Numuru saraksts

Un, lūk, līdzās Austrumu gudrajiem arī mēs dāvājam mirres, tas ir, nepieciešamo kristīgās dzīves upuri. Mirres mums atsauc atmiņā Kunga ciešanas: pie krusta Viņam dod dzert mirres kopā ar vīnu (sal. Mk 15,23), un ar mirrēm iesvaida Viņa miesas apbedīšanai (sal. Jņ 19,39). Taču nedomājiet, ka pārdomas par upura un mortifikācijas nepieciešamību varētu dot skumju pieskaņu tam svētku priekam, ko mēs šodien svinam.

Mortifikācija nav ne pesimisms, ne rūgtums. Mortifikācijai nav vērtības bez mīlestības: tādēļ mums jāatrod mortifikācijas formas, kas, mums ļaujot valdīt pār šīs zemes lietām, nenomoka tos, kas dzīvo mums līdzās. Kristietis nevar būt ne bende, ne nožēlojams cilvēks; viņš ir cilvēks, kas spēj mīlēt darbos, kas pierāda savu mīlestību sāpju pārbaudes akmenī.

Bet es vēlreiz piebilstu, ka mortifikācija parasti nevar attiekties uz lielu atteikšanos, kas cita starpā pastāv reti. Runa vispirms ir par mazām cīņām: uzsmaidīt tam, kas mūs traucē, atteikt mūsu miesai nevajadzīgu labumu kaprīzes, pierast ieklausīties citos, lietderīgi izmantot laiku, ko Dievs mums devis, un vēl daudz citu šķietami nenozīmīgu sīkumu, kas ikdienu atrodas tad, kad mēs tos nemeklējam, – nepatikšanas, grūtības, skumjas.

Šī nedēļa, ko kristīgā tauta tradicionāli iesaukusi par Lielo, mums vēl vienu reizi sniedz iespēju pārdomāt, izdzīvot no jauna Jēzus zemes dzīves pēdējos brīžus. Viss tas, ko dažādas dievbijības izpausmes šajās dienās mums atsauc atmiņā, protams, ir vērsts uz augšāmcelšanos, kas, kā to raksta svētais Pāvils (sal. 1 Kor 15,14), ir mūsu ticības pamats. Tomēr neiesim šo ceļu pārāk steidzīgi; neatstāsim aizmirstībā kaut ko ļoti vienkāršu, kas varbūt mums dažreiz paslīd garām; mēs nevarēsim piedalīties Kunga augšāmcelšanās godībā, ja neesam vienoti ar Viņa Ciešanām un Nāvi (sal. Rom 8,17). Lai Klusās Nedēļas beigās būtu ar Kristu Viņa Godībā, pirms tam ir jāvienojas ar Viņu upurī un jājūtas kā vienam ar Viņu Golgātas nāvē.

Kristus cēlā pašatdeve stājas pretī grēkam – realitātei, ko tikpat grūti pieņemt, cik tā arī ir nenoliedzama: mysterium iniquitatis; radības, kura augstprātīgi saceļas pret Dievu, neizskaidrojamais ļaunums. Vēsture ir tikpat sena kā cilvēce. Atminēsimies mūsu pirmvecāku grēkā krišanu un visu tālāko samaitātību ķēdi, kas iezīmē cilvēku dzīves gājumu, un visbeidzot mūsu personiskās sacelšanās. Nav viegli izvērtēt grēkā iekļauto perversiju un saprast visu, ko mums saka ticība. Mums jāapzinās pat tīri cilvēciskā līmenī, ka aizvainojuma apmērs ir proporcionāls aizvainotā stāvoklim, viņa personīgajai vērtībai, viņa cieņai sabiedrībā, viņa talantiem. Taču cilvēks aizvaino Dievu: radība noliedz savu Radītāju.

Bet Dievs ir Mīlestība (1 Jņ 4,8). Ļaunuma bezdibeni, ko grēks nes sevī, pārvarēja bezgalīga Mīlestība. Dievs nepamet cilvēkus. Dievišķie nodomi paredz, ka ar Vecā Likuma upuriem nepietiek, lai izpirktu mūsu vainas un atjaunotu zaudēto vienotību. Bija vajadzīga tāda cilvēka pilnīga atdošanās, kas ir Dievs. Mēs varam iedomāties – lai zināmā veidā tuvotos šim neizdibināmajam noslēpumam –, ka Svētā Trīsvienība savā pastāvīgajā un dziļajā milzīgās mīlestības saiknē sanāk uz apspriedi, un šī mūžīgā lēmuma rezultātā Dieva Tēva vienīgais Dēls pieņem mūsu cilvēcisko stāvokli, uzņemas uz sevis mūsu nelaimes un ciešanas un izbeidz savu dzīvi piešūts ar naglām pie koka.

Jau kopš dzimšanas Betlēmē šī uguns, šī vēlme izpildīt Dieva Tēva pestījošo lēmumu, piepilda visu Kristus dzīvi. Trīs gadu garumā, ko mācekļi pavadīja kopā ar Viņu, tie Viņu dzirdēja nenogurstoši atkārtojam, ka Viņa barība ir darīt Tā gribu, kas Viņu sūtījis (sal. Jņ 4,34), līdz kamēr pirmās Lielās Piektdienas pēcpusdienā Viņa upuris tika piepildīts. Un Viņš, galvu noliecis, atdeva garu (Jņ 19,30). Ar šiem vārdiem apustulis svētais Jānis mums apraksta Kristus nāvi: Jēzus zem krusta un visu cilvēku vainu smaguma mirst mūsu grēku sloga un zemiskuma dēļ.

Apcerēsim aiz mīlestības uz mums no galvas līdz kājām ievainoto Kungu. Vienā teikumā, kas kaut daļēji pietuvojas realitātei, mēs varam atkārtot kopā ar vairākus gadsimtus senu autoru: Kristus miesa ir sāpju altārglezna. Redzot šādu Kristu, līdzīgu saņurcītam audumam, no Krusta noceltu nekustīgu ķermeni, uzticētu savai Mātei, redzot šo salauzto Jēzu, mēs varētu izsecināt, ka šī aina ir visskaidrākais sakāves pierādījums. Kur ir pūļi, kas sekoja Viņam un Valstība, kuras atnākšanu Viņš sludināja? Tomēr tā nav sakāve, bet uzvara: tagad augšāmcelšanās brīdis ir tuvāk nekā jebkad, – brīdis, kad atklāsies godība, ko viņš ieguvis ar savu paklausību.

Domāt par Kristus nāvi nozīmē pilnīgā vaļsirdībā nolikt sevi ikdienas pienākumu priekšā, ar nopietnību attiekties pret ticību, ko apliecinām. Klusā Nedēļa tātad nevar būt par sakrālu iestarpinājumu vienīgi cilvēcisku interešu pārņemtai dzīvei. Tai jābūt par izdevību iegremdēties Dieva mīlestības dziļumos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem mēs spētu to parādīt cilvēkiem.

Bet Kungs uzstāda noteikumus. Vienu no šādiem apgalvojumiem piedāvā svētais Lūkass un to nevar ignorēt: Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus un māsas, un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,26). Tie ir skarbi vārdi. Protams, darbības vārdi „ienīst” vai „nicināt” neizsaka pareizi Jēzus sākotnējo domu. Bet jebkurā gadījumā šie Kunga vārdi bija spēcīgi, jo tie nenozīmē mīlēt mazāk, kā tas dažreiz tiek maigi interpretēts, lai mīkstinātu teikumu. Šis skarbais izteiciens ir iespaidīgs ne jau tādēļ, ka ietvertu sevī negatīvu vai cietsirdīgu attieksmi, ņemot vērā, ka Jēzus, kas runā tagad, ir tas pats, kurš pavēl mīlēt citus kā savu paša dvēseli un atdod savu dzīvību par cilvēkiem. Šis teiciens vienkārši norāda, ka Dieva priekšā nevar rīkoties pa pusei. Kristus vārdus varētu saprast ar mīlēt vairāk, mīlēt labāk, vai arī nemīlēt ar egoistisku, ar tuvredzīgu mīlestību. Mums jāmīl ar Dieva mīlestību.

Lūk, par ko ir runa. Vērsīsim uzmanību uz pēdējo no Jēzus prasībām: et animam suam. Dzīvību, pašu dvēseli, lūk, ko prasa Kungs. Ja mēs esam uzpūtīgi, ja rūpējamies tikai par savām personiskajām ērtībām, ja citu un arī pasaules eksistence centrēta uz mums pašiem, tad mums nav tiesību saukties par kristiešiem, uzskatīt sevi par Kristus mācekļiem. Sevi jāatdod ne tikai vārdos (1 Jņ 3,18), bet darbos un patiesībā. Dieva mīlestība mūs aicina ņemt Krustu uz saviem pleciem, arī uz sevis izjust visas cilvēces smagumu un paša situācijā un darba apstākļos piepildīt vienlaikus skaidros un mīlošos Tēva gribas nodomus. Fragmentā, ko skaidrojam Jēzus turpina: Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,27).

Nebaidoties pieņemsim Dieva gribu, nevilcinoties apņemsimies visu savu dzīvi veidot saskaņā ar to, ko māca un prasa mūsu ticība. Būsim droši, ka tur sastapsim cīņu, ciešanas un sāpes, bet, ja mums patiešām ir ticība, mēs nekad nedomāsim, ka esam nelaimīgi; pat bēdās, pat apmelojumos mēs būsim laimīgi ar laimi, kas mudinās mīlēt citus, lai viņi ņemtu dalību mūsu pārdabiskajā priekā.

Mēs nevaram paši sev slēpt, ka paliek vēl daudz darāmā. Kādu dienu, varbūt kontemplējot jau nobriedušo vārpu maigo viļņošanos, Jēzus saviem mācekļiem sacīja: Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā! (Mt 9,37-38). Kā toreiz, tā arī tagad turpina trūkt strādnieku, kas piekrīt izciest dienas nastu un karstumu (Mt 20,12). Un, ja mēs, kas strādājam, neesam uzticīgi, notiks tas, ko raksta pravietis Joēls: Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās nožēlojami, labība ir pagalam, vīnakoki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi. Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma (Jl 1,10-11).

Nav ražas, ja nav gatavības nesavtīgi pieņemt pastāvīgu darbu, kas var kļūt garš un nogurdinošs: apstrādāt zemi, sēt sēklu, rūpēties par laukiem, pļaut un kult… Dieva Valstība tiek celta vēsturē, laikā. Kungs mums visiem ir uzticējis šo uzdevumu, un neviens no mums nevar justies atbrīvots. Šodien, pielūdzot un uzlūkojot Kristu Euharistijā, domāsim par to, ka atpūtas brīdis vēl nav pienācis, ka diena turpinās.

Sakāmvārdu grāmatā ir sacīts, kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam (Sak 12,11). Mēģināsim sev piemērot šo vārdu garīgo nozīmi: tas, kurš neapstrādā Dieva lauku, tas, kurš nav uzticīgs dievišķajai misijai atdot sevi citiem, viņiem palīdzot iepazīt Kristu, ar grūtībām varēs izprast to, kas ir euharistiskā Maize. Neviens nepiešķir nozīmi tam, kas viņam nav prasījis piepūli. Lai novērtētu un mīlētu Svēto Euharistiju, vajag noiet Kristus ceļu: būt par graudu, nomirt sev pašam, atdzimt pilnam dzīvības un nest augļus pārpilnībā - simts pret vienu! (sal. Mk 4,8).

Šis ceļš var tikt izteikts vienā vārdā - mīlēt. Mīlēt, tas nozīmē būt ar plašu sirdi, sajust apkārt esošo rūpes, prast piedot un saprast: ar Jēzu upurēt sevi visām dvēselēm. Ja mēs mīlēsim ar Kristus sirdi, mēs iemācīsimies kalpot un mēs skaidri un ar mīlestību aizstāvēsim patiesību. Lai mīlētu šādi, vajag, lai katrs no mums izravētu no savas personiskās dzīves visu, kas traucē Kristus dzīvei viņā: pieķeršanos savām ērtībām, egoisma kārdinājumu, tieksmi spīdēt. Tikai atkārtojot sevī šo Kristus Dzīvi, mēs varēsim to nodot tālāk citiem; tikai pieredzot labības grauda nāvi, mēs varēsim apstrādāt zemes dzīles, tās pārveidojot no iekšienes, tās darot auglīgas.