Numuru saraksts

Tas ir tas, kas mazliet notika arī ar mums. Bez grūtībām mūsu ģimenē, mūsu draugu un biedru vidū, nemaz nerunājot par pasaules milzīgo plašumu, mēs varētu atrast daudz personu, kuras būtu cienīgākas nekā mēs, lai no Kristus saņemtu aicinājumu: vienkāršāki, gudrāki, ietekmīgāki, svarīgāki, spējīgāki uz pateicību un dāsnāki ļaudis.

Domājot par visu to, man ir kauns. Bet es arī apzinos, cik ļoti mūsu cilvēciskā loģika ir nepietiekama, lai skaidrotu žēlastības realitātes. Dievs mēdz meklēt vājus līdzekļus, lai skaidri un acīmredzami atklātos, ka tas ir Viņa darbs. Sv. Pāvils ar trīsām min savu aicinājumu: bet pēdīgi pēc visiem Viņš parādījās arī man, it kā kādam nelaikā dzimušajam. Jo es esmu mazākais starp apustuļiem un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva Baznīcu (1 Kor 15,8-9). Šādi ar savu personību un enerģiju, ko vēsture tikai vēl vairāk izcēla, raksta Sauls no Tarsas.

Bez jebkāda nopelna no mūsu puses, kā jums teicu, jo mūsu aicinājuma pamatā atrodas mūsu niecīguma pazīšana un apziņa par to, ka gaisma, kas apgaismo mūsu dvēseli (ticība), mīlestība, ar kuru mēs mīlam (mīlestība-caritas), un ilgas, kas mūs uztur (cerība), ir nepelnītas Dieva dāvanas. Tādēļ arī neaugt pazemībā nozīmē aizmirst Dieva izvēles galamērķi: ut essemus sancti, mūsu personisko svētumu.

Izejot no šīs pazemības, mēs tagad varam izprast to, kas dievišķajā aicinājumā ir brīnišķīgs. Kristus roka mūs ir satvērusi labības laukā: savā ievainotajā rokā sējējs saspiedis saujiņu graudu. Asinis ieplūst sēklā, to piesūcina. Tad sējējs šo labību kaisa vējā, lai mirstot tā kļūtu par dzīvību un, iekrītot zemē, vairotos zeltainās varpās.

Ticības ceļš

Gala mērķis nav viegls – pielīdzināt sevi Kristum. Bet tas tomēr nav smagi, ja mēs dzīvojam tā, kā Kungs mums ir mācījis: ja ik dienas steidzamies pie Viņa Vārda, ja mūsu dzīve ir sakramentālās realitātes piesātināta Euharistijā, ko Viņš mums atstājis uzturam; jo kristieša ceļš ir viegli ejams, kā to atgādina kāda sena manas dzimtenes dziesma. Dievs mūs aicinājis skaidri un nepārprotami. Kā Austrumu gudrie mēs ieraudzījām zvaigzni – gaismu un ceļu – mūsu dvēseles debesīm.

Mēs ieraudzījām Viņa zvaigzni austrumos, un mēs ieradāmies Viņu pielūgt (Mt 2,2). Mums ir līdzīga pieredze. Arī mēs esam ievērojuši, ka pamazām jauna gaisma uzausa mūsu dvēselē: vēlme kļūt par kristieti pilnībā – ja jūs man atļaujat lietot šādu izteikumu − rūpes uztvert Dievu nopietni. Ja ikviens no jums tagad sāktu skaļā balsī stāstīt sava pārdabiskā aicinājuma vēsturi, pārējie nāktu pie slēdziena, ka tas viss bija dievišķs. Pateiksimies Dievam Tēvam, Dievam Dēlam, Dievam Svētajam Garam un arī Jaunavai Marijai, caur kuru pie mums nonāk visas debesu svētības, par šo dāvanu, kas kopā ar ticību ir lielākā, ko Kungs var piešķirt kādai radībai: stingra apņēmība sasniegt mīlestības pilnību, esot pārliecinātam, ka profesionālo un sociālo pienākumu vidū svētums ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams.

Ar kādu iejūtību Kungs mūs aicina! Viņš runā cilvēka vārdiem kā tāds, kas iemīlējies: es tevi saucu vārdā… tu esi mans (Is 43,1). Dievs, kurš ir skaistums, lielums, gudrība, mums paziņo, ka mēs Viņam piederam, ka Viņš mūs izraudzījis kā Viņa bezgalīgās mīlestības galamērķi. Ir jābūt stiprai ticības dzīvei, lai neizkropļotu šo brīnumu, ko dievišķā Apredzība mums uztic. Mums jābūt tādai ticībai kā Austrumu gudrajiem – pārliecībai, ka ne tuksnesis, ne vētras, ne oāzes miers mums nebūs par šķērsli, lai nonāktu mūžīgajā Betlēmē, kas ir galīgā dzīve kopā ar Dievu.

Veidot attiecības ar Jēzu Kristu

Tas, kurš nemīl Svēto Misi, kurš necenšas tajā piedalīties ar iekšēju mieru un bez steigas, ar dievbijību, ar sirsnību, tas nemīl Kristu. Mīlestība iemīlējušos dara smalkjūtīgus, delikātus; tā viņiem dažreiz liek atklāt smalkumus – reizēm sīkus un rūpēties par tiem, bet, tāda vienmēr ir dedzīgas sirds izpausme. Šādi mums jāpiedalās Svētajā Misē. Tādēļ es vienmēr esmu aizdomājies, ka tie, kas vēlas dzirdēt īsu un steidzīgi nolasītu Misi, ar šo attieksmi, kas ir arī nekulturāla, pierāda, ka vēl nav izpratuši altāra Upura jēgu.

Mīlestība pret Kristu, kurš sevi dāvā par mums, mudina mūs Mises beigās atrast dažas minūtes personiskai, dziļi iekšējai pateicības lūgšanai, kas sirds klusumā paildzina otro pateicības lūgšanu – Euharistiju. Kā mums vērsties pie Viņa, kā Viņu uzrunāt, kā izturēties?

Kristīgā dzīve nesastāv no sastingušām normām, jo Svētais Gars dvēseles nevada kolektīvi, bet katrai Viņš iedveš tās apņemšanās, iedvesmas un mīlestības jūtas, kas tai palīdzēs uztvert un piepildīt Tēva gribu. Tomēr, es domāju, ka pateicības lūgšanā pēc Mises, mūsu dialoga ar Kristu pavediens daudzreiz varētu būt pārdomas par to, ka Kungs mums ir Karalis, Ārsts, Skolotājs un Draugs.