Numuru saraksts

Iekšējā dzīve — tas ir pienākums, ko mums uzliek tas aicinājums, ko Mācītājs ir ielicis ikviena dvēselē. Mums ir jākļūst svētiem, kā saka manā dzimtajā pusē — „līdz pat matu galiņiem“; mums jākļūst par īstiem, patiesiem kristiešiem — tādiem, kurus varētu kanonizēt. Ja nē, tad kā vienīgā un patiesā Mācītāja mācekļi mēs būsim cietuši neveiksmi. Un neaizmirsīsim, ka tad, kad Dievs mūs izvēlas un dāvā savu žēlastību cīnīties par svētumu ikdienas pasaulē, Viņš mums uzliek par pienākumu arī apustulātu. Es vēlos, lai jūs saprastu, ka, pat raugoties uz lietām cilvēciski, rūpes par dvēselēm dabiski izriet no fakta, ka Dievs mūs ir izraudzījies. Kā uzsver viens no Baznīcas tēviem: „Kad jūs atklājat, ka kaut kas jums nāk par labu, jūs vēlaties arī citiem par to pastāstīt. Tādā pašā veidā jums vajadzētu vēlēties, lai arī citi iet kopā ar jums šajos Kunga ceļos. Ja jūs dodaties uz forumu vai termām un satiekat kādu, kuram ir brīvs laiks, jūs aicināt viņu sev pievienoties. Šo pasaulīgo paražu attieciniet arī uz garīgo sfēru un, kad iesiet pie Dieva, nedariet to vieni.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 6, 6 (PL 76, 1098))

Ja nevēlamies zaudēt laiku bezjēdzīgās nodarbēs vai atrunājoties ar apkārt esošajām ikdienišķajām grūtībām — jo grūtības ir pastāvējušas jau kopš kristietības pašiem pirmsākumiem —, mums jāatceras, ka Jēzus mūsu panākumus tuvinot līdzcilvēkus Dievam vistiešākā veidā saista ar mūsu iekšējās dzīves kvalitāti. Par priekšnoteikumu mūsu apustulisko centienu auglīgumam Kristus ir licis mūsu svētumu — vai drīzāk, centienus būt uzticīgiem, jo, kamēr vien dzīvojam uz šīs zemes, svēti nebūsim nekad. Var likties neticami, bet gan Dievs, gan līdzcilvēki gaida no mums nesatricināmu uzticību — bez jebkādām atlaidēm vai kompromisiem, nevis apšaubāmu vai daļēju, bet gan pilnīgu; ar mīlestību pieņemtu un līdz galam izdzīvotu kristīgo aicinājumu.

Profesionālās dzīves piemēra spēks

Mums jāizvairās no kļūdas domāt, ka apustulāts aprobežojas vien ar dažu dievbijības prakšu izpildīšanu. Tu un es esam kristieši, bet vienlaicīgi — un bez jebkādas nodalīšanas — mēs esam pilsoņi un kāda konkrēta darba veicēji ar ļoti skaidriem pienākumiem, kas mums jāizpilda priekšzīmīgi, ja vien patiešām vēlamies kļūt svēti. Pats Jēzus mūs mudina: „Jūs esat pasaules gaisma. Pilsēta, kas celta kalnā, nav paslēpjama. Tāpat, iededzinājis sveci, neviens neliek to zem pūra, bet svečturī, lai tā dotu gaismu visiem, kas atrodas mājā. Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.“ (Mt 5, 14-16)

Profesionālais darbs, lai kāds tas arī būtu, kļūst par lukturi, kas apgaismo jūsu kolēģus un draugus. Tāpēc tiem, kuri vēlas kļūt par Opus Dei locekļiem, — bet tas pats attiecas arī uz jums visiem, kas tagad manī klausāties —, es mēdzu teikt: kāds gan man labums no tā, ja par kādu man teiktu, ka viņš vai kāds cits mans bērns ir labs kristietis, bet ja viņš ir slikts kurpnieks? Ja viņš necenšas labi apgūt savu arodu vai arī veikt savu darbu cik vien iespējams rūpīgi, viņš to nespēs nedz svētdarīt, nedz arī veltīt mūsu Kungam. Mums, kas būdami pilnībā iesaistīti laicīgajās lietās, tomēr esam izlēmuši dzīvot kopā ar Dievu, ikdienas darba svētdarīšana ir kā īstena garīguma kodols, ap kuru koncentrējas visa mūsu esamība.

Cīnieties pret visiem cilvēkiem raksturīgo tendenci būt pārāk saudzīgiem pret sevi. Esiet prasīgāki! Dažreiz mēs pārlieku daudz raizējamies par savu veselību vai par to, lai pietiekami atpūstos. Protams, ka atpūta ir vajadzīga. Tā dod mums spēku, lai ik dienas varam atkal no jauna ķerties pie darba. Tomēr, kā to jau gadiem ilgi esmu rakstījis, — atpūsties nenozīmē neko nedarīt. Tas nozīmē savu uzmanību pievērst nodarbēm, kas prasa mazāku piepūli.

Dažreiz, aizbildinoties ar visai apšaubāmām atrunām, mēs kļūstam pārlieku bezrūpīgi un aizmirstam par to svētīgo atbildību, kas gulstas uz mūsu pleciem. Mēs esam apmierināti, ja izdarām vien tik, cik minimāli nepieciešams. Mēs ļaujamies bezjēdzīgiem prātojumiem, kas šķietami attaisno mūsu laika izšķiešanu, sēžot rokas klēpī salikušiem, turpretim, sātans un viņa sabiedrotie tikmēr neatpūšas. Uzmanīgi ieklausies un pārdomā svētā Pāvila vārdus, ko viņš rakstīja tiem kristiešiem, kuri bija vergi. Viņš tos mudināja paklausīt saviem saimniekiem: „Nekalpojiet tikai acu priekšā, it kā cilvēkiem izpatikdami, bet kā Kristus kalpi, kas no sirds izpilda Dieva prātu!

Kalpojiet labprātīgi tā, kā Kungam, bet ne cilvēkiem.“ (Ef 6, 6-7) Cik gan labs padoms, lai mēs tam sekotu!

Lūgsim mūsu Kungu Jēzu, lai Viņš mums dāvā savu gaismu un ik brīdi palīdz atklāt to dievišķo nozīmi, kas piemīt mūsu profesionālajam darbam, un kas dara to līdzīgu durvju virām, kas balsta un virza mūsu aicinājumu uz svētumu. Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzu pazina kā faber, filiusMariae — galdnieku, Marijas dēlu. (sal. Mk 6, 3) Tāpat arī mums ar svētu lepnumu darbos ir jāpierāda, ka esam darba cilvēki — vīrieši un sievietes, kuri patiešām strādā!

Ņemot vērā, ka mums vienmēr ir jārīkojas kā Dieva sūtņiem, der atcerēties, ka mēs Viņam nekalpojam uzticīgi, ja savu darbu atstājam neizdarītu; ja savu profesionālo pienākumu pildīšanā neveltām tikpat daudz pūļu un pašaizliedzības kā citi; ja mūs var nosaukt par paviršiem, neuzticamiem, vieglprātīgiem, nekārtīgiem, slinkiem vai nekam nederīgiem… Jo tam, kurš izturas nolaidīgi pret darba pienākumiem, kas ir šķietami mazsvarīgāki, būs grūti labi pildīt tos pienākumos, kas saistīti ar garīgo dzīvi un neapšaubāmi prasa lielāku piepūli. „Kas uzticīgs vismazākajās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākajās lietās, tas arī netaisns lielās.“ (Lk 16, 10)

Es nerunāju par iedomātiem ideāliem, bet gan par ļoti konkrētu realitāti, kas ir ārkārtīgi svarīga un spēj pārveidot pilnīgi pagānisku un Dieva prasībām naidīgi noskaņotu vidi, kā tas notika mūsu pestīšanas laikmeta iesākumā. Izjūtiet šos tā laika nezināma autora vārdus, kas mūsu aicinājuma lielumu izsaka šādi: kristieši „pasaulei ir tas pats, kas dvēsele ķermenim. Viņi dzīvo pasaulē, bet nav pasaulīgi, tāpat kā dvēsele atrodas ķermenī, bet nav veidota no miesas. Viņi dzīvo katrā ciemā un pilsētā tāpat kā dvēsele atrodas katrā ķermeņa daļā. Viņi strādā iekšienē un paliek nepamanīti, tāpat kā tas atbilst dvēseles būtībai… Viņi dzīvo kā svētceļnieki starp iznīcīgām lietām, skatienu vēršot uz nemirstību debesīs, tāpat kā nemirstīgā dvēsele tagad mājo iznīcīgā mājoklī. Viņu skaits pieaug vajāšanu laikā, tāpat kā dvēseles skaistums vairojas mortifikācijā… Un kristiešiem nav tiesību pamest savu misiju pasaulē, tāpat kā dvēsele nedrīkst sevi brīvprātīgi šķirt no ķermeņa.“ (Epistola ad Diognetum, 6 (PG 2, 1175)

Tādēļ, ja mēs izturētos nevērīgi pret laicīgām lietām, mēs atrastos uz nepareizā ceļa, jo Kungs mūs gaida arī tur. Varat būt pārliecināti, ka mums jātuvojas Dievam tieši caur ikdienas dzīves notikumiem, ko iepriekš noteikusi vai pieļāvusi dievišķās Providences bezgalīgā gudrība. Taču mēs nesasniegsim šo mērķi, ja necentīsimies labi pabeigt savu darbu; ja neuzturēsim dzīvu to cilvēcisko un pārdabisko aizrautību un centību, ar kādu šo darbu uzsākām; ja nebūsim vislabākie, vai, ja tas iespējams, (un domāju, ka, ja vien to patiešām vēlamies, tas ir iespējams) labākie no labākajiem. Mums tas izdosies, ja izmantosim visus godīgos cilvēciskos un arī pārdabiskos līdzekļus, kas nepieciešami, lai mūsu Kungam veltītu meistarīgi paveiktu, filigrānu, līdz galam pabeigtu darbu.

Possumus! Varam! (Mt 20, 22) Ar Dieva palīdzību mēs varam uzvarēt arī šajā cīņā. Esiet pārliecināti, ka nav grūti darbu pārvērst lūgšanas piepildītā sarunā. Atliek tikai upurēt to Dievam un uzreiz ķerties pie darba, Viņš tūdaļ uzklausa un sniedz iedrošinājumu. Mēs iemantojam kontemplatīvu dvēseli mūsu ikdienas darbu vidū! Esiet droši, ka Viņš uz mums lūkojas, vienlaicīgi arī aicinot aizvien no jauna sevi pārvarēt: piedāvāt mazu upuri šajā lietā, uzsmaidīt cilvēkam, kurš mūs apgrūtina; vispirms izdarīt mazāk patīkamo, bet steidzamāko darbu; uzturēt kārtību arī nelielās lietās, neatlaidīgi turpināt pildīt savus pienākumus, kaut būtu tik viegli no tiem atteikties; neatstāt uz rītdienu to, ko vajadzētu pabeigt šodien — un tas viss, lai patiktu Viņam, mūsu Dievam Tēvam! Varbūt uz sava galda vai kādā neuzkrītošākā vietā, kas lieki nepiesaista uzmanību, tu vari novietot krucifiksu; tas tevī modinās kontemplatīvu garu un būs kā mācību grāmata tavam prātam un dvēselei, no kā mācīties kalpot.

Ja nolemsi iet šo kontemplācijas ceļu savu ikdienas darbu vidū, nedarot neko ārkārtēju vai dīvainu un neattālinoties no pasaules, tu uzreiz sajutīsi, ka esi Mācītāja draugs, kuram ir Dieva dots uzdevums — parādīt dievišķos zemes dzīves ceļus visai cilvēcei. Jā, ar savu darbu tu palīdzēsi izplatīt Kristus valstību visos kontinentos. Stundu pēc stundas tu to upurēsi par tālām zemēm, kurām tiek nesta ticība, par Austrumu tautām, kurās tik nežēlīgi tiek aizliegts brīvi praktizēt ticību, un par tradicionāli kristīgajām nācijām, kurās, šķiet, Evaņģēlija gaisma ir kļuvusi blāva un dvēseles cīnās neziņas tumsā… Cik gan vērtīgs tad kļūst tavs vienas stundas darbs, ja tu neatlaidīgi pūlies līdz galam, nedaudz ilgāk — vēl dažas minūtes ilgāk — līdz darbs ir pabeigts! Vienkāršā un praktiskā veidā tu kontemplāciju pārvērt apustulātā, to izjūtot kā uzstājīgu nepieciešamību tavā sirdī, kas pukst vienā ritmā ar mīļoto un žēlsirdīgo mūsu Kunga Jēzus Sirdi.

Apustulāts ikdienas dzīvē

Atcerēsimies tagad kādu citu zvejas reizi — jau pēc Jēzus Kristus ciešanām un nāves. Pēteris ir trīs reizes noliedzis Mācītāju, un kad gaiļa dziesma atgādina viņam par Kunga brīdinājumu, viņš, sāpju pārņemts, pazemīgi raud par savu neuzticību un no sirds lūdz piedošanu. Tagad, nožēlas pilns gaidot piepildāmies Kunga augšāmcelšanās solījumu, Pēteris turpina savas ikdienas gaitas un dodas zvejā. „Cilvēki bieži brīnās, ka Pēteris un Zebedeja dēli atgriezās pie savas iepriekšējās nodarbošanās, ko bija pametuši pēc tam, kad saņēma Kunga aicinājumu. Patiešām viņi pelnīja iztiku kā zvejnieki, kad kādu dienu Kungs viņiem sacīja: „Sekojiet man un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.“ Tiem, kurus pārsteidz šāda apustuļu rīcība, jāsaka, ka viņiem nebija liegts darīt savu darbu, kas ir godīga nodarbe, uz ko viņiem bija tiesības.“ (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 122, 2 (PL 35, 1959))

Apustulāts — šīs rūpes par tuvāko, kas deg ikviena kristieša sirdī, — nav nekas svešs vai nesavienojams ar mūsu ikdienas nodarbēm, bet gan saplūst ar tām, padarot darbu par personīgas tikšanās vietu ar Kristu. Mēģinot sasniegt kopīgus mērķus un strādājot plecu pie pleca ar saviem kolēģiem, draugiem vai radiniekiem, mēs varam viņiem palīdzēt nonākt pie Kristus, kurš viņus gaida ezera krastā. Pirms kļūt par apustuli, tev jākļūst par zvejnieku. Un arī esot apustulim, tev jāturpina būt zvejniekam. Tas pats darbs — agrāk un tagad.

Kas tad mainās? Tas, ka dvēselei, kopš viņā tāpat kā Pētera laivā tagad ir Kristus, paveras daudz plašāki horizonti, stiprāka ir apņēmība kalpot un neapslāpējama ir vēlēšanās it visām radībām stāstīt par magnalia Dei (Apd 2, 11) — „Dieva lielajiem darbiem“, ko Kungs dara, ja vien Viņam to ļaujam. Šeit es gribētu teikt, ka priestera amats, ja tā to var nosaukt, ir dievišķs un sabiedrisks kalpojums, kas ir tik prasīgs pret tā veicēju, ka ietver sevī itin visu, ko viņš dara. Līdz pat tādam mēram, ka, ja ir kāds priesteris, kuram paliek brīvs laiks, ko veltīt citām — ar kalpojumu nesaistītām nodarbēm —, viņš var būt drošs, ka nepilda savus priestera pienākumus pilnīgi.

„Tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, saukts Dvīnis, un Natanaēls, kas bija no Galilejas Kānas, un Zebedeja dēli, un vēl citi divi no Viņa mācekļiem. Sīmanis Pēteris sacīja viņiem: Es eju zvejot. Tie sacīja viņam: Arī mēs iesim tev līdz. Un viņi izgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā neieguva. Bet rītausmā Jēzus stāvēja krastā; tomēr mācekļi nepazina, ka tas ir Jēzus.“ (Jņ 21, 2-4)

Viņš ir turpat līdzās saviem apustuļiem, blakus dvēselēm, kas atdevušas sevi Viņam, tomēr viņi Jēzu nepazīst. Cik gan daudz reižu Kristus ir ne vien blakus mums, bet pat mūsos, turpretim mēs dzīvojam tik piezemēti un pasaulīgi, ka Viņu nemaz nemanām. Kristus ir līdzās, bet nesaņem no saviem bērniem nevienu siltu skatienu, nevienu mīlošu vārdu, nevienu sirsnīgu mīlestības apliecinājumu.

Turklāt, kurš ir teicis, ka, lai runātu par Kristu un izplatītu Viņa mācību, ir jādara kas īpašs vai neparasts? Dzīvo savu ikdienas dzīvi, strādā, cenšoties godprātīgi pildīt savus pienākumus, labi veikt savu darbu paša izvēlētajā profesijā vai amatā, pilnveidojoties un ar katru dienu strādājot aizvien labāk. Esi uzticams, saprotošs pret citiem un prasīgs pret sevi. Esi pašaizliedzīgs un priecīgs. Tas tad arī būs tavs apustulāts. Un, lai arī tu pats nesapratīsi kādēļ (jo labi apzinies savus trūkumus un vājības), apkārtējie cilvēki tevi meklēs, un vienkāršā, dabiskā sarunā atceļā no darba, ģimenes saietā, autobusā, pastaigā — jebkurā vietā —, jūs varēsiet pārrunāt jautājumus, kas mājo ikviena cilvēka dvēselē, lai arī daži nevēlas to atzīt un tajos ieklausīties. Tiklīdz viņi patiesi sāks meklēt Dievu, viņi tos sapratīs labāk.

Lūdz Vissvētākajai Jaunavai Marijai, Regina apostolorum — Apustuļu karalienei, lai viņa tev palīdz reizi par visām reizēm izšķirties dalīt ar Kristu Viņa sirds ilgas sēt Dieva vārdu un zvejot dvēseles. Vari būt drošs, ka, ja vien sāksi darbu, drīz tāpat kā Galilejas zvejnieki, arī tu redzēsi savu laivu pilnu ar zivīm, bet krastā Jēzu — gaidām tevi ar lomu, kas patiesībā pieder Viņam.