Kungs, es vēlos to darīt vienīgi tad, ja Tu to vēlies; bet, ja tā nav Tava griba — arī es to negribu. Šādā veidā dzīvojot, mēs dosim nāvējošu triecienu egoismam un iedomībai, kas cenšas aust savus tīklus ikviena cilvēka sirdī, un vienlaikus arī iemantosim patiesu dvēseles mieru un nesavtību, ko vainagos aizvien tuvākas un stiprākas attiecības ar Dievu.

Ja vēlamies līdzināties Jēzum Kristum, mūsu sirdīm jābūt pilnīgi brīvām no jebkuras pieķeršanās. „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko Man! Jo kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs Manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?“ (Mt 16, 24-26) Svētais Gregors paskaidro: „Nepietiek vienīgi atraisīties no lietām, ja mēs līdz ar to neatsakāmies arī paši no sevis. Bet… kurp lai mēs dodamies ārpus sevis pašiem? Vai tad kāds var atteikties pats no sevis?

Jums jāzina, ka mēs vienlaicīgi atrodamies it kā divās situācijās: no vienas puses esam pakrituši grēka dēļ, no otras — esam Dieva veidoti. Mēs esam radīti vienam esamības veidam, bet sevis pašu dēļ atrodamies citā stāvoklī. Tādēļ atteiksimies no sevis — tādiem, kādi esam kļuvuši grēka dēļ, un stingri turēsimies tajā, kādus mūs ir veidojusi žēlastība. Tādējādi, ja kāds, kurš bijis lepns, atgriežas pie Kristus un kļūst pazemīgs, viņš jau ir atsacījies no sevis; ja iekāres pārņemts cilvēks izmainās un dzīvo atturībā, arī viņš ir atteicies no sevis salīdzinājumā ar to, kāds viņš bijis pirms tam; ja sīkstulis pārstāj tīkot pēc mantas un tā vietā, lai sagrābtu citu cilvēku īpašumus, sāk būt devīgs un dalīties ar savu mantu, viņš pavisam noteikti ir atteicies no sevis.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 32, 2 (PL 76, 1233))

Kristieša pašcieņa un pašsavaldība

Kungs lūdz dāsnas sirdis, kas ir patiesi atraisījušās no visa. Mēs tādas sirdis iemantosim, ja izlēmīgi sarausim tās virves vai smalkos pavedienus, kas mūs saista pie mūsu „es“. Neslēpju, ka tas prasa pastāvīgu cīņu, gatavību stāvēt pāri mūsu saprašanas vai mūsu gribas prasībām; vārdu sakot, tas prasa vēl lielāku atteikšanos nekā atraisīšanās no visiekārojamākajiem materiālajiem labumiem.

Atteikšanās, ko sludināja Mācītājs un ko Viņš sagaida no ikviena kristieša, neizbēgami sev līdzi nes arī ārējas izpausmes. Jēzus coepit facere et docere (sal. Apd 1, 1) — darīja un mācīja. Pirms mācīt ar vārdiem, Viņš savu mācību pasludināja ar darbiem. Viņš piedzima kūtiņā vislielākajā nabadzībā un kā bērns redzēja savus pirmos sapņus, gulēdams uz salmiem silītē. Vēlāk, savas apustuliskās darbības gados, līdztekus daudziem citiem piemēriem jūs noteikti atceraties arī to nepārprotamo brīdinājumu, ko Jēzus izteica cilvēkam, kurš vēlējās kļūt par Viņa mācekli: „Jēzus sacīja viņam: Lapsām ir alas, debess putniem - ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu.“ (Lk 9, 58) Un neaizmirstiet kādu citu Evaņģēlija ainu, kas atstāsta, kā apustuļi pa ceļam remdē izsalkumu, sabata dienā plūcot vārpas. (sal. Mk 2, 23)

Es varētu turpināt, uzskaitot vēl un vēl daudz mazu lietu (es pieminēju vien tās, kas pirmās iešāvās prātā), kuras tu vari izmantot visas dienas gaitā, lai aizvien vairāk tuvotos Dievam un saviem līdzcilvēkiem. Tomēr gribu uzsvērt, ka, lai arī tagad minēju šos piemērus, es nekādā ziņā nenoniecinu lielos gandarīšanas darbus. Gluži pretēji, tie var izrādīties ļoti labi, svētīgi un pat nepieciešami, ja mūsu Kungs tevi vada šajā ceļā un tu esi saņēmis tam apstiprinājumu no sava garīgā vadītāja. Taču es tevi brīdinu, ka lielas gandarīšanas var iet roku rokā arī ar smagiem kritieniem, kas rodas lepnības dēļ. Savukārt, ja mēs pastāvīgi vēlamies patikt Dievam mazajās cīņās, kas norisinās mūsos, - piemēram, veltīt kādam smaidu brīdī, kad nemaz negribas smaidīt (un es tev varu apliecināt, ka dažreiz smaidīt ir grūtāk nekā stundu nēsāt ērkšķu lentīti, tad mūsos paliek maz vietas lepnībai, jo šķiet pilnīgi absurdi domāt, ka ar šo vienu smaidu mēs būtu paveikuši ko ievērojamu vai varonīgu. Tā vietā mēs sevi uzlūkojam kā mazu bērnu, kas tik tikko ir spējīgs šķirties no nieciņiem, lai tos dāvātu tēvam, kurš turpretim tos saņem ar bezgalīgu prieku.

Tātad, vai kristietim vienmēr ir jāpraktizē mortifikācija? Jā, bet tikai mīlestības dēļ. Jo šo mūsu aicinājuma dārgumu „mēs glabājam māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva. No visurienes mēs ciešam apspiešanu, bet neesam nomākti; esam trūkumā, bet neesam izmisuši. Mēs ciešam vajāšanas, bet neesam atstāti; tiekam satriekti, bet neejam bojā. Mēs vienmēr nesam Jēzus nāves ciešanas savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā.“ (2 Kor 4, 7-10)