Numuru saraksts

Kad pārdomājam šos mūsu Kunga vārdus — „Viņu dēļ Es uzupurēju sevi, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti“ (Jņ 17, 19) — mēs skaidri saprotam, ka mūsu vienīgais mērķis ir svēttapšana, vai, pareizāk sakot, ka mums ir jākļūst svētiem, lai svētdarītu citus. Vienlaikus kā viltīgs kārdinājums mūsos var iezagties doma, ka mūsu, kas esam gatavi atsaukties uz šo dievišķo aicinājumu, ir maz, turklāt mēs esam ne visai augstas kvalitātes instrumenti Dieva rokās. Patiesi, salīdzinot ar visu pārējo cilvēci, mūsu ir pavisam nedaudz, un katrs pats par sevi atsevišķi mēs neesam neko daudz vērti, taču mūsu Mācītāja teiktais izskan ar pilnu autoritāti: kristieši ir pasaules gaisma, sāls un raugs, un „nedaudz rauga saraudzē visu mīklu“. (Gal 5, 9) Tieši tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka esam ieinteresēti ikvienā cilvēkā — no simts dvēselēm mūs interesē visas simts — bez jebkāda veida diskriminācijas, ar pilnu pārliecību, ka Jēzus ir atpestījis mūs visus un ka, neraugoties uz mūsu personīgo niecību, dažus no mums Viņš vēlas izmantot, lai liecinātu par šo pestīšanu visai pasaulei.

Kristus māceklis nekad pret citiem neizturēsies slikti. Kļūdu viņš nosauks par kļūdu, bet cilvēku, kurš kļūdās, viņš sirsnīgi pamācīs. Pretējā gadījumā nav iespējams viņam palīdzēt, viņu svētdarīt. Mums ir jāmācās dzīvot līdzās, vienam otru saprast, piedot, būt brālīgiem, un, runājot svētā Jāņa no Krusta vārdiem, vienmēr „ielikt mīlestību tur, kur nav mīlestības, lai iegūtu mīlestību“. (sal. Sv. Jānis no Krusta, Vēstule rakstīta Marijai no Iemiesošanās, 6—VII—1591.) Tas pats mums jādara šķietami visparastākajos apstākļos - mūsu profesionālajā darbā, ģimenes vai sabiedriskajā dzīvē. Tāpēc gan tu, gan es izmantojam pat visnenozīmīgākās iespējas, ar ko sastopamies, lai tās svētdarītu, lai svētdarītu sevi un tos, kuri līdz ar mums dalās tajās pašās ikdienas rūpēs. Tā rīkojoties mēs izjūtam saldo un iedvesmojošo līdzatpestīšanas darba nastu savā dzīvē.

Kristīgais taisnīguma tikums tiecas pēc kā vairāk. Tas mūs mudina būt pateicīgiem, laipniem un dāsniem, rīkoties kā godavīriem un uzticamiem draugiem gan labos laikos, gan pārbaudījuma brīžos; tas aicina mūs ievērot likumus un cienīt likumīgo varu; ar prieku laboties, ja redzam, ka esam kādā jautājumā kļūdījušies. Bet pāri visam, ja esam taisnīgi, mēs pildīsim savus profesionālos, ģimenes un sabiedriskos pienākumiem, un darīsim to bez plātīšanās un lielības, centīgi strādājot un izmantojot savas tiesības, kas ir arī mūsu pienākumi.

Es neticu dīkdieņu taisnīgumam, jo ar savu dolce far niente, „saldo dīkdienību“ kā mēdz teikt manā mīļajā Itālijā, viņi reizēm pat ļoti smagā veidā neievēro vienu no būtiskākajiem taisnīguma un vienlīdzības principiem — to, kas saistīts ar mūsu pienākumu strādāt. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Dievs radīja cilvēku ut operaretur! (Rad 2, 15) — „lai viņš strādātu“, un ka pārējie cilvēki — mūsu ģimene un tauta, visa cilvēce — ir atkarīga no mūsu darba ražīguma! Mani bērni, cik gan nabadzīga izpratne par taisnīgumu ir tiem, kas to uzskata vien par materiālo labumu vairāk vai mazāk godīgu sadali!

Mīlestības universalitāte

„Par saviem tuvākajiem“, saka svētais Leons Lielais, „mums vajadzētu uzskatīt ne vien tos, ar kuriem mūs vieno draudzības vai radniecības saites, bet gan visus, ar kuriem mēs dalām savu cilvēcisko dabu. Viens Radītājs mūs ir radījis un viens Radītājs devis mums dvēseli. Pār mums plešas vienas un tās pašas debesis un mēs elpojam vienu un to pašu gaisu, dzīvojam tās pašas dienas un naktis. Un lai arī daži ir labi un daži — ļauni, vieni — taisnīgi, bet citi — netaisni, Dievs, turpretī, ir dāsns un labs pret visiem.“ (Sv. Leons Lielais, Sermo XII, 2 (PL 54, 170))

Izdzīvojot šo jauno bausli, mēs augam un nostiprināmies kā Dieva bērni. Baznīcā mēs mācāmies kalpot un nevis gaidīt, lai citi kalpotu mums. (sal. Mt 20, 28) Tur mēs rodam sevī spēku mīlēt cilvēkus jaunā veidā, kuru visi atpazīs kā Kristus žēlastību. Mūsu mīlestība nav sentimentāla poza, nedz arī vienkāršs biedriskums; vēl jo mazāk tā ir grūti saprotama cenšanās palīdzēt citiem vien tādēļ, lai pierādītu pašiem sev, ka esam labāki nekā pārējie. Mūsu mīlestība — tā ir dzīvošana līdzās tuvākajam, godinot Dieva attēlu viņā un ikvienā cilvēkā, un vienlaicīgi cenšoties, lai arī viņi paši to saskatītu un tādējādi tuvotos Kristum.

Tāpēc mīlestības vispārcilvēciskums nozīmē arī apustulāta vispārcilvēciskumu, tas ir, mūsu pūles ar darbiem un patiesībā piedalīties Dieva neatlaidīgajos centienos „lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību.“ (1 Tim 2, 4)

Ja jau mums ir jāmīl ienaidnieki (respektīvi, tie, kuri mūs uzskata par saviem ienaidniekiem, jo personīgi es nejūtos ienaidnieks nevienam un nekam), tad — vai vēl jo vairāk mums nevajadzētu mīlēt tos, kuri vienkārši ir mums tālāki, kuri mums nešķiet tik simpātiski vai arī savas citādās valodas, kultūras vai izglītības dēļ šķiet esam ļoti atšķirīgi vai pat pilnīgs mūsu pretstats.

Par kādu tieši mīlestību tad mēs runājam? Lai nerastos pārpratumi un cilvēki neiedomātos, ka runa ir par jūtām un sentimentālu pieķeršanos, Svētajos Rakstos tiek lietots latīņu valodas vārds „dilectio“, kas drīzāk pauž stingru gribas apņemšanos. Tas nāk no cita latīņu valodas vārda — „electio“, proti, izvēlēties. Es vēl piebilstu, ka „mīlēt“ kristietim nozīmē „gribēt mīlēt“ — stingri nolemt Kristus vārdā meklēt to, kas nāktu par labu visiem cilvēkiem, bez jebkāda veida diskriminācijas, cenšoties, lai ikviens sasniegtu visaugstāko labumu, kas ir — iepazīt un iemīlēt Kristu.

Kungs mūs mudina darīt labu tiem, kas mūs ienīst un lūgt Dievu par tiem, kas mūs vajā un godu laupa. (sal. Mt 5, 44) Protams cilvēciski mēs varam just iekšēju pretošanos tuvoties tiem, kas, zinām — ja mēs to darītu, mūs atraidītu. Un tomēr Jēzus prasa, lai mēs neatmaksājam ļaunu ar ļaunu un lai nelaižam garām izdevību viņiem no sirds kalpot (kaut arī tas varētu nebūt viegli), un lai vienmēr par viņiem lūdzamies.

Šai „dilectio“ — tuvākmīlestībai piemīt īpaši sirsnīga nokrāsa, kad runa ir par mūsu brāļiem ticībā, it sevišķi par tiem, kas, tādēļ, ka tā to gribējis Dievs, dzīvo un strādā mums vistuvāk — mūsu vecākiem, vīram vai sievai, bērniem, brāļiem un māsām, darbabiedriem un kaimiņiem. Ja nebūtu šādas cilvēciskas pieķeršanās, cilvēciskas cildenas un tīras mīlestības, kas sakņotos Dievā un uz Dievu virzītos, nebūtu arī īstenas tuvākmīlestības.

Mīlestības izpausmes

Man patīk atkārtot šos Svētā Gara vārdus, ko Viņš mums saka ar pravieša Isaja muti: discite benefacere (Is 1, 17) — „mācaities labu darīt.“ Man šķiet, tas ir labs padoms, ko uzklausīt un censties īstenot mūsu iekšējā cīņā, jo dzīvot kristīgi — tas ir uzdevums visam mūžam, un augšana tikumos ir nepārtraukta un nopietna ikdienas darba rezultāts.

Ņemiet par piemēru jebkuru laicīgu nodarbi. Kā mēs iemācāmies to darīt? Vispirms mēs konstatējam kas mums ir jādara — kāds ir mūsu mērķis un kādi līdzekļi ir vajadzīgi šī mērķa sasniegšanai. Pēc tam mēs neatlaidīgi, atkal un atkal pielietojam šos līdzekļus, līdz beidzot mums ir izdevies izveidot sevī labi iesakņojušos, stipru ieradumu rīkoties konkrētā veidā. Kad nu esam ko jaunu apguvuši, mēs drīz vien atklājam, ka ir vēl daudz citu lietu, ko nepārzinām — tās tad mums kļūst par dzenuli mācīšanos nekad nepārtraukt.

Mīlestība uz tuvāko atspoguļo mūsu mīlestību uz Dievu. Tāpēc, cenšoties aizvien labāk praktizēt šo tikumu, mēs nedrīkstam sev uzlikt kādus ierobežojumus. Ja runa ir par mīlestību uz Kungu, vienīgais mērs ir — mīlēt bez mēra. Jo no vienas puses — mēs nekad nebūsim spējīgi pietiekami pateikties Dievam par to, ko Viņš ir darījis mūsu labā, un no otras — pats Dievs mīlestību uz savām radībām atklāj tieši šādā veidā — bez jebkāda mēra, pilnīgi nesavtīgi un neierobežoti.

Visiem, kas esam gatavi atvērt savu dvēseli un Viņu uzklausīt, Kalna sprediķī Jēzus māca dievišķo mīlestības bausli. Un tā beigās, it kā apkopojot iepriekš teikto, Viņš saka: „Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem. Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!“ (Lk 6, 35-36)

Žēlsirdība nav vienkārši līdzcietība. Žēlsirdība ir mīlestības pārpilnība, kas līdzi sev nes arī taisnīguma pārpilnību. Būt žēlsirdīgam nozīmē turēt sirdi dzīvu, tādu, kas cilvēciski un arī dievišķi pukst stiprā, upurgatavā un dāsnā mīlestībā. Lūk, ko par šo tikumu savā himnā mīlestībai saka svētais Pāvils: „Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.“ (1 Kor 13, 4-7)

Viena no pirmajām mīlestības izpausmēm ir dvēseles nostāšanās uz pazemības ceļa. Kad patiesi sākam apzināties savu niecīgumu, kad saprotam — ja mums nebūtu Dieva palīdzības, pat visvājākā un niecīgāka radība tomēr būtu labāka par mums; kad redzam, ka esam spējīgi pieļaut vislielākās kļūdas un pastrādāt visbriesmīgākos darbus; kad zinām, ka, lai arī cīnāmies, cik vien ir mūsu spēkos, lai būtu uzticīgi, tomēr esam un paliekam grēcinieki, mēs vienkārši nevaram domāt ļaunu par citiem. Mūsu sirdīs vairs nav vietas fanātismam, neiecietībai vai augstprātībai.

Pazemība mūs gluži kā pie rokas ved pa labāko — saprašanās ceļu ar mūsu tuvāko: lai mēs saprastu ikvienu, lai spētu ar visiem sadzīvot, lai ikvienam rastu attaisnojumu un piedotu, lai nešķirotu cilvēkus un nebūvētu barjeras, bet gan vienmēr kalpotu vienotībai. Ne velti cilvēka patības dziļumos glabājas tik spēcīga tiekšanās pēc miera un vienotības ar sev līdzīgajiem, pēc savstarpējas cieņas un ikviena cilvēka tiesību ievērošanas, ka galu galā tā pāraug ilgās dzīvot brālībā. Šīs ilgas savukārt atklāj ko brīnišķīgu, kas ierakstīts dziļi mūsu cilvēciskajā dabā — mēs esam Dieva bērni un kā tādiem brālība mums vairs nav tikai sauklis vai utopisks ideāls, bet gan reāls, kaut arī ne viegls, mērķis, uz ko tiekties.

Mūsu kā kristiešu pienākums ir pierādīt, ka šāda mīlestība ir iespējama, lai arī ko par to teiktu ciniķi, skeptiķi vai egoisti, kas savu gļēvulību ir pārvērtuši par dzīves filozofiju. Iespējams, ka vienmēr rīkoties tuvākmīlestības vadītiem tiešām ir grūti, jo cilvēks ir radīts brīvs un, lai arī tas ir skumji un bezjēdzīgi, viņa varā ir sacelties pret Dievu. Tomēr neraugoties uz grūtībām, tuvākmīlestība ir iespējama, jo tā pilnīgi dabiski dzimst no Dieva mīlestības uz mums un mūsu mīlestības uz Dievu. Ja vien mēs — tu un es — to patiesi vēlēsimies, arī Jēzus to vēlēsies. Un tad mēs līdz galam sapratīsim sāpju, upura un nesavtīgas pašatdeves patiesos dziļumus un to, kādus augļus tie var nest mūsu ikdienas attiecībās ar līdzcilvēkiem.

Vienīgais ceļš

Kad nu esam pārliecinājušies, ka mīlestībai nav nekāda sakara ar to karikatūru, par kādu šo kristiešu dzīves fundamentālo tikumu daži cilvēki nereti mēdz pārvērst, kāpēc ir tik svarīgi nemitēties to sludināt? Vai tā būtu sava veida obligātā tēma, par ko noteikti būtu jārunā, lai arī reālajā dzīvē to grūti iedzīvināt darbos?

Ja mēs paraudzītos sev apkārt, iespējams, atrastu vairāk nekā vienu iemeslu, lai noticētu tam, ka šis ir dzīvē neīstenojams tikums. Taču, ja mums izdotos to apsvērt pārdabiskā gaismā, mēs arī atklātu, kas to par tādu padara. Mums trūkst īstu, pastāvīgu un personisku attiecību ar Kungu Jēzu Kristu un mēs nezinām to, kā Svētais Gars darbojas cilvēka dvēselē un ka Viņa darba pirmais auglis mūsos ir tieši tuvākmīlestība.

Komentējot apustuļa Pāvila padomu „cits cita nastas nesiet, un tā jūs izpildīsiet Kristus likumu“ (Gal 6, 2), viens no Baznīcas tēviem vēl piebilst: „mīlot Kristu, mēs viegli panesīsim citu vājības, tai skaitā arī to cilvēku vājības, kurus viņu labo darbu trūkuma dēļ vēl nespējam mīlēt.“ (Sv. Augustīns, De diversis quaestionibus LXXXIII, 71, 7 (PL 40, 83))

Tas ir īstais ceļš, lai augtu mīlestībā. Ja mēs iedomātos, ka svarīgāk nekā mīlēt Kungu ir nodoties humānajam un sociālajam darbam, mēs rūgti maldītos. „Neatstāsim novārtā Kristu, steidzoties rūpēties par tuvāko, kurš saslimis, jo slimnieks mums ir jāmīl, tādēļ, ka mīlam Kristu.“ (Sv. Augustīns, De diversis quaestionibus LXXXIII, 71, 7 (PL 40, 83))

Nekad nenovērsiet skatienu no Jēzus, kurš būdams Dievs, pazemojās, atteikdamies no sevis (sal. Flp 2, 6-7), lai kalpotu mums. Tikai ejot Viņa ceļu, mēs atradīsim vienīgos patiesos ideālus, kuru dēļ vērts cīnīties. Mīlestība meklē vienotību, tā vēlas identificēties ar mīļoto personu. Vienojoties ar Kristu, mūs pārņems karsta vēlēšanās sekot Viņa pašaizliedzīgās dzīves piemēram, Viņai neizmērojamajai mīlestībai, Viņa upurim līdz pat nāvei. Kristus mūs nostāda radikālas izvēles priekšā: vadīt savas dienas dzīvojot savtīgu vientuļnieka dzīvi vai arī veltīt visus savus spēkus kalpošanai citiem.