Numuru saraksts

Kad mūsu kopīgo sarunu laikā ar Kungu, mūsu Dievu, vēršos pie jums, es vienkārši turpinu savu personīgo lūgšanu, tagad tikai izsakot to skaļi. Man patīk to bieži atgādināt. Arī jūs no savas puses vienmēr centieties savās dvēselēs uzturēt lūgšanu, pat tādos brīžos kā šodien, kad aplūkojam tēmu, kas pirmajā brīdī var nešķist mīlestības pilnu dialogu, kādai vajadzētu būt mūsu sarunai ar Dievu, raisoša. Es saku „pirmajā brīdī“, jo pilnīgi viss, kas ar mums notiek, viss, kas notiek mums līdzās, var un tam vajadzētu kļūt par mūsu lūgšanas tēmu.

Gribu ar jums runāt par laiku, kas paiet tik ātri. Neatkārtošu jums labi zināmo frāzi par to, ka ar katru nodzīvoto gadu mums paliek viens gads mazāk… Tāpat arī neiesaku jums iet un vaicāt citiem, ko viņi domā par laika ritējumu. Tā rīkojoties, jums, iespējams, nāktos uzklausīt apmēram šādu atbildi: „Ak, jaunība, dievišķais dārgums, kas paiet un nekad vairs neatgriežas…“; lai gan nav izslēgts, ka jūs varbūt saņemtu arī kādu citu — dziļāku un pārdabiskāku izpratni apliecinošu atbildi.

Mans mērķis nav nostalģiski noraudzīties uz cilvēka dzīves īsumu. Šīs zemes dzīves gaistošajam acumirklīgumam mums, kristiešiem, drīzāk jākalpo par pamudinājumu labāk izmantot savu laiku. Tam nekad nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai bītos no mūsu Kunga, un vēl mazāk, lai lūkotos uz nāvi kā uz postošām un galīgām beigām. Tas ir izteikts neskaitāmos veidos — daži no tiem ir poētiskāki nekā citi, — ka, pateicoties Dieva žēlastībai un žēlsirdībai, katrs aizejošais gads ir solis tuvāk Debesīm, mūsu patiesajām mājām.

Kad domāju par laiku, cik gan labi saprotu svētā Pāvila izsaucienu, kad viņš raksta korintiešiem, tempus breve est — laiks ir īss. (1 Kor 7, 29) Cik gan patiešām īsa ir mūsu dzīve, ko pavadām šeit uz zemes! Īstam kristietim šie vārdi atbalsojas dziļi sirdī kā pārmetums viņa augstsirdības trūkumam un kā pastāvīgs aicinājums būt uzticīgam. Mūsu laiks — lai mīlētu, lai dāvātu, lai gandarītu — patiešām ir īss. Tāpēc būtu ļoti nepareizi to izšķērdēt vai arī bezatbildīgi atteikties no šī dārguma, izmetot to mēslainē. Mēs nedrīkstam izniekot šo pasaules vēstures posmu, ko Dievs ir uzticējis ikvienam no mums.

Lai sasniegtu šo mērķi, mums jārīkojas kā dvēselēm, kuras mudina Mīlestība, un nekad kā cilvēkiem, kas nes it kā kāda soda vai lāsta smago nastu. „Un visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam un Tēvam caur Viņu!“ (Kol 3, 17) Tādējādi mēs savus uzdevumus pabeigsim priekšzīmīgi, pilnībā izmantojot mums doto laiku, jo mīlēsim Dievu un būsim Viņa darbarīki, kas apzinās, cik lielu atbildību un uzticēšanos Kungs viņiem dāvā, neraugoties uz viņu vājībām. Ikvienu darbu darot, tev, kurš vari paļauties uz Dieva spēku, vienmēr jārīkojas kā cilvēkam, kuru vada vienīgi Mīlestība.

Bet nepievērsim acis uz dzīves īstenību, aprobežojoties ar naivu un virspusēju skatījumu, kas varētu mums likt iedomāties, ka ceļš, kas mūs gaida, būs viegls un, lai to noietu, pietiks vien ar patiesu apņemšanos un kvēlu vēlēšanos kalpot Dievam. Vari nešaubīties, ka gadu gaitā (iespējams, pat drīzāk nekā spēj iedomāties), tev nāksies saskarties ar ļoti smagām situācijām, kas prasīs patiesu pašuzupurēšanās garu un aizvien lielāku pašaizliedzību. Tad stiprini sevī cerības tikumu un drosmīgi izsaucies kopā ar Apustuli: „Un es esmu pārliecināts, ka tagadējā laika ciešanas nav salīdzināšanas cienīgas ar nākotnes godību, kas parādīsies mūsos.“ (Rom 8, 18) Mierīgi un paļāvīgi pārdomā, kā tas būs — iemantot bezgalīgo Dieva Mīlestību, kas tiks izlieta pār šīm nabaga radībām, kādas esam. Ir pienācis laiks, lai savu ikdienas darbu vidū tu vingrinātos ticībā, atmodinātu savu cerību un atdzīvinātu mīlestību — respektīvi, lai pastiprinātu trīs teologālos tikumus, kas mums bez aplinkiem, izlikšanās vai izlocīšanās nekavējoties palīdz atmaskot un noraidīt jebkurus maldus mūsu profesionālajā darbībā un mūsu iekšējā dzīvē.

Domājot par to, man nāk prātā kāda spāņu literatūras zelta laikmeta autora sapnis. Visticamāk daži no jums ir mani jau dzirdējuši to pieminam citās meditācijās. Šajā sapnī rakstnieks savā priekšā redz paveramies divus ceļus. Viens no tiem ir plats un līdzens, pa to ir viegli ceļot, tam līdzās ir daudz ērtu iebraucamo vietu, tavernu, kā arī citu baudas un izpriecu vietu. Pa šo ceļu plūst lieli ļaužu pūļi — gan jāšus, gan braucot karietēs; šo gājienu pavada mūzika un neprātīgu smieklu kņada. Rakstnieks redz neskaitāmus cilvēkus, kurus ir apskurbinājis prieks, kas gan ir ātri vien gaistošs un virspusējs, jo ceļa galā viņus gaida bezgala dziļš bezdibenis. Tas ir ceļš, kuru izvēlas pasaulīgi domājoši ļaudis, kas vienmēr meklē materiālo labklājību, dižojoties ar laimi, kuras tiem patiesībā nemaz nav, un neremdināmi alkstot pēc visādām ērtībām un izpriecām… Viņus šausmina doma par ciešanām, pašaizliedzību vai upuri. Viņi nevēlas neko zināt par Kristus Krustu, uzskatot to par pilnīgu neprātu. Taču patiesībā neprātīgi ir viņi paši — skaudības, negausības un juteklības vergi. Galu galā viņi cieš daudz vairāk un pārāk vēlu saprot, ka ir izšķieduši gan savu laicīgo, gan mūžīgo laimi apmaiņā pret bezvērtīgiem niekiem. Mūsu Kungs mūs brīdina par to: „Jo, kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?“ (Mt 16, 24-25)

Šajā sapnī ir vēl otrs ceļš, kas ved citā virzienā. Tas ir tik stāvs un šaurs, ka to nevar veikt zirga mugurā. Visi, kas pa to dodas, iet kājām, varbūt pat metot līkločus, lai tiktu uz priekšu; ar gaišām sejām, minot kājām dzeloņus un mēģinot neapdauzīt kājas pret klinšakmeņiem. Ik pa laikam ērkšķaini krūmi plosa viņu drēbes un savaino viņu miesu. Taču šī ceļa galā viņus sagaida ziedošs dārzs, mūžīgā svētlaime, Debesis. Šis ir svēto dvēseļu ceļš, kas sevi pazemina un Kristus mīlestības dēļ priecīgi uzupurējas citu labā. Tas ir ceļš tiem, kuri nebaidās kāpt kalnup; kuri ar mīlestību nes savu krustu, lai cik arī smags tas būtu. Viņi zina — ja arī tā smagums viņus uz brīdi nospiedīs pie zemes, viņi spēs atkal piecelties un turpināt kāpt augšup, jo viņu spēks ir Kristus.

Vai gan ir svarīgi, ka uz ceļa paklūpam, ja mūsu kritiena sāpēs rodam spēku, lai atkal pieceltos un dotos uz priekšu ar jaunu sparu? Nekad neaizmirstiet, ka būt par svēto nenozīmē nekad nepakrist, bet gan pēc kritiena spēt atkal piecelties — pazemīgi un ar svētu neatlaidību. Sakāmvārdu grāmata taču māca, ka taisnīgs cilvēks krīt septiņas reizes dienā. (sal. Sak 24, 16) Tev un man, kas esam vien nabaga radības, nevajadzētu justies pārsteigtiem, nedz arī zaudēt dūšu, saskaroties ar pašu trūkumiem un kritieniem. Mēs vienmēr spēsim iet uz priekšu, ja vien spēku meklēsim Viņā, kurš mums devis šo apsolījumu: „Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu.“ (Mt 11, 28) Paldies Tev, Kungs, quia tu es, Deus, fortitudo mea (Ps 43, 2) — mans stiprais Dievs, kas sargā, jo Tu — vienīgi Tu, mans Dievs, vienmēr esi mans stiprums, mans patvērums un mans atbalsts.

Ja iekšējā dzīvē patiešām vēlies tikt uz priekšu, esi pazemīgs. Pastāvīgi un ar paļāvību vērsies pēc palīdzības pie mūsu Kunga un Viņa svētās Mātes, kas ir arī tava Māte.

Nav svarīgi, cik ļoti tev varbūt vēl sāp iepriekšējā kritienā iegūtā, vēl asiņojošā brūce. No jauna apskauj krustu un mierīgi saki: ar Tavu palīdzību, Kungs, es cīnīšos, lai neapstātos. Es uzticīgi atbildēšu Tavām iedvesmām. Es nebaidīšos no stāvām klintīm un no sava ikdienas darba šķietamās vienmuļības, nedz arī no dzelkšņiem un ļodzīgiem akmeņiem, kas ir uz ceļa. Es esmu drošs, ka mani uztur Tava žēlastība un, ka ceļa beigās es atradīšu mūžīgo svētlaimi, prieku un mīlestību mūžīgi mūžos.

Vēlāk tajā pašā sapnī mūsu rakstnieks atklāja vēl vienu — trešo ceļu. Arī tas bija šaurs un, tāpat kā otrais, — kraujš un nelīdzens. Pa to ejošie likās svinīgi un majestātiski panesam neskaitāmās ceļa grūtības. Tomēr galu galā viņi nonāca pie tās pašas briesmīgās kraujas, uz kuru veda pirmais ceļš. Šis trešais ir liekuļu ceļš; pa to iet cilvēki, kuriem trūkst nodoma taisnīguma, kuri rīkojas viltus dedzības — nepareizas centības mudināti, un kuri izkropļo dievišķos darbus, saindējot tos ar savām savtīgajām un pasaulīgajām interesēm. „Tas ir neprāts — uzņemties grūtu un sarežģītu uzdevumu vienīgi tādēļ, lai saņemtu citu cilvēku apbrīnu; pielikt milzu pūles, lai ievērotu Dieva baušļus, alkstot vienīgi pēc laicīgas atlīdzības. Tas, kurš praktizē tikumus kāda cilvēciska ieguvuma labad, ir līdzīgs cilvēkam, kurš pārdod nenovērtējamu mantojumu tikai par dažām monētām. Viņš varētu iemantot Debesis, bet tā vietā jūtas apmierināts vien ar gaistošām uzslavām… Tāpēc mēdz teikt, ka liekuļu cerības ir kā zirnekļa tīkls: tik daudz pūļu ielikts, lai to noaustu, bet galu galā to vienā rāvienā kā ar vēja pūsmu aizpūš prom nāve.“ (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 2, 8, 43—44 (PL 75, 844—845))

Reizēm, kad mūsu dzīvē viss notiek pilnīgi pretēji tam, kā bijām iztēlojušies, mums gluži dabiski pār lūpām izlaužas izmisuma vaids: „Kungs, man nekas neizdodas!“ Īstenībā tas nozīmē tikai to, ka ir pienācis laiks visu sākt atkal no jauna un sacīt Kungam: ar Tevi man viss izdosies un es droši iešu uz priekšu, jo Tu esi mans stiprais Dievs, quia tu es, Deus, fortitudo mea. (Ps 43⁴², 2)

Es tev lūdzu, lai, pildot savus ikdienas pienākumus, tu pacenties neatlaidīgi pacelt gara acis uz Debesīm, jo cerība mūs mudina turēties pie Dieva stiprās rokas, ko Viņš nemitējas mums sniegt, lai mēs nekad nezaudētu pārdabisko skatījumu uz dzīvi — arī ne brīžos, kad jūtam sevī pamostamies kaislības, kas grib mūs ieslodzīt mūsu egoisma šaurajā burī, vai arī kad bērnišķīgā iedomībā sevi iztēlojamies esam par pasaules centru. Es dzīvoju pārliecībā, ka, ja nepacelšu skatienu augšup un ja man nebūs Jēzus, es nekad neko nepanākšu. Es zinu, ka stiprums, kas man vajadzīgs, lai uzveiktu sevi pašu un uzvarētu šajā cīņā, nāk no šī bez mitas atkārtotā sauciena, kas ietver sevī Dieva drošo apsolījumu, ka Viņš nepametīs savus bērnus, ja vien Viņa bērni nepametīs Viņu: „Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina.“ (Flp 4, 13)

Lasot Evaņģēliju, vienmēr centieties kļūt it kā par Jaunajā Derībā aprakstīto notikumu aculieciniekiem. Mēģiniet notvert to noskaņu, kas piemīt aizkustinošajām ainām, kurās redzam Mācītāju paveicam dievišķus un cilvēciskus darbus, vai arī kurās ar cilvēkiem saprotamām un vienlaikus dievišķām līdzībām Viņš stāsta brīnišķo stāstu par piedošanu, par Dieva nezūdošo mīlestību uz saviem bērniem. Šī nākamā — Debesu valstības prieka priekšnojauta — ir dzīva arī mūsdienās, jo Evaņģēlijs ir jauns un aktuāls vienmēr. Mēs varam pamanīt, sajust, varētu pat teikt, sataustīt Dieva aizsardzību, Viņa mums sniegto patvērumu, kas kļūst aizvien drošāks, ja vien turpinām doties uz priekšu par spīti saviem kritieniem — ja vien aizvien no jauna atsākam cīņu, jo tieši tajā slēpjas iekšējā dzīve, kas tiek izdzīvota cerībā uz Dievu.

Ja netiek pieliktas pūles, lai pārvarētu iekšējos un ārējos šķēršļus, nevar tikt piešķirta balva; kurš „sacīkstēs cīnās, viņš laurus saņem tad, ja likumīgi cīnījies.“ (2 Tim 2, 5) Tā nebūtu īsta cīņa, ja trūktu pretinieka, ar ko cīnīties. Tāpēc, ja nav pretinieka, nav arī uzvarētāja lauru, jo kā gan var būt uzvarētājs, ja nav zaudētāja? (Sv. Gregors no Nīsas, De perfecta christiani forma (PG 46, 286))

Tomēr grūtībām nekādā gadījumā nevajadzētu likt mums zaudēt dūšu, tām drīzāk vajadzētu kalpot par pamudinājumu, lai mēs kā kristieši augtu, jo cīņā ar grūtībām notiek mūsu svēttapšana un mūsu apustuliskais darbs kļūst auglīgāks. Apcerot to, kā Olīvdārzā un vēlāk uz Krusta — izsmiets un pilnīgi pamests —, nesot ciešanu briesmīgo smagumu, Jēzus Kristus pieņem un mīl Tēva gribu, mums sevi jāpārliecina, ka, lai atdarinātu Kristu, lai kļūtu par labiem Viņa mācekļiem, ir nepieciešams klausīt Kunga padomam: „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!“ (Mt 16, 24) Tādēļ man patīk lūgt Jēzum, lai neviena diena manā dzīvē nepaietu bez krusta. Tā ar Dieva žēlastības palīdzību caur grūtībām nostiprināsies mūsu raksturs un mēs, neraugoties uz savu personisko vājumu un grēkiem, būsim atbalsts mūsu Dievam.

Saprotiet taču — ja dzenot naglu sienā, tā savā ceļā nesastaptu nekādu pretestību, vai gan uz tās būtu iespējams pakārt gleznu? Ja mēs ar Dieva palīdzību un caur upuri nenostiprināsimies, mēs nevarēsim kļūt par labiem instrumentiem Kunga rokās. Turpretī, ja reizi par visām reizēm izšķirsimies mīlestībā uz Dievu pieņemt grūtības ar prieku, arī grūtu un nepatīkamu, smagu un neērtu situāciju priekšā mēs kopā ar apustuļiem Jēkabu un Jāni izsauksimies: „Varam!“ (Mk, 10, 39)

Dieva bērna cīņa nekādā gadījumā nav skumja atteikšanās, drūma samierināšanās vai zaudēts prieks. Savā cīņā Dieva bērns jūtas un uzvedas kā iemīlējies cilvēks, kurš vai strādā vai atpūšas, priecājas vai skumst, domās vienmēr ir pie savas mīļotās un viņas dēļ ir gatavs ar prieku stāties pretī jebkurām grūtībām. Mūsu — kristiešugadījumā — mūsu mīļotais ir Dievs, kurš, es vēlreiz atgādinu, nekad nezaudē cīņās, tādēļ kopā ar Viņu, mēs vienmēr esam uzvarētāji. Pieredze man rāda, ka, ja vien es uzticīgi cenšos atbildēt Kunga prasībām, „Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem sava Vārda dēļ.Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.“ (Ps 23, 2-4)

Dvēseles cīņās vislabākā stratēģija nereti ir būt pastāvīgam, pacietīgi un neatlaidīgi izmantojot tos ieročus, ko Dievs mums devis. Stipriniet savu ticību. Es atgādinu, ka savā iekšējā dzīvē jums reizēm nāksies ciest neveiksmes, piedzīvot kāpumus un kritumus (lai Dievs dod, ka tie nebūtu pārāk smagi), jo neviens nav pasargāts no šīm neveiksmēm. Bet Kungs, kas ir visvarens un žēlsirdīgs, mums ir devis vislabākos ieročus, lai uzvarētu. Mums tikai tie jāliek lietā ar stingru apņemšanos ik brīdi sākt un, ja tas būtu nepieciešams, atsākt cīņu aizvien no jauna.

Dodieties pie Gandarīšanas — Dieva žēlastības un piedošanas — sakramenta katru nedēļu un vienmēr, kad vien tas jums nepieciešams (tomēr uzmanieties arī no kārdinājuma kļūt pārāk sīkumainiem savā sirdsapziņā!). Pēc šī sakramenta saņemšanas mēs ietērpti Dieva žēlastībā būsim kā strauti, kas priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem (sal. Ps 104¹⁰³ 10) un veic savus kristieša pienākumus nepagurstot. Labi izmantojot šos Kunga dotos līdzekļus un lūdzot Viņam dāvāt mums ik dienas jo lielāku cerību, mēs iemantosim to pielīpošo prieku, kas raksturīgs Dieva bērniem, kas apzinās: „Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?“ (Rom 8, 31) Cerības spēka mudināti, mēs cīnīsimies par to, lai izdzēstu no zemes vaiga netīro traipu, ko tajā atstājuši naida sējēji, un no jauna — ar jaunu, prieka pilnu skatienu — atklāsim pasauli, ko Dievs ir radījis skaistu un tīru, un ko mēs tādu Viņam arī atgriezīsim, ja vien iemācīsimies nožēlot savas grēkus.