Numuru saraksts

Pienākums būt taisnīgiem pret Dievu un cilvēkiem

Pirmām kārtām mums jābūt taisnīgiem pret Dievu; ierakstīsim šo pārliecību dziļi savās dvēselēs tā, lai tā atklājas arī mūsu rīcībā. Tas ir īstenais pārbaudes akmens patiesajām alkām un slāpēm pēc taisnības. (sal. Mt 5, 6) Tas ir tas, kas tās atšķir no skauģu un aizvainoto, egoistu un alkatīgo klaigām. Liegt mūsu Radītājam un Pestītājam pateicību par tām neskaitāmajām un neaprakstāmajām dāvanām, ko Viņš mums dod, būtu visbaisākā nepateicība un netaisnība. Ja patiesi pieliekat pūles, lai būtu taisnīgi, jūs bieži pārdomāsiet to, cik atkarīgi no Dieva mēs esam. Jo „kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?“ (1 Kor 4, 7) Tā jūs piepildīsieties ar pateicību un vēlēšanos atbildēt Tēvam, kurš neprātīgi mūs mīl.

Tad jūsos atdzīvosies labais bērna bijības gars, kas liks jums vērsties pie Dieva ar visas savas sirds maigumu. Un kad liekuļi mēģinās iesēt jūsos šaubas, vai tikai Kungam ir tiesības prasīt no jums tik daudz, neļaujieties pievilties. Tieši pretēji, nostājieties Dieva priekšā neuzstādot Viņam nekādus noteikumus; paklausīgi kā māls podnieka rokās (Jer 18, 6), padevīgi atzīstoties Deus meus et omnia! — Tu esi mans Dievs un mans viss. Un ja kādreiz jums nāksies saņemt negaidītu triecienu, nepelnītas ciešanas, ko jums sagādās cilvēki, jūs mācēsiet rast spēku, lai ar jaunu prieku dziedātu: lai notiek, piepildās, ir slavēta un mūžam teikta vistaisnīgākā un laipnākā Dieva Griba pāri pār visām lietām. Āmen. Āmen.

Līdzība par kalpu, kurš bija parādā savam kungam desmit tūkstošus talentu (sal. Mt 18, 24), ļoti labi atspoguļo mūsu stāvokli Dieva priekšā. Arī mēs tāpat kā viņš nevaram atmaksāt to milzu parādu, kas mums ir ar Dievu par daudzajām no Kunga saņemtajām žēlastībām. Turklāt šim parādam mēs esam pievienojuši vēl arī savus personiskos grēkus. Lai arī kā mēs censtos, mums nekad neizdosies atlīdzināt Kungam par visu, ko Viņš mums ir piedevis. Bet cilvēku taisnīguma bezspēcībai pretī nostājas Dieva žēlsirdības bezgalība. Dievs var atlaist mums mūsu parādu un izlīgt ar mums,jo „Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ (Ps 106¹⁰⁵, 1)

Šai līdzībai, kā labi zināt, ir otrā daļa, kas ir krasā pretstatā pirmajai. Kalps, kuram nupat tika atlaists milzīgs parāds, neiežēlojas par savu biedru, kurš tam ir parādā vien simts denāriju. Šai brīdī atklājas viņa sirds zemiskums. No likuma viedokļa raugoties, neviens nevar viņam liegt izmantot savas tiesības un pieprasīt, lai tiek atdota nauda, kas tam ir parādā, tomēr kaut kas mūsos iekšēji saceļas un saka, ka šī neiecietīgā rīcība ir tālu no īstena taisnīguma. Nav taisnīgi, ka tas, pret kuru tikai pirms mirkļa izturējušies ar žēlsirdību un sapratni, neizrāda ne mazumiņu iecietības pret savu parādnieku. Atcerieties, ka taisnīgums neizpaužas tikai kā strikta pienākumu un tiesību ievērošana; tas nav matemātikas uzdevums, kura atrisināšanai pietiek vien ar to, ka zinām, kā saskaitīt un atņemt.

Kristīgais taisnīguma tikums tiecas pēc kā vairāk. Tas mūs mudina būt pateicīgiem, laipniem un dāsniem, rīkoties kā godavīriem un uzticamiem draugiem gan labos laikos, gan pārbaudījuma brīžos; tas aicina mūs ievērot likumus un cienīt likumīgo varu; ar prieku laboties, ja redzam, ka esam kādā jautājumā kļūdījušies. Bet pāri visam, ja esam taisnīgi, mēs pildīsim savus profesionālos, ģimenes un sabiedriskos pienākumiem, un darīsim to bez plātīšanās un lielības, centīgi strādājot un izmantojot savas tiesības, kas ir arī mūsu pienākumi.

Es neticu dīkdieņu taisnīgumam, jo ar savu dolce far niente, „saldo dīkdienību“ kā mēdz teikt manā mīļajā Itālijā, viņi reizēm pat ļoti smagā veidā neievēro vienu no būtiskākajiem taisnīguma un vienlīdzības principiem — to, kas saistīts ar mūsu pienākumu strādāt. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Dievs radīja cilvēku ut operaretur! (Rad 2, 15) — „lai viņš strādātu“, un ka pārējie cilvēki — mūsu ģimene un tauta, visa cilvēce — ir atkarīga no mūsu darba ražīguma! Mani bērni, cik gan nabadzīga izpratne par taisnīgumu ir tiem, kas to uzskata vien par materiālo labumu vairāk vai mazāk godīgu sadali!